Viņus nav nemaz tik viegli noķert, jo īpaši visus trīs kopā.
Taču man laimējās, un kādā agrā rītā mums izdevās saslēgt Jelgavu, Berlīni un
Londonu, lai veltītu kādu brīdi sarunai. Talantīgi, izdomas pilni un
nenogurstoši meklēt aizvien jaunus ceļus pretim panākumiem mūzikā. Tādi ir
Kristīne, Margarita un Roberts Balanas, kuru saknes rodamas tepat Dobelē. Nupat
viņi aizvadījuši savas pirmās kopīgās meistarklases, kuru laikā ar divdesmit
Latvijas bērniem dalījās pieredzē un prasmēs bez maksas. Iespējams, sekos
neliels atelpas brīdis, un tad jau atkal koncerti un jauni izaicinājumi Latvijā
un pasaulē.
– Jums visiem trim ceļš uz starptautisko
mūzikas pasauli vedis pa līdzīgu maršrutu: Dobele–Rīga–Londona. Cik viegls vai
grūts tas bijis?
Kristīne: Esmu vecākā un pirmā no Dobeles pārcēlos uz
Dārziņskolu, kur mācījos un dzīvoju internātā, tad pievienojās Margarita un
vēlāk Roberts. Kad mani uzaicināja meistarklasēs uz Londonu un piedāvāja
studēt, es pārcēlos turp, un tas bija liels solis uz priekšu. Tad Margarita
pieteicās vidusskolai Londonā, kas atradās netālu no manas augstskolas, un mēs
jau tur bijām divas.
Tas ceļš nav bijis viegls. Jau tad, kad dzīvojām
Latvijā, visa ģimene centās savilkt galus kopā un mēs spēlējām uz ielas, lai
vispār to varētu atļauties. Londona pēc Rīgas bija milzīgs kultūršoks, pirmie
gadi akadēmijā bija ļoti sarežģīti, un es turpināju spēlēt uz ielas. Kad
Londonā pievienojās Margarita un Roberts, mēs satikāmies nedēļas nogalēs un
spēlējām visi kopā. Tā bija kārtīga dzīves skola. Finansiāli mums kā mūziķiem
ir paveicies, jo varam paņemt vijoli padusē, aiziet nospēlēt, nopelnīt
vakariņas un iet mājās. Pianistiem ir nedaudz grūtāk.
Protams, arī vecāki palīdzēja, cik varēja, nav jau
tā, ka bijām trīs nabaga bērni, kuriem pašiem ar visu jātiek galā. Bez
spēlēšanas uz ielas ir bijis ļoti daudz kas cits – balvas, koncertdiplomi,
neskaitāmi konkursi, koncerti ar orķestri, kamermūzika un mācības.
Visu interviju lasiet 23.decembra “Zemgales Ziņās”
Foto: publicitātes
