Kultūras mantojums iegūst otro elpu

Studentu korporācijas cepure, Birutas Baumanes glezna, 100 gadus vecais Nīcas tautastērps un Latviešu trešo vispārīgo dziedāšanas svētku lakatiņš – tie ir tikai daži no senajiem priekšmetiem, kas pērn Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja un tā struktūrvienības “Zemgales Restaurācijas centrs”  prasmīgo restauratoru rokās ieguvuši otro elpu. Apkope un restaurācija veikta teju 400 priekšmetiem, informē pašvaldība.

“Restaurācijas centru ikdienā mēdzam saukt par klīniku, jo būtībā nodarbojamies ar vēsturisko lietu ārstēšanu. Ir priekšmeti, kas tiek atbilstoši lietoti, glabāti, un tiem nepieciešama vien neliela apkope. Tā, piemēram, pērn centrā apkopti un iepakoti 330 muzeja krājuma priekšmeti,” skaidro Restaurācijas nodaļas vadītāja un stājglezniecības darbu restauratore Saiva Kuple. “Savukārt tiem priekšmetiem, kuri centrā nonāk ar jau ilgstoši ielaistām problēmām, neiztikt bez operācijas jeb restaurācijas,” papildina S.Kuple, skaidrojot, ka pērn ar restauratoru palīdzību otro elpu ieguvušas sešas gleznas, pieci tekstila darinājumi, 39 metāla senie priekšmeti un 12 keramikas izstrādājumi.

Muzeja krājuma vēsturiskie priekšmeti ir ļoti daudzveidīgi un līdztekus restaurācijas procesam ļauj izzināt dažādu vēsturisko periodu notikumus un ikdienu. Tā, piemēram, restauratoru rokās pērn nonākušas bojātas kāpostu stampājamās tupeles, ar kurām 19. gadsimta vidū lauku sētās kāpa kāpostu mucā un stampāja, lai tie atsulotos. Zole darināta no koka brusas, pie kuras pienagloja ādas strēmeles un sašuva ar džutas diegiem. “Tad lietas nemēdza izmest – tās laboja, kā nu prata. Piemēram, viena no tupelēm lāpīta ar zirga pavadu,” stāsta tekstila restauratore Zanda Zariņa.

Tāpat restaurāciju piedzīvojusi latviešu studentu korporācijas “Fraternitas Imantica” 20. gadsimta 50. gadu krāsu cepure jeb deķelis – viens no zīmīgākajiem korporācijas simboliem. Tas ceļojis uz Jelgavas muzeju no Vācijas. Tieši šajā valstī 1947. gadā pie Baltijas Universitātes Pinnebergā dibināta pirmā latviešu studentu korporācija, par savām krāsām izvēloties sarkanu, zelta un baltu, kas simbolizē tēvzemes mīlestību, gatavību upurēties Latvijai un izglītību. Šajā gadījumā tekstila restauratores izaicinājums bija sakaltušās cepures formas un detaļu atjaunošana, vienlaikus ņemot vērā, ka oderes caurdurtās vietas nav netīši bojājumi, bet gan īpaša zvēresta zīme.

Restaurēts arī muzeja krājuma jaunieguvums – Birutas Baumanes glezna “Cirks”, kas 20. gadsimta otrajā pusē eļļas tehnikā tapusi par gleznotājas iemīļoto cirka tēmu. Tajā māksliniece atklāj klauna skatuves pieprasīto spožumu.

“Senlietu restaurācija ir iespēja saglabāt kultūrvēsturisko mantojumu un nereti arī ģimenei dārgu piemiņu,” skaidro S.Kuple. Tā līdztekus muzeja krājuma monētām, zobeniem, durkļiem, svariem un lukturiem kā privāts pasūtījums pie metāla restauratora Dmitrija Gordijenko nonācis īpašs ģimenes mantojums – galda lampa un rakstāmpiederumu komplekts. Tas savulaik gatavots plaušu slimību ārstam Eiženam Puriņam. Pirmā pasaules kara laikā viņš strādājis kā kara ārsts, bet no 1925. līdz 1940. gadam bijis Tērvetes Sarkanā Krusta sanatorijas ārsts un direktors. Vienlaikus E.Puriņš pazīstams ar savu zinātnisko darbu, palīdzot laikabiedrus glābt no tuberkulozes, kas starpkaru periodā bija pielīdzināma mērim viduslaikos. Šajā gadījumā D.Gordijenko veiksmīgi restaurējis ārsta ģimenes vēsturisko lietu detaļas, turklāt lampa atguvusi arī gaismekļa funkciju.

Savukārt tekstila restauratorei kā privāts pasūtījums nodots ģimenes mantotais 100 gadu vecais starpkaru perioda Nīcas tautastērps – vietām to bija saēdušas kodes, vietām bija sapelējuši diegi. Z.Zariņa atzīst, ka restaurācijas process nav ātrs – sākotnēji tā ir materiāla saldēšana, lai atbrīvotos no kodēm, vēlāk detaļu izpēte un saudzīga atputekļošana. Tautastērpā iestrādāti arī metāla diegi, pogas un stikla zīles, kas jāattīra. Savukārt sarežģītākais ir audumu un diegu tonēšana, lai materiāliem labojuma vietās piemeklētu darinājumam atbilstošu krāsu toni. Tautastērpa ņiebura restaurācija uzsākta pērn un turpinās arī šogad.

“Kopš 2023. gadā uzsākām sadarbību ar sabiedrību – aicinājām iedzīvotājus saņemt konsultācijas un uzticēt mums senlietu restaurāciju –, vislielākā interese bijusi par trauku un dekoratīvo skulptūru (porcelāna, fajansa, māla) restaurāciju. Vienu brīdi mūsu darbnīcā bija sapulcējušās dažādu dzīvnieku un putnu figūras, kas gaidīja restaurāciju. Kādam tika pielīmēts spārns, kādam – nolauzta kāja, bet citam – nozudis ilknis, kas bija jāizveido no jauna. Piedzīvoti arī sarežģītāki gadījumi, kad sašķaidītā klauna figūriņas galva bija jāsalīmē pat no desmitiem lausku,” stāsta S.Kuple. Keramikas speciāliste Ance Ūdre gan brīdina: pēc restaurācijas trauki atgūst vizuālo identitāti, taču kļūst drīzāk par piemiņas priekšmetiem. Restaurācijas procesā tie netiek atkārtoti apdedzināti un vairs nenodrošina materiālu mehānisko izturību un noturību pret ūdeni.

Kaut arī Zemgales Restaurācijas centra speciālistu pamata darbs norit pie muzeja krājuma priekšmetiem, pieteikties konsultācijām par priekšmetu restaurāciju var ikviens interesents. “Priekšmeti, par kuriem var interesēties, var būt jebkas, kas cilvēkam ir vērtīgs un palicis kā dārga piemiņa, tomēr tiem jāatbilst restauratoru specializācijai – keramika/stikls/porcelāns, tekstilijas, metāla priekšmeti, gleznas un ikonas,” tā S.Kuple. Pieteikties konsultācijām var pa tālruni 29158241 vai e-pastu saiva.kuple@muzejs.jelgava.lv. Muzeja mājaslapas www.jvmm.lv sadaļā “Maksas pakalpojumi” pieejams darbu cenrādis, tomēr katra priekšmeta atjaunošanas izmaksas tiek noteiktas individuāli.

Foto: Jelgava.lv

+ 1