Jelgavas kultūras namā 26. oktobrī ar divām Žana Batista Moljēra komēdijas «Tartifs jeb Krāpnieks» izrādēm viesojās Ventspils teātris.
Jelgavas kultūras namā 26. oktobrī ar divām Žana Batista Moljēra komēdijas «Tartifs jeb Krāpnieks» izrādēm viesojās Ventspils teātris.
Lielais franču dramaturģijas smējējs un ironiskais netikumu atmaskotājs Žans Batista Moljērs (1622 – 1673), kas savā dzīves un darbības laikā izpelnījās gan plašu atbalstu, gan tikpat spīvu savu izrāžu noliegumu, ik pa laikam atgriežas uz dažādu teātru skatuvēm. Acīmredzot cilvēciskie netikumi, kurus Moljērs tik sulīgi un virtuozi ierakstījis par klasiku kļuvušajās lugās, visos gadsimtos ir vienādi, un pavisam nav svarīgi, vai tie «ieģērbti» kruzuļainās baroka laika kleitās vai paskopā mūsdienu «praķītī». Pasaules kino un teātra prakse ir piedzīvojusi dažnedažādas Moljēra lugu interpretācijas, kas tikai vēlreiz apliecina lugā aizskarto tematu aktualitāti. Tāpēc arī nav brīnums, kad, uzsākot savu pirmo sezonu Ventspils teātrī, režisors Agris Krūmiņš kā pirmo lugu izvēlējās Moljēra komēdiju «Tartifs» (1664). Tartifa vārds pasaules literatūras un teātra aprindās jau ieguvis gluži vai sugas vārda statusu, un ar šādu «palamu» parasti tiek «iezīmēti» īpaši liekulīgi, viltīgi un nelietīgi cilvēki.
Ventspils teātris, kas ir viens no Latvijas vadošajiem amatierteātriem, tāpat kā Jelgavas Jaunais teātris, pagājušajā sezonā piedzīvoja režisoru maiņu. Nu jau otro sezonu teātra seju nosaka jelgavnieks Agris Krūmiņš.
26. oktobrī Ventspils teātris ar divām «Tartifa» izrādēm viesojās Jelgavas kultūras namā. Postmodernisma nervozais laikmets diktē savus spēles noteikumus, tāpēc piecu cēlienu luga pēc veiksmīgiem A.Krūmiņa izdarītiem īsinājumiem ieguvusi viendaļīgu formu, kuras saturs neļauj atslābt skatītāju uzmanībai. Ventspils teātra izrādes prioritāte ir dinamika un temps, kas apvienojumā ar strikti izstrādātu mizanscēnu zīmējumu dod konkrētu, komēdijām tik nepieciešamo darbības skaidrību. Taču sakāpinātā darbības tempa dēļ parādās problēma – dikcijas neprecizitāte un neskaidrība. Lugas asprātīgie dzejā rakstītie teksti daudzās izrādes vietās pazaudē savu vēstījuma jēgu, jo skatītājs, kas no galvas nezina visu «Tartifu», vienkārši nesaprot ātrrunas dialogus. It īpaši tas attiecināms uz vienu no izrādes galvenajām personām Dorinu – Inetu Kalniņu. Par spīti tam, ka daļa aktrises monologu ir grūti uztverami, I.Kalniņa ar augstu meistarību, brīnišķīgu plastiku un lielu skatuves praksi kļūst par izrādes neformālo centru, ap kuru «aplīp» pārējās darbības mizanscēnas. Par labiem aktierdarbiem jāsauc arī Tartifa lomas atveidotāja Andra Lasmaņa, Orgona mātes lomas – Mārītes Zeidakas – un Elmīras lomas – Sigitas Kokares – skatuves veidols. Priecē režisora A.Krūmiņa līdz sīkumam pārdomātās detaļas un epizodes, kas apvienojumā ar ārkārtīgi precīzo muzikālo fonu un gaismas partitūru veido kompaktu inscenējumu. Gaismas stars, kas izgaismo blēža Tartifa liekulīgi svētās rokas ar lūgšanu grāmatu, pēc brīža šīs pašas rokas izgaismos jau citā – aizturētas baudas sastingušā – pozā. Un lētticīgais bagātnieks Orgons (Raimonds Feldmanis), Tartifa viltības un divdabas vadīts, tiek «tīts uz pirksta» kā lēta makšķeraukla. Ar apskaužamu vitalitāti un asprātību dzīvo izrādes tēli, un savam tartifiskās svētulības apreibinātajam saimniekam («Cik bieži gan mūs maldināt mēdz acs: Ne visam ticēt var, ko redzējis tu pats!») mēģina pierādīt katra cilvēka un tam piemītošo tikumu patiesās vērtības. Kā jau komēdijās – beigās uzvar labais, un, noskatoties šādu izrādi, labvēlīgā skaudībā atliek cerēt, ka arī dzīvē varētu uzvarēt tikai labais…
