Laikā, kad arvien vairāk tiek diskutēts par saziņas līdzekļu lomu sabiedriskās domas veidošanā, būtu vērts salīdzināt, kā tamlīdzīgi jautājumi, kas nenoliedzami nodarbināja arī pirmās brīvvalsts avīžnieku prātus, atspoguļojas preses izdevumu slejās.
Laikā, kad arvien vairāk tiek diskutēts par saziņas līdzekļu lomu sabiedriskās domas veidošanā, par vēlamo un reālo preses neatkarību no politiskajiem grupējumiem, būtu vērts salīdzināt, kā tamlīdzīgi jautājumi, kas nenoliedzami nodarbināja arī pirmās brīvvalsts avīžnieku prātus, atspoguļojas preses izdevumu slejās. Latvijas preses klāsts 30. gadu sākumā bija plašs. Laikraksti un žurnāli iznāca ne tikai latviešu, bet arī krievu, vācu, angļu, franču, poļu un daudzās citās valodās. Ne mazāk daudzveidīga bija tematika, kā arī izdošanas vietu skaits.
Šajā atvērumā «Ziņu» lasītājus aicinu ielūkoties «Zemgales Balss», «Jaunā Zemgalieša», «Latviešu Avīzes», «Mūsu Domu» un citu tā laika vadošo Zemgales novada izdevumu lappusēs. Buroties cauri vecās drukas zīmēm, nereti sastopamies ar pārsteidzoši mūsdienīgām tēmām un to izpausmes detaļām – virsrakstiem, metaforām un citiem avīžnieku knifiem, kas saista lasītāja uzmanību pat tad, ja vēstis, mazliet apdomājot, nebūt vairs nešķiet tik nozīmīgas. Turklāt vietā nāk jaunas…
Ieskats trīsdesmito gadu novada laikrakstu un žurnālu lappusēs
Pēc 1935. gada statistikas datiem Latvijā 100 tūkstošiem iedzīvotāju bija 10,3 izdevumi, un šajā ziņā mūsu valsts atradusies 11. vietā Eiropā (pirmie bijuši igauņi ar 28,8 izdevumiem). Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma preses izdevumu skaits saruka uz pusi.
Avīzes drukāja pat miestos
Zīmīgi, ka gandrīz vai visa periodika tika iespiesta Latvijā. Kā grāmatā «Latvija. Zeme un iedzīvotāji» raksta Marģers Skujenieks, izņemot divas mazākās Latvijas pilsētas Pilteni un Grobiņu, visās pārējās bija savas tipogrāfijas. «Šo iestāžu lielākā daļa radās avīžu vajadzībām, jo gandrīz katrā pilsētiņā iznāca vācu vai latviešu avīze. Pat dažos miestos drukāja avīzes vai žurnālus». Pieprasījumu spēja apmierināt arī Līgatnes, Staiceles un Juglas papīrfabrika.
Interesanti, ka kopš 1929. gada decembra redaktora Viļa Medņa vadībā ik ceturtdienas iznācis «bezpartejisks nedēļas laikraksts apriņķa zemniekiem» – «Zemgales Ziņas». Tiesa, redakcijas mītne atradusies nevis Jelgavā, bet gan Jēkabpilī.
Tolaik «Zemgales Ziņas» konkurēja ar «Jēkabpils Ziņām», «Jēkabpils Vēstnesi» un vietējo sociāldemokrātu izdevumu «Laika Vārds».
Objektīvi, bezpartejiski, pilsoniski
Visplašāk reģionālie izdevumi, protams, bija pārstāvēti Zemgales metropolē Jelgavā. Gan tirāžas, gan lasītāju intereses ziņā līderi bija laikraksti «Jaunais Zemgalietis» un «Zemgales Balss».
Pirmais no tiem sevi pieteica kā progresīvs, bezpartejisks dienas laikraksts, kura redakcija atradās Katoļu ielā 21. Galvenā redaktora Roberta Grīšļa vadībā novada aktualitātes atspoguļoja tādas pazīstamas personības kā Mārtiņš Zīverts, Augusts Neilands – Kokalis, Jānis Lapiņš un Alberts Freibergs. Laikraksta mērķis – stiprināt demokrātisko iekārtu un tiesisko apziņu.
Savukārt bezpartejiskais izdevums «Zemgales Balss» lasītājiem sniegts sešas reizes nedēļā. Laikraksta redakcija atradās Katoļu ielā 21, tā redaktors bija Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Eduards Rudzītis (Rudzits). Pēc 1934. gada 15. maija «Zemgales Balss» jau diemžēl kā viens no daudzajiem K.Ulmaņa režīma ruporiem kļuva par centrālo Zemgales novada preses izdevumu.
Garš izrādās arī citu tolaik Jelgavā iznākušo laikrakstu saraksts: «neatkarīgā un objektīvā» «Latviešu Avīze», laikraksts «Mūsu Domas», kuru lasījuši 60 procenti pilsētnieku un 40 procenti laucinieku Jelgavas apkārtnē, sociāldemokrātu nedēļas izdevums «Darbs». Svētdienas rītos iznāca «Jelgavas Vārds» (redakcija Mātera ielā 20), bet reizi mēnesī – galvenokārt jelgavniekiem un tērvetniekiem adresētais laikraksts «Mūsu Dzīve», kura redaktors bija Kristaps Stencelis. Ceļu pie Jelgavas vācu tautības iedzīvotājiem divreiz nedēļā mērojis laikraksts «Mitauer Nachrichten» (redakcijas mājvieta atradās Akadēmijas ielā 4). Savs izdevums bijis pat latgaliešu cilmes lasītājiem – «Māras Zeme» (redaktors Jānis Šteinbergs).
Plaši bija pārstāvēti kristīgie izdevumi, netrūka izvērstākas lasāmvielas par atsevišķām dzīves jomām.
Reliģiska satura rakstu krājumu «Visiem» divreiz mēnesī izdeva Kristaps Freimanis, bet kristīgs žurnāls jauniešiem «Jaunais Cīnītājs» reizi mēnesī iznāca H.A.Paudera redakcijā. Par reliģijas un tikumības jautājumiem latviešu un angļu valodā rakstīja arī mēnešizdevums «Latvijas Jaunatnes Draugs» (redaktors Kārlis Zingers).
Reizi mēnesī Jelgavas skolotāju institūts izdeva «Rakstu Krājumu», aplūkojot izglītības un pedagoģijas jautājumus, bet divreiz mēnesī A.Pauļuka redakcijā iznāca tolaik vienīgais izdevums Austrumeiropā par cukurbiešu rūpniecību «Cukurbiete».
Citu 30. gadu sākuma Zemgales novada izdevumu vidū vēl jāpiemin nedēļas laikraksts «Auce» (izdevēji: Žanis Dudars, Žanis Zīveris un Arvīds Stīga), «Bauskas Vēstnesis» ar mītnes vietu Bauskā, Tirgus laukumā 4 un žurnālistiem Mārtiņu Šimiņu un Eduardu Ābeli priekšgalā. Tukumnieki vēl varēja lasīt ar Talsu sociāldemokrātu atbalstu izdoto «Talsu Vēstnesi», ceturtdienās – «Tukuma Balsi», kā arī «bezpartejisko un pilsonisko» avīzi «Tukuma Ziņas».
Viegli grozīga virziena vējš
Lūk, neliels ieskats vairāk lasīto izdevumu lappusēs 1930. gada februāra sākumā*. Kā raksta «Zemgales Balss» (Nr.35), pilsētā valdījis «viegli grozīga virziena vējš, mērens sals – ap 10 grādiem» un «uz Lielupes pie pils atvērta slidotava». Turpat uzzinām jaunākās kultūras vēstis – jelgavniekiem bijis «laimīgs gadījums apbrīnot pianistes Sigridas Šnefogtes spēli». Laikraksts informē, ka mūziķe «pieskaitāma pie šolaika visievērojamākiem klavieru virtuoziem, skatīta un klausīta Parīzē un Londonā». Ar daudzsološu virsrakstu «Skaista nakts Potrimpa pilī» seko ieskats Latviešu zemnieku savienības Jelgavas nodaļas karnevālā, kuru apmeklējis «lieltirgotājs V.Ošinieks ar meitu, Saeimas deputāts Pauļuks, Jelgavas maizes tēvs Lūsis» un citi tā laika pilsētas elites pārstāvji. No ekonomiskiem jautājumiem lasītāju uzmanībai tiek piedāvāts ar Jelgavas Cukurfabriku saistīts raksts «Par muitas atvieglojumiem jēlcukuram». Cita starpā uzzinām gan par «tauriņiem» – prostitūtām, kas sodītas par izvairīšanos no ārsta kontroles, – gan arī par Sv.Nikolaja un Sv.Annas baznīcā laulātajiem. Turpretim sporta cienītāju uzmanībai – ieskats grieķu – romiešu cīņas sacensībās, kurās pārāki gan bijuši rīdzinieki, bet jelgavnieku vidū izcēlies «vidējā svarā startējošais Bonaparts».
Ne mazāk interesantas ir šajā pašā laikā «Jaunā Zemgalieša» slejās sniegtās vēstis (Nr.33 un Nr.35). Aktualitātes politikā iezīmē saistošs ievadraksts «Vienota Baltija». Laikrakstā atrodams apraksts par ASV dzīvojošo latviešu izcelsmes etnogrāfu Kārli Šanderu, informācija par autobusu līnijas Jelgava – Meitene atjaunošanu uzņēmēja A.Bezdelīgas vadībā, par Valsts karoga apvienības Jelgavas nodaļas dibināšanu… Reportāžā, kurā aprakstīta Ģedimina ordeņa pasniegšanas ceremonija «Academia Petrina» ēkā, sumināti godpilnā apbalvojuma ieguvēji – Jelgavas klasiskās ģimnāzijas direktors Jānis Lapiņš un monsinjors Kazimirs Jasens. Uzzinām arī, ka policija, veicot reidus traktieros un ēdienu veikalos, aizturējusi divas Krievijas pavalstnieces, kurām beidzies uzturēšanās atļaujas termiņš. Turpretim Domes ārkārtas sēdē pilsētas tēvi nolēmuši «iegūt apmaiņas ceļā no dzelzceļa virsvaldes zemes gabalus stacijas priekšā». Daļa šīs teritorijas «atsavināta atbrīvošanas piemineklim», bet pārējais palicis «dzelzceļu virsvaldei». Galu galā rakstītājam nav pieņemams, ka dzelzceļnieki var uzcelt ambulanci uz apstādījumu rēķina.
«Jelgavas Vārds» izceļas ar spilgtiem sarkani zilās krāsās tonētiem virsrakstiem (9. februāra numurā): «Nesegtu rēķinu pilnu somu direktors Korts aizlaidies no Jelgavas» (par Lielajā ielā esošā kazino bankrotu), «Vaj skūpstu dēļ var izslēgt skolnieku», «Cukurs «eleganta prece» – bet naudu fabrikai – nē!» un citi. Līdzīgā stilā sociāldemokrātu «Darbs», sekojot moto «Bez cīņas nav uzvaras»,
4. februārī piedāvā karikatūru «Tautiskais censonis Pēteris Piģītis», kuram «darbs pirmā vietā, bet tualete otrā». Vēršot uzmanību uz Jaunsvirlaukas lauku strādnieku arodbiedrības darbību, strīdiem ceļu būvē Salgales pagastā un citām «ikdienišķām» ziņām, laikraksts informē, «kā notikusi kukuļņemšana Jelgavas kriminālpolicijā».
Runājams Jelgavā, pirmdienās, otrdienās…
Raženais preses izdevumu klāsts Zemgales mazpilsētiņās vispirms saistīts ar nenogurstošā, ideju pilnā žurnālista Alfrēda Frišmaņa (dzimis 1902. gada 15. septembrī Jelgavā) darbību.
A.Frišmanis, neapšaubāmi viens no populārākajām cilvēkiem tolaik Zemgales pusē, «runājams Jelgavā, pirmdienās, otrdienās un trešdienās pa tālr.221», bijis Aucē izdotā laikraksta «Auces Vārds», «Tukuma Avīze» (abi iznāca otrdienas vakaros), «Bauskas Avīze» (nedēļas laikraksts) un «Dobeles Vēstnesis» (iznāca ceturtdienās) redaktors, turklāt līdz 1934. gada nogalei rakstījis arī Rīgas laikrakstos.
Skopās ziņas par A.Frišmaņa dzīvi, īpaši pēc 1935. gada, varbūt varētu papildināt «Ziņu» lasītāji.
* Jelgavā tobrīd reģistrēti 31 868 iedzīvotāji – 13800 vīrieši un 18068 sievietes.
