Kas gan pasaulē vēl var būt jaukāks par bērniņa piedzimšanu. Viņš nāk pasaulē tik sīciņš, trausls un neaizsargāts.
Kas gan pasaulē vēl var būt jaukāks par bērniņa piedzimšanu. Viņš nāk pasaulē tik sīciņš, trausls un neaizsargāts. Šo Ziemassvētku priekšvakarā Jelgavas slimnīcas dzemdību nodaļā pasaulē nāca kāda māmiņas negaidīta un nevēlama meitenīte. Tiesa, viņa savus pirmos Ziemassvētkus pavadīja kopā ar sievieti, kas viņu laida pasaulē. Bet kopā ar savu «māmiņu», kā meitenītei nākotnē būtu gribējies sievieti saukt, tie būs pēdējie svētki. «Māte» no sava pirmdzimtā bērniņa atteikusies uz visiem laikiem.
Mazulīte, kurai nav vārdiņa, bet, kas tiek atpazīta pēc gultiņas numura 18, gulēja pavisam mierīga ar plati atvērtām actiņām. Tās likās tik skumjas un lūdzošas, bet reizē tik mīļas. No malas raugoties, sirds sažņaudzās un manā prātā nozibsnīja neaptverama doma kā 20 gadu vecās Cenu pagasta iedzīvotājas sirdsapziņa to pieļāva. Visticamāk viņai tādas nemaz nav!
Sarunā ar mums sieviete klusēja, un viņas sejā neredzējām ne mazāko nožēlu vai pārdomas par izdarīto. Viņas brālēns, kuram pašam esot ģimene un bērns, «Ziņām» sacīja, ka arī viņam nekā neizdodoties sievieti pārliecināt. Vainīga esot māsīcas māte, kura mīlot iedzert un izdzīšot savu meitu ārā no mājām ar visu zīdaini.
Nez vai šajā gadījumā vainojama ir sievietes māte vai brālēns. Tā ir viņas pašas gļēvulība, nolaidība un bezatbildība. Iespējams, ka mazulīti adoptēs kādi jauki cilvēki un varbūt dzīvē viņa būs laimīga. Bet vai tikai neiznāks tā, ka meitenītes «māti» visu mūžu mocīs izdarītais, un Dievs viņu par to būs sodījis?
Vakar sieviete parakstīja dokumentu par attiekšanos no sava bērna un mierīgu sirdi devās mājās no slimnīcas.
