Vēl aizvien Mārcis Cīrulis ārstē jaundzimušos un grib būt tuvāk jaunajai paaudzei.
Latvijā dzimst vairāk bērnu. Gribas ticēt, ka kaut pamazām stiprinās ticība, ka dzīve uzlabojas un latviešiem ir jādzīvo šajā izaicinājumu pilnajā pasaulē. Astotais gads Jelgavas slimnīcā rit Mārcim Cīrulim, vienam no Latvijā pazīstamākajiem bērnu ārstiem neonatologiem. Viņš ir arī atmodas laika sabiedriskais darbinieks, kurš kļuva par Augstākās Padomes deputātu un 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas valsts Neatkarības deklarāciju. M.Cīrulis ir viens no retajiem, kurš no darba Jēkaba ielas namā ir atgriezies savā profesijā, tajā strādā jau 46 gadus un grib nostrādāt līdz Latvijas simtgadei.
– Ieejot Jelgavas slimnīcas Dzemdību nodaļā, izjūtas ir ļoti personiskas. Atceros šīs vietas apmeklējumu 2004. gadā rudenī, kad ģimenē izraudzījāmies vietu jaunākās meitas nākšanai pasaulē. Toreiz mani pārsteidza stendā pie sienas atzīmēto sarkano un zilo rimbulīšu biežums kādā septembra dienā. Citā bija dzimušas divas, trīs, četras meitenes vai zēni, bet tad uzreiz – desmit. Kad jautāju vecmātei Evai Vingrei, kāpēc tā, viņa atbildēja: «Vai tad jūs neatceraties? Todien Jelgavā bija zemestrīce.» Nodomāju: japāņi tērē milzu naudu, lai attīstītu iespējas prognozēt zemestrīces. Bet, redz, katastrofālā dabas parādība prognozējama saistībā ar bērnu dzimšanu! Taču, veicot slimnīcu aptauju, atklājās – vienīgi Jēkabpilī todien piedzimuši desmit bērni. Jūs kā ārsts esat piedalījies daudzos tūkstošos dzemdību. Vai esat pamanījis šādas kopsakarības?
Domāju, ka kolēģe Eva Vingre toreiz pajokoja. Darbs slimnīcā mēdz būt saspringts, un tādēļ stresa mazināšanai humors der. Man arī patīk jokot. Piemēram, piedzimst bērns, māsiņa tūlīt zālē mātei prasa: «Kā tad sauks?» Viņa atbild: «Marks.» Es savukārt jautāju: «Un nākamais būs Engelss, pēc tam Ļeņins?» Citreiz ieeju palātā pie dvīņiem. Tur sēž arī tēvs. «Kur ir otrs tēvs?» es prasu. Vecāki skatās uz mani – vienam otram ar humoru ir švaki. Tomēr daudziem ar saviem jokiem esmu palicis atmiņā jau pēc ilgiem prombūtnes gadiem. Kad manai pirmajai pastāvīga ārsta darbavietai Tukuma slimnīcai svinēja 130. gadu jubileju un pašvaldība daudziem pasniedza grāmatas un ziedus, šķiet, man aplausu bija visvairāk. Domāju, ka tas ir arī mana humora dēļ.
Dzemdības iepriekš gan paredzēt nav vienkārši, tās gadās jebkurā vietā. Var jau būt, ka ir kāds sakars arī ar zemestrīcēm. Taču dienas, kad Latvijā piedzimst daudz bērnu, ir biežāk nekā zemestrīces. Reizēm pilnmēnesī dzimst uz nebēdu. Jelgavas slimnīcā tad ierodas vairāk nekā desmit dzemdētāju un cita citai kāpj uz galvas. Gadā ir arī kādas trīs četras dienas, kad Jelgavā nepiedzimst neviens. Par bērnu ārstu esmu nostrādājis 39 gadus, bet skaidras kopsakarības ar dabas parādībām neesmu atradis.
– Ko jūs sakāt par vīriešiem dzemdību zālē – par tēvu piedalīšanos ģimenes dzemdībās?
Ja tā ir īsta ģimene, tad jautājumu nav, jo vecāki dzemdībām ir gatavojušies. Bet, ja abi ir tikai bērnu taisītāji, vīrietis nevar vai negrib kopējo bērnu māti apprecēt, tad lai gaida mājās un tur veic turpmākos kailas sievietes pētījumus. Tāpat nekādas jēgas dzemdību zālē nav no nesagatavotiem asistentiem – paziņām, draugiem un draudzenēm, līdzautoriem, mammām, kas mums vēl jāuzmana, ka «nenolaižas gar sienu».
– Pirmā darbavieta pēc rezidentūras jums bija rajona slimnīca Tukumā. Tūlīt pēc augstskolas necentās dabūt darbu Rīgā?
Nē. Uzskatu, ka tagadējā sistēma, kas grib piespiest jaunos ārstus strādāt ārpus Rīgas, ir svētīga. Citādi viņš, piemēram, beidz augstskolu kā labās auss speciālists. Ja atnāk kāds ar slimu kreiso ausi, ārsts neko nesaprot. Mazajās lauku slimnīcās ir daudz dažādu gadījumu. Gadās apdauzīties, dabūt punus. Bet no veciem foršiem kolēģiem var iemācīties aroda prasmi strādāt ar pacientiem un nesataisīt ziepes. Vispār – jo mazāka prakse, jo vieglāk ir noteikt diagnozi. Jaunais ārsts vienu diagnozi zina un to arī visos gadījumos liek (smejas – red.). Kā esmu novērojis, diagnozes noteikšanā bieži vien pirmā doma ir pareizākā. Kad sāk kaut ko sintezēt un briesmīgi špikot, var aiziet nepareizi.
– Pēc septiņiem gadiem Tukumā sākāt strādāt Rīgā, kur 1. dzemdību namā 1980. gadā organizējāt pirmo reanimācijas nodaļu jaundzimušajiem Latvijā. Līdz 2000. gadam tā jau bija izveidojusies par Perinatālās aprūpes centru un tika pārcelta uz Paula Stradiņa slimnīcu. No iepriekš publicētā zināms, ka mazākā dzīvībiņa, kuru jums kā reanimatologam kopā ar kolēģiem izdevies glābt, svēra 580 gramu. Tie profesionālajā jomā bija jūsu augstāko sasniegumu gadi?
Jā. Tagad Rīgas dzemdību namā uzsver, ka pie viņiem dzimst trešdaļa visas Latvijas bērnu – ap septiņiem tūkstošiem gadā. Taču 1988. gadā, kad dzimstība Latvijā bija vislielākā (tolaik piedzima vairāk par 40 tūkstošiem), Rīgas 1. dzemdību namā pasaulē nāca tikai piektā daļa no Latvijas bērniem, bet to bija ievērojami vairāk – 8,8 tūkstoši. Kad jaundzimušos salika uz ratiem un veda mātēm barot, tie brēca tā, ka garām braucošais tramvajs likās klusāks.
Principā dzemdību nams tāpat kā reģionālā slimnīca ir domāta veselām sievietēm, kurām dzemdības var pieņemt arī policists. Taču ir daudz sieviešu, kurām ir dažādas veselības problēmas. Tāpēc loģiski, ka Perinatālās aprūpes centrs tika pārcelts uz Paula Stradiņa slimnīcu, kur mātei var sniegt nepieciešamo palīdzību. Reanimācijā mazākie jaundzimušie tiešām bija piecsimt un cik tur gramu. Rentgena māsiņa tad pārjautāja: «Vai nofotografēt to puspaciņu cukura?» Ja viss rit normāli, neonatologam jaundzimušais jāapskata 24 stundu laikā pēc nākšanas pasaulē. Man naktīs nav jādežurē. Kad nākamajā rītā jaundzimušo apskatu, svarīgākais ir noteikt, vai bērnam nav kādas iedzimtas slimības vai novirzes.
– Starp ārstiem neonatologu vīriešu, šķiet, nav daudz…
Latvijā esam tikai trīs. Neonatoloģija vienā ziņā ir ļoti nepateicīga. Ar pilnu pārliecību saku, ka daudzi ķirurgi un akušieri pelna papildus. Turpretī, ja piedzimis bērns, kam nepieciešama sarežģīta ārstēšana, neonatologam parasti neviens nekādu kukuli nenesīs. Mans kabinets stāvējis vaļā gadiem, neviens tur nekad nav ienācis un kaut ko nolicis (smejas – red.). Vēl strādājot Perinatālās aprūpes centrā, teicu: «Man lūdzu konfekšu kastes nenesiet, bet gan kūpināto «Rubeņu» vistiņu. Vienu – kad piedzemdēs, otru – kad ies mājās.» To tad nodaļas kolektīvs var apēst, vispār nodaļā apēd jebko. Man arī pašam bija operācija. Es ķirurgam prasu: «Nu, kā, Mārtiņ, runāsim?» Viņš teica: «Iztiksim ar lielu paldies.» Sagraizīja mani drusku, bet viss ir kārtībā. Tfu! Tfu!
Domāju, dažādie ienākumi atšķirīgu profilu ārstiem ir viens no iemesliem, kāpēc mediķiem trūkst vienotas konstruktīvas domas kā, piemēram, skolotājiem, kas beidzot ir apvienojušies un savas lietas vairāk vai mazāk risina vienā balsī. Ārsti uz protesta akcijām no katras slimnīcas aiziet pa divi trīs. Nekas iespaidīgs tur nesanāk. Nav normāli, ka valstī vien trīs procenti no iekšzemes kopprodukta (IKP) tiek novirzīti medicīnai. Daudzmaz normālās valstīs šis finansējums nav mazāks par pieciem procentiem. Nespējam arī dabūt divus procentus no IKP aizsardzībai, kā to prasa NATO. Nevar saprast, kur tas viss paliek. Es cerēju, ka Kučinskis būs kā Singapūras līderis Li Kuanju, kurš 1959. gadā cīņu ar korupciju sāka ar to, ka iesēdināja trīs savus labākos draugus, kuri arī zināja, par ko tas ir. Bet mēs nevaram tikt ar vienu Lembergu galā. Muļļājamies, muļļājamies. Arī mūsu slimnīcas šefu (Andris Ķipurs, Jelgavas slimnīcas valdes loceklis – red.) čakarē mēnešiem, gadiem. Tas cilvēkam atņem enerģiju.
– Kā jūs sākāt strādāt Jelgavas slimnīcā?
Jauna kolēģe Baiba Skudra aizgāja dekrētā, un viņa mani uzaicināja. Principā jau viss ir pareizi. Vienmēr esmu teicis, ka intensīvās terapijas nodaļās, arī Perinatālās aprūpes centrā, kur ārstē smagus slimniekus, jāstrādā jauniem, nevis pensijas vecuma ārstiem. Tur ir iespēja daudz ko iemācīties. Ja Jelgavā gadā piedzimst tikai divdesmit bērnu, kuru svars ir zem diviem kilogramiem, tad šādā slimnīcā vajag galvenokārt aprūpi. Taču īpaši bērni gadās arī šādās slimnīcās. Nupat Jelgavā piedzima bērns, kuram jau agrāk, skenējot mātes miesās, atradu izmaiņas nierē. Viņu skatījos ar to pašu veco skeneri, ko 1992. gadā saņēmām dāvinājumā no Šveices. Rīgā tas aparāts jau bija norakstīts. Tā man ir pašam savs skeneris.
– Atmodas laikā, būdams ārsts, kļuvāt par sabiedrisku darbinieku, ko 1990. gadā tauta ievēlēja padomju laika parlamentā – Augstākajā Padomē. Kā sākās jūsu politiskā darbība?
Jau padomju laikos dzemdību namā kompartijas pirmorganizācijas sekretāre man teica: «Tava mēle ir tavs lielākais ienaidnieks.» Man vienmēr ir paticis pavilkt uz zoba, uz «stūra māju» gan par to neviens nesauca. Atmodas laikā tautfrontieši izdomāja, ka no dzemdību nama vajag izvirzīt savu deputāta kandidātu, un es savukārt tur biju viens no Tautas frontes vadītājiem. Tā arī kļuvu par deputāta kandidātu. Mans pretinieks bija Baltijas kara apgabala poļitruks Lobanovs. Liels «čiekurs». Vēlēšanu iecirknis ideāli atradās tieši ap dzemdību namu. Lobanovs priekšvēlēšanu aģitācijai bija piemeklējis latviešu zaldātus, ko ar melnu volgu vadāja pa mājām līmēt plakātus. Mana uzticības persona bija Medicīnas institūta pasniedzējs, kurš mācīja zinātnisko komunismu un dzīvoja netālu no dzemdību nama. Reiz viņš teica: «Vienu dienu, ienākot mājās, skatos – trepju telpā pielīmēts Lobanovs. Neizturēju, noplēsu.» Tā toreiz bija – viens līmēja, otrs – plēsa. Taču mēs stabili vinnējām. Kaut mūsu Augstākās Padomes pilnvaru termiņš bija četri gadi, jau pēc trim gadiem atdevām varu Saeimai. «Pārejas periods beidzies! Pietiek, lai nāk jaunie!» tā toreiz teica. Jaunie atnāca, bet vai bija labāki… Mēs tomēr kā cilvēki, kas politikā gāja idejas vārdā, bijām drusku citādi.
– Kā jums pagāja 1991. gada augusta pučs?
Bija baigi. Divas puča naktis gulējām turpat Augstākajā Padomē. Sēžu zālē krēsli stāvēja citādi nekā tagad Saeimā. Es biju pie loga. Ja gribēju iet runāt, tad man bija jāpabīda malā trīs veči – Georgs Andrejevs, Teodors Eniņš, Egils Einars Jurševics (visi trīs bija pazīstami mediķi, profesors G.Andrejevs kļuva par ārlietu ministru, diplomātu, Liepājas slimnīcas vadītājs nelaiķis T.Eniņš – par labklājības ministru, bet ārsts E.E.Jurševics vēl joprojām strādā farmācijas uzņēmumā «Grindex» – red.). Priekšā sēdēja Jelgavas deputāts Imants Geidāns. Mēs bieži viņam teicām: «Imant, aizej un pasaki!» Tad viņš gāja pie mikrofona un pauda mūsu idejas.
– Par ko jūs pats Augstākajā Padomē no tribīnes runājāt?
Par pensijām un medicīnu. Par vajadzību pēc jauna dzemdību nama Rīgā. To arī sāka celt pie Gaiļezera, kur no šīs būves palikuši trīs nepabeigti torņi. Jaunu, tikai mazāku, dzemdību namu sāka būvēt arī Jelgavā.
Būdams Augstākās Padomes deputāts vēl aizbraucu uz Ameriku, kur apmeklēju 14 perinatālās aprūpes centrus. Sadarbībā ar trimdas ārstu profesoru un sabiedrisko darbinieku Kasparu Tūteru Latvijā sarīkojām kongresu par mentālo veselību. Bija ļoti interesantas paneļdiskusijas. No otras puses – daudzas no tām atziņām, kas tika aktualizētas, var izlasīt Latvijas laikā izdotajā vecā bērnu ārsta Nīmaņa grāmatā. 1992. gadā, kad šveicieši mums piešķīra 2,4 miljonus latu neonatālajai aprūpei, es koordinēju šo projektu. Naudu iedalīja visām trim Baltijas valstīm, Latvijai tika 2,4 miljoni latu, vairāk pat nekā Lietuvai.
– Pirmais, kas krīt acīs slimnīcu dzemdību nodaļās – atšķirībā no padomju gadiem bērns ar māti ir kopā. Padomju laikā taču jaundzimušos turēja atsevišķi un izsniedza, tikai dodoties uz mājām.
Protams, tā krievu sistēma bija galīgi nepareiza. Visa dzemdību nodaļa smaržoja pēc dezinficējošā hloramīna, kas normāli varētu būt strutainās ķirurģijas nodaļā. Par ārstiem rakstīja «kļauzas», ja nebija ik pēc četrām stundām nomainījuši sejas maskas. Nekur pasaulē tādas kārtības nebija. Astoņdesmitajos gados, apmeklējot slimnīcu Zviedrijā, biju pārsteigts, ka dzemdību nodaļā pie jaundzimušā atnākuši ciemos vecākie bērni ielas apavos. Likās – kā tas var būt! Pasaulē ir pieņemts, ka dzemdību nodaļās jābūt dabiskai videi. Mikrobi samaisās un cits citu iznīcina. Bērnam ir jāiejūtas tajā mikroflorā, kas ir ģimenē.
– Kā jūs saglabājat savu fizisko formu?
Braucu ar velosipēdu un smailīti, slēpoju. Ārsta sertifikāts man ir līdz 2020. gadam. Vairs nav jāuztraucas, jāskrien pa visādām sapulcēm, lai dabūtu kādu ķeksīti un varētu iegūt punktus sertifikāta pagarināšanai. Beidzamajā reizē, iesniedzot sertifikācijas komisijai savus dokumentus, pie visiem diplomiem pieliku klāt arī diplomu no Rideļu dzirnavām, kur īpašnieks mums, tūristiem, apstāstīja, kā tur 90. gados mala kafiju, čemodānos no Krievijas veda naudu. Vēl pieliku diplomu no CSDD akcijas «Veterāni pie stūres». Komisijā man jautāja: «Dakter, kas tie tādi?» Atbildēju: «Tie tādēļ, lai jūs saprastu, ka mani interesē ne tikai neonataloģija.» (smaida – red.). Taču dzemdības dzīvē ir ļoti emocionāls moments. Tāds darbs ir interesants, un gribas to strādāt pēc iespējas ilgāk.
– Kā jūtaties savā dzīvesvietā Iecavkrastos Ozolniekos?
Labi, cauru gadu vēroju dabu. Ir jau attālums no bērniem un sešiem mazbērniem, kas dzīvo Rīgā un Ādažos, taču izbraukāt var. Cenšos viņiem palīdzēt. Jaunākais meitas dēls Mārtiņš Jēkabs piedzima vienu dienu pirms hercoga Jēkaba 400. dzimšanas dienas. Viņam tagad būs seši gadi. Dēla dēls Aksels izvēlējies studēt ārsta profesiju.
Kopš 1991. gada esmu Zaļajā partijā. Zinu, ka Ozolniekos «zaļie» ir diezgan aktīvi. Droši vien ar viņiem vajadzētu saistīties. Ministrs Belēvičs gan arī bija Zaļajā partijā ielīdis. Sanāca tāda šmuce. Tur jāpiekrīt Kučinskim: «Ja esi sataisījis ziepes, tad esi vecis un pasaki!» Zaļajā partijā esmu dziļas pārliecības dēļ.
Ārsta profesiju izvēlējās māsas dēļ
• Dzimis 1946. gada 17. februārī Apē sakarnieka un lauksaimnieces ģimenē. Jau, mācoties Strenču vidusskolā, piedalījies sanitārajās kopās. Pēdējais grūdiens ārsta profesijas izvēlē bija 22 gadus vecās māsas nāve iedzimtas sirdskaites dēļ.
• 1970. gadā absolvējis Rīgas Medicīnas institūta Vispārējās ārstniecības fakultāti, sācis ārsta pediatra praksi Tukuma rajona centrālajā slimnīcā, kur bijis iecirkņa pediatrs, Bērnu nodaļas vadītājs, rajona pediatrs, neonatologs Dzemdību nodaļā.
• 1977. gadā sācis strādāt Rīgas 1. dzemdību namā par ordinatoru.
• 1980. gadā organizējis Latvijā pirmo jaundzimušo intensīvās terapijas palātu, vēlāk – nodaļu, bijis tās vadītājs.
• 1994. gada 17. janvārī nodibinājis Latvijas Nacionālo perinatālās aprūpes centru un bijis tā direktors līdz 2000. gada 15. maijam.
• No 2000. līdz 2008. gadam Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas vadītājs Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā.
• Kopš 2008. gada neonatologs Jelgavas slimnīcā.
• Sākoties tautas atmodai, aktīvi iesaistījies politikā, 1990. gadā no Tautas frontes ievēlēts par LPSR Augstākās Padomes deputātu.
• 1990. gada 4. maijā un 1991. gada 21. augustā balsojis par Latvijas neatkarību.
• Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un 1991. gada janvāra barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.
