Ko spēšu savam bērnam dot? Anna (18), trīsgadīgā Arnolda mamma: Godīgi sakot, man ir ļoti sāpīgi atcerēties trīs gadus atpakaļ notikušo.
Ko spēšu savam bērnam dot?
Anna (18), trīsgadīgā Arnolda mamma:
Godīgi sakot, man ir ļoti sāpīgi atcerēties trīs gadus atpakaļ notikušo. Kad man bija piecpadsmit, dzemdēju Arnoldu. Bērniņš nebija gaidīts, tomēr abortu nekad sev nepiedotu, uzskatītu, ka esmu slepkava. Sākotnēji jutos ļoti nelaimīga un apjukusi, jo sapratu, ka nu mana dzīve radikāli mainīsies, ka es vairs nebūšu tā pati neatkarīgā, jautrā Anna, kuru daudzi pazina. Laikam gan liels paldies jāsaka mammai, kas mani uzklausīja, neatraidīja un saprata. Negribas atcerēties grūtniecības laiku, jo tas bija smags, ja ņem vērā, ka grūtākajā dzīves brīdī biju viena – mans draugs par bērnu pat dzirdēt negribēja. Kad pēc tik ilgām mokām turēju rokās savu pirmdzimto puiku, sajūta bija fantastiska, likās, nekas nav svētāks par bērna piedzimšanu. Pat nākotne mani vairs nebiedēja, jo likās, ka tikšu galā, spēšu apvienot mācības ar bērna audzināšanu.
Sākumā palīdzēja mamma, jo man bija jāpabeidz pamatskolas pēdējā klase. Arnoldam palika tieši gads, un man gribējās mācīties tālāk. Vēlējos iet ar draugiem uz klubiem un izklaidēties, bet mamma teica, lai vēl pagaidu, jo viņai ir darbs un neskaitāmas darīšanas, ka viņa nevar visu laiku auklēt mazo. Es sapratu. Nu jau man ir 18, un neesmu beigusi vidusskolu, man nav draugu, un mani vecāki jūtas pārāk noguruši, lai diendienā rūpētos par Arnoldu. Cerēju, ka gan jau viss nokārtosies, tomēr rūgti maldījos. Zinu, ka tā teikt ir nežēlīgi, tomēr vēlos, kaut nekad nebūtu dzemdējusi, jo, reāli domājot, apzinos, ka neesmu nekas un ka man nav nekā. Tikai dēliņš. Reizēm paskatoties uz viņu, nesaprotu, ko turpmākā dzīvē viņam spēšu dot…
Sāp sirds, ka nekad nedzemdēšu…
Santa (15), pirms pāris mēnešiem izdarīja abortu:
Kurš gan mūsdienās labprātīgi atzīst savas kļūdas? Jā, es uzskatu, ka bērns, kas bija manī pirms diviem mēnešiem, ir kļūda, bet kļūdīties ir cilvēcīgi. Kad sapratu, ka esmu stāvoklī, kritu histērijā, jo īsti neiztēlojos, kas ar mani notiks. Man bija bail to kādam izstāstīt, jo zināju, ka sevi pazemoju, ka tagad cilvēki domās par mani to sliktāko. Aizgāju pie ārsta. Arī tur mani nevēlējās saprast, lika justies vainīgai, ka, lūk, tik jauniņa atļaujos dzīvot pieaugušu cilvēku dzīvi. Skaidri zināju, ka bērnu nevēlos, tādos gados jau nu noteikti ne. Uzzināju, ka, lai izdarītu abortu, ir vajadzīga vecāku atļauja un vismaz 35 lati. Gribējās nomirt. Pirmās emocijas bija šausmīgas, likās, dzīve apstājusies, ļaunāk vairs nevar būt.
Saņēmos un par notikušo izstāstīju mammai. Viņa mani nosauca par padauzu, vispār ar mani nerunāja. Man bija ļoti grūti, un biju jau izlēmusi, ka pašnāvība ir vienīgais risinājums.
Tomēr runāju vēlreiz ar mammu, kas ar notikušo jau bija samierinājusies. Sirsnīgi izrunājoties, nolēmām, ka izeja ir aborts, jo nepilngadīgai meitenei bez izglītības, bez darba, bez vīrieša atbalsta audzināt bērnu būtu neprāts.
Es to izdarīju. Es veicu abortu. Nē, man nesāpēja, jo biju iemidzināta, tomēr tagad man sāp sirds, jo ārsti konstatēja, ka vairs nekad nespēšu dzemdēt mazu, mīļu nerātneli…
