Grupa «Jumprava» 20 gadu pastāvēšanu atzīmē, rīkojot «sēdošo» koncertu sēriju, un atzīst, ka tā gūst visvairāk spēles atdevīgumu veicinošas pārliecības, ka visa klausītāju uzmanība pieder viņiem.
Grupa “Jumprava” 20 gadu pastāvēšanu atzīmē, rīkojot “sēdošo” koncertu sēriju, un atzīst, ka tā gūst visvairāk spēles atdevīgumu veicinošas pārliecības, ka visa klausītāju uzmanība pieder viņiem.
Vokāli instrumentāls ansamblis apdzīvotā vietā Jumpravā basģitārista Aināra Ašmaņa vadībā sāka darboties jau 1984. gadā, bet, domājot par divdesmit gadu jubilejas svinībām, par atskaites punktu viņš kopā ar kolēģiem Aigariem – Grāveru, Graubu un Krēslu – izvēlējās nākamo – 1985. – gadu, kas saistās ar nosaukuma iegūšanu un laiku, kad ansamblis sevi pieteica plašākam klausītāju lokam.
Jubilejas turneja, kurā paredzēti koncerti sešās pilsētās, sāksies
11. novembrī Jelgavas kultūras namā un noslēgsies 1. decembrī Dailes teātrī Rīgā. Apmēram divas stundas garajā divdaļīgajā koncertā iekļauti gandrīz 30 skaņdarbu, kā jubilejas reizē klājas, no dažādiem daiļrades periodiem.
Nosaukumu izvēlēties palīdzēja “Dzirkstele”
Jubilejas gada ietvaros izdots “Jumpravas” mūzikas video un koncertu ierakstu apkopojums DVD formātā, pie klausītājiem nonācis grupas jaunākais albums “Inkarmo”, augustā Dzintaru koncertzālē notika jubilejas koncerts, kam, kā solīts, gaidāmās uzstāšanās reizes līdzināsies saturiski un vizuāli. Pašās gada beigās tikšot izdota arī grāmata, kurā Daiga Mazvērsīte, balstoties uz publikācijām, arī pašas sarunām ar mūziķiem un viņu līdzgaitniekiem, izsekojusi gan grupas radošajām gaitām, gan tās pavadošiem sadzīviskiem stāstiņiem – pārpratumiem un citiem jautriem atgadījumiem iz dzīves. Grāvera vārdiem, grāmatas tapšanas laiku sevišķi interesantu darīja tas, ka mūziķi ne vien cits citam palīdzējuši atcerēties senaizmirstus notikumus, bet nereti gadījies uzzināt arī ko gluži jaunu. Šis tas labu laiku piemirsts gaismā tiek celts arī mūsu tikšanās reizē, kad lūdzu Ašmanim un Grāveram atminēties, kura Latvijas Radio raidījuma klausītājiem grupa parādā savu nosaukuma izvēli. Tas izrādās populārais jauniešu raidījums “Dzirkstele”, kur 1985. gadā viesojās jauna grupa no Jumpravas, kas klausītājiem piedāvāja nesen ierakstītu dziesmu par rozēm. Tā kā kolektīvam vēl nebija vārda, puiši aicināja sūtīt priekšlikumus un nākamajā raidījumā paziņoja, ka no visiem klausītāju ieteikumiem piemērotākais šķitis tas, kurā uzsvērta saistība ar ansambļa “dislokācijas vietu” – Jumpravu Ogres rajonā, kur (starp citu, līdz pat laikiem, kad grupa pārstāja izmantot “dzīvās” bungas) atradās viņu mēģinājumu telpas.
Dziesmas – sākot ar 1986. gadu
Savukārt grāmatā noteikti ievērojama vieta atradīsies gadu vēlākiem notikumiem, kad no saldsērīgi šlāgeriskām estrādes dziesmiņām vairs nebija ne miņas. 1986. gada ansambļu skatē Ašmanim un Grāveram jau bija piebiedrojušies abi pārējie pašreizējie “jumpravieši” Krēsla un Grauba, vēl nebija aizgājuši Ingus Ulmanis un Aigars Voitišķis (pēdējais jubilejas koncertos piedalīsies kā viesmūziķis). Grupa toreiz šokēja ar ietērpu, uzvedību un, pats galvenais, protams, skanējumu, sākot ceļu pa tehnopopa taku, kas pavisam drīz viņus noveda vai visās Latvijā iespējamās panākumu virsotnēs. Tā tas, kā zināms, turpinājās līdz deviņdesmito gadu sākumam, kad, kā galvenos skaidrojumus minot fizisku un radošu nogurumu, “Jumprava” darbību pārtrauca un atgriezās tās pašas desmitgades beigās, vecajiem cienītājiem liekot secināt, ka no agrāko gadu tiešuma un kodolīguma – gan mūzikā, gan tekstos – palicis visai maz.
Vecākās dziesmas, ko varēs dzirdēt jubilejas koncertturnejā, pirmoreiz no skatuves izskanēja tieši tur – 1986. gada skatē (“Tālu aizgāja”, “Prom no pilsētas” un citi nenovecojošie hiti veidoja arī pirmajā skaņuplatē ierakstīto 1988. gadā izdoto albumu). “Bijām nogrimējušies, dermantīna kostīmos, kuros bija sadzīts šausmīgi daudz kniežu, pa skatuvi vazājām kaut kādas dzelzs pariktes, pa kurām dauzījām ar āmuriem… Pa kluso no kartona bijām uztaisījuši un uzlikuši uz skatuves monitora “tumbu”, un kulminācijas brīdī Strēlnieks [Grauba] to iemeta publikā. Visi domāja, ka tā ir īsta…” atceras Grāvers.
Visvairāk patīk publika, kas sēž
Pēc visa tā “Jumpravai” uz kādu laiku, protams, gribēja aizliegt koncertēt, taču, kā atceras Ašmanis, “tā gluži nesanāca”. Vispār padomju laikos “Jumprava” nav varējusi sūdzēties par funkcionāru un drošībnieku pastiprinātu uzmanību. “Čekai” esot pieticis ar “profilaktiskām sarunām” par to, ka nav labi sarkanbaltsarkano krāsu salikumu izmantot skatuves gaismās un mūziķu tērpos. Pat miličiem lielākoties viņu mūzika esot patikusi. Virsrakstā minētais “piekodinājums”, kas no kāda nokaitināta Liepājas milicijas virsnieka izskanēja pirms koncerta “pūtvējiņos”, drīzāk bija izņēmums (tāpat kā kļūmīgā situācija: vainīga bija Grāvera nejauša gadīšanās kādam kārtības sargam ceļā ar aizliegto auksto ieroci – nunčaku – rokās). Tāpēc virsraksta izvēlei nebūtu cita pamata kā vien pārdomas, vai paaudze, pie kuras pieder “Jumpravas” cienītāju lielākā daļa, labāk nebūtu vēlējušies koncertu brīvākos apstākļos – tādos, kur sēdēšana nav obligāta. Kas zina, varbūt kādas asociācijas ar padomju laiku kārtību, kad kājās celšanās un aktīva līdzi fanošana nebija pieļaujama, pavīdēja to klausītāju prātos, kuru atmiņas jubilejas koncertā Dzintaros izrādījās pārāk stipras, lai nosēdētu krēslos, tāpēc viņas iznāca paust savu sajūsmu skatuves priekšā, taču no turienes kārtības sargi apmeklētājas aizdzina. Šīs pārdomas lika pajautāt, kāpēc turneja notiek kultūras namos un teātros, nevis, piemēram, sporta hallēs. “Esam daudz spēlējuši klubos, un ir lietas, kas mani tajos kaitina. No vienas puses, it kā forši – tu sāc spēlēt, un cilvēki dejo, no otras puses, liekas, ka neklausās: var skanēt jebkas, un viņi dejos tik un tā – vajadzīgs tikai ritms un fons. Gribas to uzmanības koncentrāciju no publikas. Kad viņi sēž krēslos, vismaz ilūzija, ka klausās, ir spēcīgāka. Dažs labs varbūt mieg ciet, bet mums liekas, ka klausās, un atdeve ir pilnīgi cita,” atzīstas Grāvers. Uz jautājumu, vai tiešām “Jumpravas” koncertos gadījies redzēt arī aizmigušus klausītājus, viņš atsmej, ka esot gan: “Reiz veco ļaužu pansionāts, kura telpas izmantojām mēģināšanai, gribēja, lai nospēlējam tur koncertu. Nospēlējām arī. Kāds tantuks izgāja ārā pie pirmajām taktīm – atzina, ka par traku. Viens, atceros, vēroja mūs, aiz gara laika sarullējis avīzi vai žurnālu tādā kā tālskatī, cits vienkārši gulēja – viņam bija pilnīgi vienalga, kas notiek zālē. Bija interesanti.”
lnteresantas lietas notiek arī pēc sarunas, kad, pētot datus par pārdotajām biļetēm, atklājas: līdz tam šķietami kūtrie jelgavnieki nedaudz vairāk nekā nedēļu pirms koncerta pēkšņi sarosījušies un uzstādījuši vienā dienā pārdoto biļešu absolūto rekordu visā turnejā (70), “pārsitot” pat Rīgu.
