Gunāru Austriņu izsūtīja 18 gadu vecumā par to, ka viņš veicot kontrrevolucionāru darbību.
Gunāru Austriņu izsūtīja 18 gadu vecumā par to, ka viņš veicot kontrrevolucionāru darbību.
Gunārs stāsta, ka vairāki zēni sanākuši kopā un veidojuši jauniešu organizāciju.
Mēs nevarējām saprast, kā var būt slikti tas, ka mīlam savu zemi. Bet tieši par to mūs tiesāja kara tribunāls, viņš atceras. Sākumā mūs aizveda uz Rīgas centrālcietumu, pēc tam izsūtīja. Mani uz Balhašu Kazahijā būvēt vara volframa rūpnīcu. Pēc diviem mēnešiem, kurus pavadīju, rokot pamatus ēkām ar kapli, es jau gulēju uz nāves gultas. Lūdzu Dievu, lai neļauj man nomirt šai zemē deviņpadsmit gadu vecumā.
Pamazām atlabu un tiku aizsūtīts uz Džezkazganu, kur strādāju par apmetēju. Šai lāģerī satiku savu brāli, kas arī bija izsūtīts. Mēs bijām neēduši, novārguši radījumi. Apvienojāmies un sākām streiku. Visi 12000 negājām darbā. Pieprasījām 40 dienu laikā pārskatīt mūsu lietas, uzlabot uzturu, maksāt par padarīto darbu. Tad valdība nolēma atbrīvot mazgadīgos, pārējiem bija jāpaliek. Neviens neizgāja, visi palikām kopā.
25. jūnijā lāģerim tuvojās tanki. Sapratām, ka mēs būsim beigti. Cilvēku ķermeņi visapkārt šķīda. Bija redzamas atrautas ķermeņa daļas. Atkal lūdzu Dievu. Glābiņu atradu barakā. Tur jau daži bija noslēpušies. No rīta mūs aicināja ārā. Tikām izvesti tuksnesī un tur nogulējām divas diennaktis. Streika organizētājus savāca. Jaunākos nosūtīja uz Magadanu. Mēs palikām turpat. Pēc streika uzlabojās uzturs, ieskaitīja naudu, varējām nopirkt maizi. Un tad paziņoja par mūsu amnestiju.
Kad atgriezos, tēvs bija miris, bet māte noģība, jo necerēja mani ieraudzīt. Pieteicos darbā par celtnieku, bet vakaros mācījos vakarskolā. Tagad man ir ģimene, divi jau pieauguši dēli un sieva.
