Agrāk visi zināja, kad ir vīriešu un kad – sieviešu diena. Tā bija iesakņojusies tradīcija, kas abām dzimuma pusēm ļāva vienu dienu justies mazliet īpašākiem, saņemt ziedus un uzslavas.
Agrāk visi zināja, kad ir vīriešu un kad – sieviešu diena. Tā bija iesakņojusies tradīcija, kas abām dzimuma pusēm ļāva vienu dienu justies mazliet īpašākiem, saņemt ziedus un uzslavas. Taču tradīcijas mainījušās. Nu februārī ir Valentīna diena, savukārt maijā – Mātes diena. Tikai un vienīgi vīriem vairs nav nekā. Vai tad vīriešu diena, kas tika svinēta 23. februārī, nav vajadzīga?
Jadviga, tu droši vien no mums visvairāk atceries, kas notika slavenajās padomju laika vīriešu dienās.
Jadviga (J.): Tas nemaz nebija tik sen. Vīriešu dienas svinības esmu piedzīvojusi vairākkārt. Cik atminos, bija arī dažādi profesiju svētki, tai skaitā armijas diena, kas tiešām bija īsti vīriešu svētki. Sveica gan skolās zēnus, gan kolēģus un mājās savas otrās pusītes. Atceros, kā mans vīrs priecājās. Tie tiešām bija vienreizēji svētki. Tiesa, padomju laikā pārsvarā visi puiši dienēja. Mūsdienās tā vairs nav. Dienē tikai kāda trešdaļa no Latvijas pilsoņiem. Armija tomēr ir vīrišķības skola, ko daudzi vairs neuzskata par vajadzīgu. Un armijas dienas arī līdz ar to vairs nav.
Ieva (I.): Agrāk 23. februārī svinēja vīriešu, bet 8. martā – sieviešu dienu. Bet tagad oficiāli ir tikai Mātes diena maijā, taču, pirmkārt, ne visas sievietes ir mātes un, otrkārt, tēviem vispār nekā nav. Parakņājoties savu atmiņu plauktos, atceros, ka pirms pāris gadiem manu tēvu uzaicināja uz vectēvu un tētuku dienu bērnudārzā, un tas mazajiem bērniem ļoti patika. Jauki, jo parasti uz sapulcēm un tamlīdzīgiem pasākumiem iet mammas. Tas, ka speciāli uzaicināti vectēvi un tēvi, ir skaisti un daudz nozīmē. Tālab uzskatu, ka, noliekot vīriešu dienu tādā pozitīvā gaismā, šie svētki ir vērtīgi.
Vizma (V.): Es esmu visskeptiskākā un domāju, ka nevajag nedz sieviešu, nedz vīriešu dienu, jo dalīt svētkus tikai pēc dzimumiem… Neredzu tam pamatojumu, tu taču neesi atbildīgs par to, par ko esi piedzimis. Tad jau tikpat labi varam svinēt dabīgo tumšmatu vai dabīgo zilacaino dienu! Citādi ir, ja tiek svinēta kādas profesijas diena, kaut vai tā pati armijas diena. Protams, atzinīgi vērtēju arī Mātes dienu. Tai līdzās varētu pastāvēt arī tēva diena. Tad vismaz ir kāds nopelns, kālab viņu vajadzētu sumināt. Pati biju lieciniece, kā tiek svinēta oficiālā tēva diena Turcijā. Tur ir citāda svētku ideoloģija. Mums bērni skolās gatavo dāvaniņas, bet tur gan mazie, gan jau pieaugušie bērni apsveic savu tēvu. Taču atšķirība slēpjas tajā, ka pieaugušie atgriežas savas dzimtas mājās un teic paldies par to, ka viņi ir laisti dzīvē, un par visu, kas viņiem dots. Tā ir balva par lomu “tēvs” dzīves teātrī. Ķeksīša un pienākuma pēc vīrietis nav jāsveic, par to, ka viņš kādam ir bioloģiskais tēvs, bet nav pildījis patiesās tēva funkcijas. Tāpēc, domāju, kāda dzimuma svētki nav nepieciešami, sava diena ir jānopelna.
I.: Es tomēr uzskatu, ka vīriešu un sieviešu diena – tas būtu vērtīgi. Vismaz 8. martā vīrieši, kas ar ziedu dāvāšanu neaizraujas, pasniegtu puķes daiļā dzimuma pārstāvēm, kas ikdienā viņiem ir līdzās. Šiem svētkiem par godu nevajadzētu būt brīvdienai, taču kāpēc nesvinēt vispār? Nesaprotu, kādēļ daudzi padomju laikos svinēti svētki nogriezti kā ar nazi. Piekrītu Vizmai arī par tēva dienu. Bērnam ir divi vecāki.
V.: Jā, bet par tiem ziediem… Lai apsveiktu savu īsto vīrieti, vai vajadzīgi svētki?
I.: Es runāju par tiem cilvēkiem, kas nelabprāt dāvina ziedus.
V.: Bet tādā gadījumā tas ir tikai pienākums.
I.: Varbūt arī, bet tomēr…
V.: Vai tas neiznāk mākslīgi radīts prieks?
I. (gatavojoties diskusijai, jau mājās “uzlikusi” uz papīra dažus pieturas punktus): Izvērtēju plusus un mīnusus, vai vīriešu diena ir vai nav vajadzīga. Atceroties bērnībā tēva prieku, liekas, ka vīriešu svētki ir pozitīvi. Vispirms apsveica tēvu, pēc tam viņš dāvāja ziedus mammai 8. martā, it kā to mīļumu sniedzot pretī. Bet tagad nav ne vienas, ne otras dienas. Vēl man ļoti patika, ka skolās allaž meitenes apsveica zēnus, un viņi bija par to gandarīti. Vīriešu dienā, šķiet, stiprais dzimums varēja celt pašapziņu.
Ja nu tā nebūtu vīriešu diena, bet gan kā pa vecam – armijas diena, kaut gan mūsdienās vīrieši dienē nelabprāt.
V.: Varbūt tādā gadījuma vīrietim celtos pašapziņa. Proti, ja reiz tiek svinēta armijas diena, tad tas ir kaut kas pozitīvs. Ja tos atzītu par oficiāliem svētkiem, iespējams, vīri iedomātos: “O! Man nebija svētku. Es arī tos gribu! Varbūt jāiet armijā?” Varbūt šādi svētki stimulētu dienēt.
Vai vispār vajadzīgs obligātais militārais dienests?
I.: Neesmu tik kompetenta, lai spriestu, cik lielā mērā dienēšana Latvijas armijā ir noderīga. Taču ir dzirdēts, kādā līmenī tur notiek apmācība. Ja tā ir tiesa, nedomāju, ka obligātais dienests ir vajadzīgs.
V.: Ja cilvēks vēlas iegūt augstāko izglītību, armija nav nepieciešama, bet, ja pēc devītās klases puisis negrib mācīties, varbūt tomēr labāk iegūt armijas rūdījumu. Bet ar obligāto militāro dienestu nekas nav atrisināts. Tieši brīvprātīgai armijai celtos prestižs.
J.: Piekrītu Vizmai. Mūsdienās armijas jēdziens ir degradēts. Varbūt valsts politika mainījusi sabiedrības domu, ka Latvijas armija nav nekas īpašs, tikai piedēklis. Padomju laikos vīrieši pat lepojās, ka ir dienējuši. Savukārt meitenes gaidīja savus puišus atpakaļ. Viss bija kaut kā citādi. Bet, runājot par svētkiem, viņiem vajadzētu kādus. Varbūt vīriešu diena skan smieklīgi… Un tomēr kādu dienu vajadzētu veltīt vīriem, jo viņi tāpat šķiet sieviešu atstumti.
V.: Nūū, Jaaaadviga…
J. (nepārtraucot): Viņi jūtas nevajadzīgi, līdz ar to zūd pašapziņa.
V.: Nē, man liekas, vidusmēra latviešu vīrietis ir pēc vella izlaists! Mēs pašas viņus izlutinām. Skaita ziņā vīrieši ir mazākumā, un mēs esam spiestas darīt visu, lai to vīrieti sev piesaistītu. Un viņi to ļoti labi zina. Kāpēc vēl viņus lutināt ar kaut kādām dienām. Nē, tas pastiprinātu viņu visatļautību.
I.: Bet tai pašā laikā ir arī sieviešu diena!
Ja tomēr vīriešu dienu pasludinātu par oficiāliem valsts svētkiem, kādām tradīcijām tajos, jūsuprāt, vajadzētu būt?
J.: Agrāk bija brīvdiena, parāde, sveikšana…
V.: Tad nākamā diena būtu jāpasludina par vispārējo “pohu” lāpīšanas dienu (smejas)…
J.: Protams, bija dzeršana un svinēšana. Bet arī tagad ir, varbūt vēl vairāk.
V.: Iedomājieties kārtīgu vīriešu dienu: no rīta latvju vecis pieceļas, atver acis un saka: “Tā, dārgā, man šodien svētki, atnes alu, un es atpūšos!” Tas, protams, ir ar ironiju, ne uz visiem gadījumiem attiecināms. Tādā nopietnā vīru dienā, manuprāt, vajadzētu stiprā dzimuma pārstāvju kopāsanākšanu – sporta spēles, kārtīgus vīru pasākumus, viņu izklaides, kur dāmas nemaz netiek klāt. Tai pašā laikā viņi jūt to, ka ir vīrišķīgi vīrieši, stiprais dzimums.
I.: Skolā šādi svētki palīdzētu izkopt audzēkņu savstarpējās attiecības. Piemēram, meitenes izdomātu zēniem kādu pasākumu, pasniegtu ziedus un otrādi. Pateicoties šādām kultūras tradīcijām, viņi labāk saprastos. Neviens taču speciāli nemāca, kā pasniegt ziedus, kā iepriecināt otru, nevis tikai raustīt aiz bizēm un apmētāt ar papīra lodītēm.
J.: Piekrītu meiteņu viedoklim. Vēl varētu būt asprātības spēles vīriešu prāta asināšanai, galda spēles. Uzskatu, ka vīriešiem vajag svētkus, jo pašlaik prezidente ir sieviete, Saeimas priekšsēdētāja ir sieviete… Mazliet tuvojamies matriarhātam, un vīriešus tas satrauc. Daļa nodzeras un stresā pārdzīvo, ka sievietes viņus pārspēj gan izglītības, gan citās jomās. Liela sieviešu daļa ir materiāli nodrošinātas, pat pelna vairāk. Un pat svētku viņiem vairs nav! (Jadvigas teikto apkārtējie uzņem ar ovācijām.)
V.: Tad jau vīriešu dienā televīzijām vajadzētu rādīt filmas par izciliem vīriešiem, lai celtu pašapziņu! Savukārt sievietes no rīta varētu pasniegt kādu dāvaniņu, tad izvadīt uz viņa dienu, kuras laikā kungs jūtas kā kārtīgs vecis, izbauda savus svētkus, un vakarā sagaidīt!
J.: Bet sieviešu dienā savukārt mēs gribētu vīriešu uzmanību. Svētku nekad nevar būt par daudz. Protams, tiem jābūt pieņemamiem, citādi atzīmētu narkomānu dienu un tamlīdzīgas, bet varbūt, ka arī tādas iespējamas… Katram patīk būt uzmanības centrā!
***
Vizma Kūlupa (24), maģistrante, dejotāja:
“Nevajag nedz sieviešu, nedz vīriešu dienu, jo dalīt svētkus tikai pēc dzimumiem… Es tam neredzu pamatu, jo tu jau neesi atbildīgs par to, par ko esi piedzimis.”
Jadviga Gaile (45), grāmatvede:
“Vīriešiem vajag svētkus, jo pašlaik prezidente ir sieviete, Saeimas priekšsēdētāja ir sieviete… Mazliet tuvojamies matriarhātam, un vīriešus tas satrauc, noārda viņu pašapziņu.”
Ieva Svile (25), skolotāja:
“Atceroties bērnībā tēva prieku, liekas, ka vīriešu svētki ir pozitīvi. Vispirms apsveica tēvu, pēc tam viņš dāvāja ziedus mammai 8. martā, it kā to mīļumu sniedzot pretī.”
