Vienkāršība, zināšanu kāre, darba mīlestība, labdarība ir tikai daži vārdi, kas raksturo vēsturē iezīmētās personības
Sociālie tīkli ir viena lipīga padarīšana. Ieraugot Ūziņu puses izcilās novadpētnieces Gunitas Kulmanes ierakstu par Eduardu Svirlovski – vienu no augstākās farmācijas izglītības ieviesējiem Latvijā –, sapratu, ka novembra jubilāru saraksts bez šī vīra būs nepilnīgs. Tāpēc tapa šis raksts. Un labi vien ir, jo slavenu un arī mazāk slavenu, bet nozīmīgu mūsu puses dēlu un meitu ir daudz vairāk, nekā avīzes atvērums var ietilpināt.
Farmakognozijas pamatlicējs Latvijā
Līdzās profesoriem J.Kupcim, E.Zariņam, J.Maizītim Eduards Svirlovskis ir viens no augstākās farmācijas izglītības pamatlicējiem Latvijā. Viņa dzīve un darbs saistās ar Tērbatas Universitāti, Pēterburgas Farmaceitu biedrību, Pēterburgas Zemkopības departamentu un Latvijas Universitāti. Viņš licis pamatus Latvijā farmācijas zinātnes nozarei farmakognozijai, kas pēta augu un dzīvnieku valsts vielu lietošanu ārstniecības zāļu (drogu) pagatavošanai.
E.Svirlovska dzimtā puse ir auglīgā, zaļā Zemgale. Viņš dzimis 1874. gadā kā vienīgais dēls Jelgavas apriņķa Ūziņu (Jēkabnieku) pagasta Lieldimzēnu saimnieku Jāņa un Lizbetes Svirlovsku ģimenē. Viņa tēva patēvs Dāvis Blumberģis kā viens no pirmajiem saimniekiem mājas izpirka no valsts (kroņa) muižas. Saglabājies 1879. gada dokuments, ka Dāvis atdod mājas par jurģiem savam padēlam Jānim Svirlovskim, četrus darba zirgus, piecas slaucamas govis, vairākus buļļus un teļus un 15 aitas. Lieldimzēnu divstāvu dzīvojamā māja ar sarkano dakstiņu jumtu Svētes upes krastā, klēti, ratnīcu, kūti un pirti ir Zaļenieku pagasta vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. 2016. gada 17. septembra rītā šī ansambļa lielā saimniecības ēka – kūts, kur atradās divi zirgi un kazu ganāmpulks, – no elektrisko vadu īssavienojuma aizdegās. Kazas un zirgi palika dzīvi, bet no skaistās kūts – vienīgi mūri.
Eduards, kluss un noslēgts zēns, izauga starp pieaugušajiem, bez rotaļu biedriem. Tēvam patika izdaiļot māju ar kokiem, košumkrūmiem un puķēm. Vēl tagad zaļo tēva stādītie ozoli, oši un liepas gar Svētes upi. Viņam palīdzēja Edis, kā mājās sauca Eduardu. Pēc stādīšanas lāpstas vajadzēja kārtīgi notīrīt. Tā jau no mazotnes zēns pierada kārtīgi padarīt darbu. Tēvs prata vācu un krievu valodu, abonēja ārzemju žurnālus. Par rakstīto stāstīja dēlam. Zēnam patika lasīt pļavā puķes. Tēvs mācīja viņam ievākt un izžāvēt augus, taisīt herbāriju. Edis labprāt brauca līdzi mātei uz Jelgavu. Mājās viņa bija izveidojusi nelielu dziedniecības augu dārzu un regulāri par ārstniecības augu audzēšanu un lietošanu aprunājās ar aptiekāru. Aptiekā zēns ar interesi aplūkoja daudzās zāļu pudelītes. Reizēm viņam aptiekārs šo to pastāstīja. Edis pirmmācību ieguva mājās: kad iemācījās lasīt, pats rakņājās pa grāmatām. Izglītības gaitas sāka Zaļenieku draudzes jeb baznīcas skolā. Par visu vairāk viņu interesēja zināšanas. Viņa “Grünhofische kirchen-kirchspielen Schule” 3. klases liecībā ierakstīts: “Uzvedība ļoti laba, slavēts 15 reizes, “smādēts” ne reizes, gandrīz visos priekšmetos atzīmes “ļoti labi”, zīmēšanā un dziedāšanā “itin labi”.”
Jauneklis turpināja mācīties Jelgavas klasiskajā ģimnāzijā. Tēva mājās “Dimzēni” kalna galā liepās iekārtoja solu, lai netraucēts varētu nodoties valodas studijām. Ģimnāzijas laikā labi apguva krievu, vācu, sengrieķu un latīņu valodu. Sekmīgi pabeidzis ģimnāziju, divus gadus nostrādāja par mācekli labi nostādītā Jāņa Herteļa aptiekā Jelgavā un turpmāk aptiekā Rīgā. Ieguvis vajadzīgās zināšanas, viņš devās uz Tērbatas Universitāti, kur nokārtoja aptiekāra palīga eksāmenu. Pēc tam Vladikaukāzā un Batumi aptiekās četrus gadus veica aptiekāra palīga pienākumus. Atgriezies dzimtenē, 1899. gadā no Dimzēniem viņš devās uz Jurjevu, kā bija pārdēvēta Tērbata, studēt farmāciju. Studēja cītīgi un absolvēja augstskolu ar provizora grādu. Atgriezies dzimtenē, neilgi strādāja par aptiekas pārvaldnieku Vilcē un Strenčos. 1904. gadā no jauna devās studēt uz Jurjevu. Tēvs, kad jautāja, par ko viņa dēls kļūs, atbildēja: “Vai nu profesors, vai vēzis.” Daudzi izbrīnījās par dīvaino atbildi. Dēlam ceļš nebija nolemts kā vēzim iet atpakaļgaitā, bet uz priekšu un kļūt par profesoru. Tika izdota maģistra disertācija, viņš strādāja laboratorijā un arī par “Farmaceitiskā žurnāla” redaktoru. Publicēja žurnālā rakstus par farmāciju, tās problēmām, attīstību un uzdevumiem, kā arī citiem jautājumiem.
1914. gadā E.Svirlovskim komandējumā Šveicē bija izdevība specializēties un iepazīties ar jaunākajām drogu izmeklēšanas metodēm pie slavena farmakognozijas profesora Aleksandra Čirha Bernes Universitātē. Vēlāk pētījums pēc pētījuma, raksts aiz raksta, sasniegums aiz sasnieguma.
Interesanta ir profesora saistība ar opiju. 1916. gadā viņu iecēla par galveno speciālistu Zemkopības departamentā Petrogradā. Tolaik Pirmā pasaules kara apstākļos opijs bija ļoti nepieciešams kara medicīnā, lai remdētu ievainoto karavīru sāpes un ciešanas. Ārstniecības augu sagādi pārraudzīja Zemkopības ministrija. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Krievijā radās ārstniecības zāļu bads. Līdz tam lielāko daļu medikamentu, arī dziedniecības augu drogu, importēja no ārzemēm, visvairāk no Vācijas. Opiju ieveda no Turcijas, Konstantinopoles, bet opija alkaloīdus – no Vācijas. Ar kara sākumu opija imports beidzās. Kara darbībai vēršoties plašumā, arvien vairāk karavīru tika ievainoti, bet sāpju remdinošā līdzekļa trūka. Vajadzēja steidzīgi kultivēt opija magones un iegūt opiju. Lai ierīkotu dziedniecības augu kultūru plantācijas un noskaidrotu, kur vislabāk ievācami savvaļā augošie ārstniecības augi, Zemkopības departamentā Petrogradā nodibināja speciālu Augstāko militārās un evakuācijas pārvaldi, kas organizēja ekspedīcijas uz dažādiem valsts novadiem. E.Svirlovski komandēja uz Turkestānas Semirečjes apgabalu pētīt turienes farmācijas floru un organizēt opija magoņu kultivēšanu un opija iegūšanu. E.Svirlovskim ierodoties, magones vēl tikai ziedēja, un laiku viņš izmantoja, iepazīstoties ar vietējo augu floru. Uz divām dienām izbrauca arī uz Ķīnu. 1917. gada rudenī ekspedīcija, savākusi labu opija ražu, atgriezās Petrogradā. E.Svirlovskis par komandējumu publicēja plašu atskaiti “Magoņu kultūra un opija iegūšana”. Padomju iekārta opija iegūšanu nostiprināja un attīstīja ar centru Prževaļskā labi organizētā opija sovhozā un opija stacijā. Tā E.Svirlovskis vēsturē iegājis kā opija audzēšanas ieviesējs ne vien Krievijā, bet arī Padomju Savienībā.
1919. gadā E.Svirlovskis uzsāka darbu Latvijas Veselības departamenta dienestā par ķīmijas nodaļas vadītāju. 1920. gadā tika ievēlēts par Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes docentu, bet 1924. gadā – par profesoru. 1937. gadā aizstāvēja disertāciju “Hibridoloģiskas un embrioloģiski citoloģiskas studijas par Digitālis ģinti” un ieguva farmācijas doktora grādu.
E.Svirlovskis piedalījās Latvijas Universitātes Farmakognozijas katedras dibināšanā, bija ilggadējs tās vadītājs. Uzsākot izdot Latvijas farmaceitu žurnālu, 1924. gadā bija tā galvenais redaktors.
Bibliotekāre un novadpētniece Gunita Kulmane savā “Facebook” kontā par profesoru ierakstījusi: “Ūziņu Dimzēnu ēku ansambli (kādu to pazīstam šobrīd) atjaunoja un vienotā stilā izveidoja tieši E.Svirlovskis. Viena no E.Svirlovska rakstura īpašībām bija nesavtība. Zinu, cik daudz viņš palīdzēja savai pirmajai (Ūziņu) skolai. Un, ja kādam no viņa Farmācijas fakultātes studentiem draudēja izslēgšana nenomaksātas mācību naudas dēļ, samaksāja to viņa vietā. Zinu, ka savai krustmātei Trīnei Pauls (tēva māsai) viņš Ūziņu kapos 1935. gadā pasūtīja un apmaksāja pieminekli 1500 latu vērtībā (tā toreiz bija laukstrādnieka apmēram divu gadu alga).”
Cilvēks ar fenomenālu atmiņu
Šogad 90 gadu jubileju svinētu bīskaps Antons Justs. Dzimis 1931. gadā Latgalē, Varakļānu pagasta Šķēļu sādžā. Kopā ar vecākiem 1944. gada vasarā emigrēja uz Vāciju, kur Lībekā pabeidza latviešu pamatskolu. Pateicoties bīskapa Boļeslava Sloskāna labvēlībai, ieradās Beļģijā, kur iestājās Senttronas klasiskajā ģimnāzijā, kuru beidza ar izcilību. Mācības turpināja Luvēnas Tomistiskās filozofijas augstākajā institūtā, kuru beidza ar uzslavu, iegūstot licenciāta grādu. Vēlāk studēja Insbrukā, Austrijā, iegūstot licenciāta grādu teoloģijā.
1960. gadā bīskaps B.Sloskāns Luvēnā, Keisersbergas benediktiešu klosterī, A.Justu iesvētīja par priesteri. 1962. gadā viņš izceļoja uz ASV, Virdžīnijas štatu, Ričmondas diecēzē strādāja par vikāru. Tā ir Aleksandrijas Vissvētākā Sakramenta draudze Vašingtonas pievārtē. Vēlāk kalpoja vairākās draudzēs ASV, tad atgriezās Aleksandrijas draudzē kā prāvests. Savu 25 gadu priesterības jubileju atzīmēja 1985. gadā Greitfolas Svētās Katrīnas no Sjēnas baznīcā, kur saņēma atzinību no pāvesta Jāņa Pāvila II un ASV prezidenta Ronalda Reigana un viņa kundzes.
1992. gadā, atsaucoties uz arhibīskapa Jāņa Pujata aicinājumu, A.Justs atgriezās Latvijā un uzsāka profesora darbu Rīgas Garīgajā seminārā. Pāvests Jānis Pāvils II 1995. gadā A.Justu iecēla par bīskapu un 1996. gadā Svētā Pētera bazilikā Romā arī iesvētīja.
1996. gadā Jelgavas katedrālē notika A.Justa ingress, kļūstot par Jelgavas diecēzes bīskapu. Sasniedzot 80 gadu vecumu, saskaņā ar Vatikāna likumdošanu bīskaps lūdza pāvestu viņu atbrīvot no amata pildīšanas. Bīskaps turpināja noturēt mises un 2011. gadā tika ievēlēts par Bīskapu konferences vadītāju.
A.Justs ir palicis jelgavnieku atmiņās. Viņš bija ļoti sabiedrisks cilvēks, daudzus uzrunāja viņa sirsnība un spēja ieklausīties katrā, ko sastapa. To īpaši pierāda fakts, ka pat vairākus gadus vēlāk viņš atcerējās cilvēku vārdus, ģimenes stāvokli un nodarbošanos.
Pildot pasniedzēja pienākumus, A.Justs arvien saglabāja pazemīgu vienkāršību. Viņam rūpēja cilvēki, bija svarīgas attiecības. To apliecina neskaitāmas “eglītes” Jelgavas kūrijas darbiniekiem, draudzei, bērniem, nabagiem, pašvaldībai. Bīskaps labprāt atsaucās uz ielūgumiem pavadīt grupas svētceļojumos, vadīt rekolekcijas. Īpašu uzmanību viņš pievērsa jauniešiem – iedrošināja nebaidīties pieņemt lēmumus, izšķirties par dzīves aicinājumu, izvēlēties studiju programmu. Nevarēja samierināties, ja kāds izlaida kādu gadu skolā vai nedevās iegūt zināšanas augstskolā. Vairākus gadus bīskaps pats personīgi ielūdza tīņu vecuma puišus no visas Latvijas uz nometni Subatē, kur tika meklēts aicinājums. Lielu daļu nometnes laika pavadīja kopā ar puišiem, no kuriem šodien lielākā daļa ir vai nu precēti, vai ordinēti.
Dvēseles dziednieks
120. dzimšanas dienu novembrī būtu svinējis Arnolds Laksbergs – ilggadējs Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas “Ģintermuiža” ārsts, viens no bērnu psihiatrijas attīstītājiem Latvijā. Medicīnas vēsturnieku aprindās viņš pazīstams arī kā aizrautīgs kolekcionārs, medicīnas vēstures pētnieks un Latvijas psihiatrijas vēstures muzeja izveidotājs Jelgavā. A.Laksbergs absolvējis Medicīnas fakultāti.
Nemierīgie un traģiskie 20. gadsimta notikumi Latvijas vēsturē atspoguļojas arī viņa darba gaitās. Vairākkārt mainot darbavietas, A.Laksbergs par psihiatru strādājis teju visās Latvijas psihiatriskajās klīnikās. Darba gaitas viņš iesāka universitātes klīniskajā bāzē Sarkankalna slimnīcā, sākotnēji kā voluntieris klīnikā, vēlāk kā voluntiera asistents Psihiatrijas katedrā. No 1933. līdz 1938. gadam A.Laksbergs bija galvenais ārsts Daugavpils psihiatriskajā slimnīcā, pēc tam vadīja Strenču psihiatrisko slimnīcu. Kara laikā īslaicīgi par psihiatru strādājis Ģintermuižā un Aleksandra Augstumu iestādē. Pēc Otrā pasaules kara atkal ieradās “Ģintermuižā”, lai tur aizvadītu visu savu garo darba mūžu.
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja krājumā lielu materiālu kopu veido viņa atstātās rakstveida liecības psihiatrijas vēsturē. Starp tām īpašu uzmanību piesaista atmiņas par mazāk zināmu notikumu Latvijas psihiatrijas vēsturē – par pirmās psihiatriskās kolonijas organizēšanu.
Valsts pirmā lēdija
Novembrī, kad iededzam svecītes par Latviju, šūpulis kārts arī mūsu pirmā prezidenta kundzei. Justīnes Čakstes dzimtas saknes meklējamas Piebalgas pusē. Justīne piedzima 1870. gadā ģildes tirgotāja Fridriha Vesera ģimenē. Justīnes tēvs piedalījās Rīgas Latviešu biedrības dibināšanā, bija tajā runasvīrs līdz pat savai nāvei. Justīne Vesere skolojās Vācu meiteņu ģimnāzijā Rīgā, jo tolaik latviešu skolu meitenēm nebija, un spodrināja muzikālās prasmes Rīgas mūzikas skolā.
Tā kā tēvs bija aktīvs sabiedriskais darbinieks un latvisko vērtību kopējs, Justīnei jau agri radās interese par latviešu kultūru un mākslu. Kopā ar brāli un māsu viņa darbojusies Rūdolfa Blaumaņa dibinātā pulciņā, kurā jaunieši sprieda par literatūru un vingrinājās rakstīšanas mākslā.
1890. gadā Justīne iepazinās ar Jelgavas Latviešu biedrības vadītāju, par sevi vienpadsmit gadu vecāku zvērinātu advokātu Jāni Čaksti. 21 gada vecumā Justīne izgāja pie viņa par sievu.
Pāra attiecībās valdīja draudzība un harmonija. Jaunais pāris dzīvoja Jelgavā, bet vasaras pavadīja Justīnes tēva vasarnīcā Bulduros. Čakstes itin bieži uz savu vienstāva koka namiņu Jelgavā aicināja ciemos latviešu kultūras darbiniekus, viesus uzņemdami izcili viesmīlīgi. Pianists un profesors Ludvigs Bētiņš par kādu ciemošanās reizi Čakstu mājās atceras: “Mēs ar tēvu bijām uzlūgti pusdienās. No liela svara tas, ka toreiz Jāņa Čakstes nams bija laikam priekšzīmīgākais Latvijā. Pieņemt viesus un klāt galdu var dažādi. Pieminēšu vēl, ka Čakstes kundze bij jauna, lielā mērā stalta un apbrīnojami skaista. Es ar prieku atminēšu, ka Čakstes kunga pajumtē viss bij priekšzīmīgi. Priekš manis, kā mākslinieka, bij no svara, ka Čakste ar kundzi ne tikai izturējās laipni, bet runāja bez mazākām “manierēm” – mierīgi un katram patīkami.”
Ikdienas gaitas Justīne pavadīja rūpēs par lielo saimi, kā arī iespēja aktīvi nodarboties ar labdarību. Pirmā pasaules kara laikā Čakstes kundze darbojās Sarkanā Krusta lazaretē Jelgavā un Tērbatā. Brīvprātīgie viņas vadībā iekārtoja apstākļus lazaretē, cik vien labi tobrīd bija iespējams. Tādēļ kareivji mēdza teikt, ka Jelgavas lazaretē uz grīdas gulēt būtu daudz patīkamāk nekā citur slimnīcu gultās.
J.Čakste organizēja sarīkojumus, lai gūtu finansiālus līdzekļus Jelgavas reālskolu palīdzības biedrības darbībai un nodibināja skolēnu stipendiju fondu, Jelgavas ģimnāzijā organizēja bērniem siltas brokastis. Rīkoja savās mājās teātra un dažādu māksliniecisku priekšnesumu vakarus, kuros uzstājās Jelgavas skolu audzēkņi.
Kad vācieši ieņēma Kurzemi un iedzīvotāji sāka doties bēgļu gaitās, ģimene ar deviņiem bērniem pārcēlās uz Tērbatu. Tur J.Čaksti ievēlēja par vietējās bēgļu komitejas vadītāju. Laulātais pāris turpināja rūpēties par sabiedrību, īpaši palīdzot bēgļiem. Kad apņēmīgās latvietes nodibināja Latvijas sieviešu palīdzības korpusu ar 90 nodaļām, lai palīdzētu karavīriem, Justīne uzņēmās arī to vadību. J.Čakste tolaik bija Tautas padomes priekšsēdētājs. Sievietes ierīkoja karavīru ēdināšanas punktus, aprūpēja karavīrus hospitāļos un laboja apģērbu, kā arī piedalījās kritušo karavīru apbedīšanas organizēšanā.
Kad J.Čaksti ievēlēja par prezidentu, dzīvesbiedre iekārtoja prezidenta reprezentācijas dzīvokli Rīgas pilī un godam pildīja prezidenta kundzes pienākumus. Viens no interesantākajiem pils dzīves notikumiem – Zviedrijas karaļa Gustava V uzņemšana, Justīnei kļūstot par karaļa galda dāmu.
Mūža vēlākos gados viņa aktīvo sabiedrisko darbību pārtrauca, lai pievērstos ģimenei, kaut arī pirms tam vīru un bērnus ar uzmanību un rūpēm neapdalīja. J.Čakstei sirsnība bija raksturīga visu mūžu. Viņa bija mīļa un gādīga vecmāmiņa. Justīnei patika dziedāt tautasdziesmas, viņa labprāt dziedāja mazbērniem.
Kad kara beigās padomju karaspēks iebruka Zemgalē, J.Čaksti un dēlu, Auču saimnieku Gediminu, padzina no mājām. Viņi devās uz Ventspili un gaidīja zviedru kuģus. Lai gan dzīve svešumā nokārtojās, arī bērni bija turpat, nekad nerimās sapnis par atgriešanos dzimtenē, visu mūžu viņa sava naktsgaldiņa atvilktnē glabāja Auču ārdurvju atslēgu. Diemžēl Latviju viņas acis vairs neskatīja, J.Čakste aizgāja mūžībā 1954. gadā Zviedrijā.
Novembrī iedegsim svecītes arī par režisori Lūciju Kalniņu, pedagogu Arvīdu Voldemāru Lūsi, mežzinātnieku Antonu Vasiļevski, Lauksaimniecības akadēmijas profesoru un pirmo rektoru Pāvilu Kreišmani, dzejnieci Noru Kalnu, mākslinieku Visvaldi Garokalnu, farmaceitu Jāni Herteli, grāmatizdevēju Ludi Neimani, dzejnieku Zvanpūti un daudziem citiem, kuri par savu dzimšanas mēnesi sauc novembri.
