Ik pa laikam iestājas tādi posmi, kad kaut ko ļoti gribas. Vēl pirms pāris mēnešiem katru vakaru neapnikdama varēju uz riņķi klausīties «Pērkonu» – gan par to, kā krauklīts sēž ozolā, gan par to, ka krusa ir krusa un salna ir salna. Vienu brīdi prasījās vairāk citu emociju, tāpēc daļa vasaras vakaru tika aizvadīti, skatoties briesmu filmas ar negaidītiem notikumiem baisos pagrabos, bēniņos, krēslas pārņemtos mežos un citās kā likums tumšās un neapdzīvotās vietās. Tik skaistas ir latviešu multiplikācijas filmiņas – vēl nesen atsaucu atmiņā Rūdolfa Blaumaņa velniņu darbus un nedarbus virszemē, bet tagad esmu aizrāvusies ar latviešu kinofilmām.
Tiem, kas dzimuši septiņdesmitajos astoņdesmitajos gados vai vēl agrāk, daudzi nosaukumi un sižeti nebūt nav sveši. Arī citāti un dziesmas, kas tajās skanējušas, jau dzīvo paši savu dzīvi un bieži nemaz nerada asociācijas ar kino darbu. Kurš gan nezina Emīla sašutuma pilno izsaucienu uz tēva aizliegumu dzert cukurūdeni «Kad man nav naudas, es nevaru dzert; kad man ir nauda, es nedrīkstu dzert! Kad tad lai es dzeru?» vai Sprīdīša «Paldies, Vēja māt!». Nemaz nerunājot par pērlēm no «Limuzīna Jāņu nakts krāsā», «Vella kalpiem», «Tās dullās Paulīnes dēļ» vai «Cilvēka bērna».
Nevar jau tā teikt, ka mana un jaunāka paaudze šīs filmas nepazīst. Pazīst un, vecāku mudināti vai pēc pašu intereses, noteikti ir redzējuši vēl citus brīnišķīgus latviešu kino darbus. Patiesībā ir taču tik daudz lielisku kinofilmu, kuras televīzijā varētu rādīt biežāk. Nesen uzdūros sirsnīgajam stāstam ar nosaukumu «Saulessvece», tāpat noskatīta «Ja nebūtu šī skuķa». Vai tad tās nevarētu rādīt tikpat bieži kā vella kalpu piedzīvojumus vai Emīla nedarbus? Maza puikas rūpes par puķi, kuru, glābjot no asfalta smagās rokas, no sēkliņas izaudzējis mežā, lai uzdāvinātu mammai kāzās, ir līdz asarām aizkustinošas. Negribas ticēt, ka šodienas bērni tās nesaprastu. Bērns ir un paliek bērns, ar saviem priekiem un savām bēdām, un varbūt kāds vienaudzis no ekrāna palīdzētu iepazīt to pasauli, kas ikdienā, iespējams, ir sveša. ◆
