Dīzeļdegviela ir nepieciešama gandrīz katram zemniekam – lauksaimniecības tehnikas īpašniekam. Šim spēkratus atdzīvinošam šķidrumam ir jābūt kvalitatīvam, pretējā gadījumā agregāta «organisms» atsakās darboties.
Dīzeļdegviela ir nepieciešama gandrīz katram zemniekam – lauksaimniecības tehnikas īpašniekam. Šim spēkratus atdzīvinošam šķidrumam ir jābūt kvalitatīvam, pretējā gadījumā agregāta «organisms» atsakās darboties.
Diemžēl tā gadījies daudziem lauksaimniekiem. Lūkosim noskaidrot – kāpēc.
«Degvielas epopeja» trijos ciklos
Kāds zemnieks «Ziņām» pastāstīja, ka dīzeļdegvielu iegādājies no kārtīgas firmas Jelgavā, nevis kaktu bodītē. Taču nepagājis necik ilgs laiks, kad saimnieka traktora degvielas sūknis vienkārši izjucis. «Tas notika pirms pāris gadiem. Tā skāde bija 2500 latu, bet, ja braukt gribi, maksā,» stāsta toreiz bez izvēles palikušais lauksaimnieks. Viņš skaidro, ka notikusi ķīmiska reakcija – degvielā, visticamāk, bijis pārāk liels sēra saturs, pret ko ārzemju tehnika esot īpaši jutīga. Protams, dubļu un smilšu iekļūšanu degvielas sūknī attiecīgās detaļas aizkavē, bet ko darīt, ja degvielā ir kaitējoša ķīmiska viela? «Nevaru apgalvot, ka tā bija piegādātāja vaina, nevaru pateikt arī, kas tieši bija degvielā, jo pie mums jau analīzes nevar izdarīt, varbūt kaut kur Olainē vai Rīgā. Un, ja arī laboratoriski tiktu apstiprināts, ka degviela neatbilst standartam, tad droši vien firmas atrunātos, ka nekad tādu degvielu nav devušas, zemnieks pats draņķi ielējis. Bet kaut ko pierādīt? Kam? Tukša runāšana,» sašutumu neslēpj zemnieks.
Sūkņa un sprauslu bojājums degvielas sliktas kvalitātes dēļ apturējis vēl viena «Ziņu» aptaujātā lauksaimnieka traktoru. Savukārt Zaļenieku pagasta «Mežacīruļu» saimnieks Juris Cīrulis, laikam ejot, pamanījis «degvielas epopeju» trijos ciklos. Pirmais – no aptuveni 1992. līdz 1995. gadam, kad modē bija tā saucamā «krutka», degviela ar dažādiem ķīmiskiem piejaukumiem. «Tad tirgū ienāca nopietnas firmas, piedāvāja eirodegvielu. Diemžēl daudzi to mēģināja viltot tik uzkrītoši, ka zemnieks savu traktoru pat iedarbināt nevarēja. Bet tas bija īslaicīgi. 1996. – 1997. gadā katrs atrada sev piemērotāko firmu, kas dod garantijas, sertificētu produktu. Taču tas nenozīmē, ka daudziem neizput iekārtas,» skaidro J.Cīrulis. Viņš ir pārliecināts, ka dārgu detaļu bojājuma gadījumā zemniekam ir pamatota vēlēšanās pierādīt savu taisnību. To saimnieks iesaka izdarīt, vēršoties arbitrāžas iestādēs un tiesas ceļā analizējot katru attiecīgās firmas piegādāto degvielas paraugu. Protams, tas nav viegli un ātri. «Nevajag turēties pie vienas firmas, ja tās piedāvātā degviela šķiet aizdomīga, jo viena pēc otras lūstošas detaļas ir daudz lielāks kaitējums nekā labums no lielās klienta uzticības piegādātājam. Uzskatu, ka vainīgs tehnikas sabojāšanā sliktas degvielas dēļ ir gan piegādātājs, kas zemnieku apved ap stūri, gan arī pats zemnieks, kas tam ilgstoši ļāvies,» teic J.Cīrulis.
Speciālisti redzējuši dažādus «brīnumus»
Arī Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centra mehanizācijas speciālistam Jānim Kažotniekam ir zināmi gadījumi, kad nekvalitatīvas degvielas ietekmē sabojājušās tehnikas detaļas, taču viņš ir pārliecināts, ka paši lauku saimnieki pret savu tehniku izturas nevērīgi. «Šaubos, vai sabeigto traktoru īpašnieki degvielu iegādājušies normālās vietās. Varbūt, piedāvājot dīzeļdegvielu, kaimiņš ar smilšainu cisternu piebraucis. Visbiežāk tādā vai citādā veidā zemnieki paši vien ir vainīgi. Viņiem ir liels kārdinājums iegādāties pēc iespējas lētāku produktu. Zināmās firmās nevajadzētu būt nekvalitatīvai degvielai, jo tādu tirgot paši uzņēmumi nav ieinteresēti. Degvielai jāatbilst noteiktiem standartiem,» apgalvo J.Kažotnieks. Savā darbā viņam iznācis sastapties ar dažādiem «brīnumiem», piemēram, kad degvielā ir ūdens vai arī traktoram netiek mainīta eļļa un pēcāk tā saimnieks brīnās, kas par lietu. «Varbūt līdzi nāk padomju laiku pieredze – tas īsti mans nav, varu darboties ar to, kā pagadās. Vajag vairāk rūpēties par savu tehniku,» domā mehanizācijas speciālists.
Firmas «Aivisam» vadītājs Visvaldis Skudra par darba trūkumu nevar sūdzēties. «Ir ļoti daudz sliktas kvalitātes degvielas dēļ sabojātu agregātu detaļu. Vien pasmaržojot degvielu, var just novirzes. Man jau no tām smakām galva sāp. Ir degviela, kam piemīt spilgta acetona smaka, citreiz tā ir izteikti duļķaina, pat iezilgana.» V.Skudra zina stāstīt, ka, pēc Eiropas standartiem, sēra daudzums dīzeļdegvielā nedrīkst pārsniegt 0,05 procentus, bet pie mums tā atļautais daudzums ir 0,25 procenti. Tas iespaido visu degvielas sistēmu – eļļa paliek melna, zaudē savas īpašības. Protams, aizsargfiltri duļķes aiztur, bet piedevas? Pat ūdens tiem ir ticis cauri. Parasti, ja ir slikta dīzeļdegviela, tiek sabojāts degvielas augstspiediena sūknis un sprauslas – ļoti dārgas detaļas. Lietots sūknis maksā aptuveni 600 latu, bet jauns – pāris tūkstošu.
V.Skudra uzsver, ka ne vienmēr zemnieka apgalvojums, ka degviela pirkta zināmā firmā, atbilst patiesībai. Ir gadījumi, kad daži tirgotāji piedāvā «atlaides» – uzreiz par produktu nav jāmaksā pilnībā. Daudzi iet uz kompromisu, izvēloties pēc iespējas lētāko variantu.
«Aivisam» vadītājs skaidro, ka ir iespēja aizdomīgo degvielu laboratoriski pārbaudīt Rīgā, taču tas ir dārgs prieks (apmēram 300 latu) un lauku saimniekam vienkārši nav pa kabatai.
«Jāteic, ka lielākoties degviela Latvijā ieplūst no Krievijas. Dažās vietās tai vienkārši ir labākas piedevas, bet, ja to nav, daudzi samierinās arī ar to. Dzirdēju televīzijā, ka Latvijā esot apmēram 10 firmu, kas ražo degvielu. Kā to saprast? Acīmredzot tās iepērk pavisam lētu produktu un kaut ko tam «stiķē» klāt,» spriež V.Skudra.
Jo lētāk pērk, jo dārgāk iznāk
Firmas «Astarte – Nafta» komercdirektors Jānis Anspoks «Ziņām» norādīja, ka viņu firmā degviela ir sakārtota prece. Tai ir ražotāja sertifikāti, ir iespēja uzzināt produkta izcelsmi, dot garantiju. Degvielai ir savs noteikts standarts, daļēji – jau Eiropas standarts. «Paši zemnieki, cenšoties pazemināt pašizmaksu, meklē lētāku dīzeļdegvielu. Iegādājas to no starpniekiem. Degvielas uzpildes stacijas nespēj izskaust šo «pelēko» ekonomiku,» teic J.Anspoks. Viņš arī skaidro, ka «Astartes – Naftas» klientu vidū zemnieku tikpat kā nav, bet viņi būtu nodrošināti ar kvalitatīvu degvielu. «Aicinu uzpildīt degvielu tikai zināmās un drošās degvielas uzpildes stacijās, tad arī problēmu nebūs,» saka J.Anspoks.
«Mūsu dīzeļdegviela atbilst Eiropas standartiem, kas ir augstāki nekā Latvijā. Par pašu degvielas kvalitāti mums šaubu nav, par to nav bijis sliktu atsauksmju,» stāsta «Nestes» degvielas karšu nodaļas vadītājs Egīls Dauburs. Viņš atzīst, ka rezultāts var būt slikts, ja degvielu maisa ar ko citu, piemēram, gadījumos, kad kvalitatīvas degvielas palicis pavisam nedaudz. «Nestes» klientu vidū ir zemnieki, tostarp arī no Jelgavas rajona. E.Dauburs norāda: «Tehnikai detaļas var sabojāties arī neatbilstošu glabāšanas apstākļu un nepareizas tehniskās apkopes rezultātā. Iespējami ir dažādi varianti. Un jāņem vērā: jo lētāk degviela pirkta, jo lielāks risks, ka galu galā šis «bizness» iznāks dārgāks.»
