Laikam jau vari būt laimīgs, ja dzīve tev atvēlējusi aizraut publiku ar šādu dziedājumu no Dž.Verdi «Nabuko».
«Tu sul labbro de’ veggenti
fulminasti, o sommo Iddio!
All’Assiria in forti accenti
parla or tu col labbro mio!»*
Laikam jau vari būt laimīgs, ja dzīve tev atvēlējusi aizraut publiku ar šādu dziedājumu no Dž.Verdi «Nabuko». Bet katrs pats jau izvēlas to dzīvi. Arī Nacionālās operas solists Aivars Krancmanis, kas līdztekus Latvijai dziedājis arī Stokholmas un Romas operu trupās.
«Parīzes Dievmātes katedrālē», «Nabuko», «Aīdā» visur priesteris… Vai arī dzīvē, ja nekļuvis dziedātājs, tu, Aivar, būtu mācītājs?
Izslēgts tas nav, bet kādreiz domāju pavisam par ko citu. Labi zīmēju, vidusskolas beigās biju gatavs stāties arhitektos profesija ļoti saistīta ar zīmēšanu, ne tikai rasēšanu. Bet skolas izlaiduma vakarā drauga tēvs, dzirdējis, kā joka pēc padziedāju ar balles ansamblīti, ieteica pamēģināt mācīties vokālu. Viņš man to tik pārliecinoši pateica, ka piekritu, aizgāju pie pasniedzējas, kas, mani noklausījusies, sacīja to pašu. Tam sekoja konservatorija. Skolas laikā gāju arī uz klavieru stundām. Izvēlējos tās, jo tur bija jauna, simpātiska skolotāja.
Vecāki man neko neuzspieda, visu izvēlējos pats. Tēvs vienīgi lika sportot. Skolā, starp citu, dziedāšanā vairāk par trijnieku man nebija. Bet ar mācītājiem ir tā, ka operā basiem bieži iekrīt šādas lomas. Jādzied arī visādi karaļi, mošķi, velni. Tā palete ietver gan cēlus, pozitīvus tēlus, gan ļauno veču raksturlomas.
Vai tagad tu zīmē brīvajā laikā?
Tā brīvā laika tikpat kā nav. Puika tagad mācās franču licejā, kur viņam liek arī zīmēt. Reiz paņēmu zīmuli, lai kaut ko parādītu priekšā, ārprāts, vairs neko normāli nevarēju uzzīmēt. Es domāju, ja Dievs kaut ko tev ir devis un tu to neizmanto, Viņš paņem atpakaļ. Brīvo laiku jau kopš skolas laikiem cenšos aizpildīt ar sportošanu. Vienulaik katru rītu skrēju aptuveni piecus kilometrus. Tas ļoti daudz dod arī uz skatuves.
Vai uztraucies pirms izrādes?
Tas laiks ir garām. Lampu drudža man nav, par balsi nebaidos. Drīzāk gadās uztraukties, ja tekstu neesmu labi iemācījies. Parasti pārņem azarts tāds kā medībās. Saspringums.
Vai latvietim ir grūti dziedāt itāliski?
Tāpat kā jebkurā citā valodā vācu, angļu, franču, itāļu. Starpības nav. Man vispār ļoti patīk valodas. Itāļu valodas pamatus apguvu konservatorijā, bet, kad biju Itālijā, mācījos un centos runāt tikai un vienīgi itāliski. Vispār viņi, tāpat kā franči, nemaz negrib citās valodās runāt. Pēc laika ielauzījos un sāku brīvi runāt. To dod vide. Arī Vācijā centos runāt vāciski, Anglijā angliski. Esmu dziedājis 10 vai 11 valodās, tostarp itāļu, franču, vācu, angļu, dāņu, latīņu, baltkrievu, ukraiņu.
Jūs abi ar sievu, Leldi Vikmani, esat spilgtas personības. Vai nerodas savstarpējas cīņas un ambīcijas?
Nē, nav. Katram skatuves cilvēkam izveidojas ambīcijas normas robežās. Neuzskatu sevi par ambiciozu, un arī sieva tāda nav, lai gan daudz paveikusi gan kino, gan teātrī. Viņa man ir tas lielākais un svarīgākais kritiķis. Noklausās, novērtē. Viņas padomi man palīdz. Gan kustību, gan jo īpaši aktiermeistarības ziņā.
Vai tev bija vīra īpašnieciskās dusmas, kad Lelde nofotografējās «Klubam»?
Dusmu nebija, sākumā to uztvēru ar bažām. Kaut arī neesmu pēc dabas aizspriedumains, zinu, ka daudzi cilvēki grib redzēt visu līdz pēdējai vīlītei, kur nu vēl bez drēbēm… Žurnāls nepārsteidza pēkšņi. Pirms publicēšanas ieraudzīju datorā bildes, un man izgaisa jebkuras šaubas. Viss ir atkarīgs no fotogrāfa. Ja tas nav banāli, piedauzīgi un ir pat mākslinieciski, man nekas nav pretī.
Kad un kā jūs iepazināties?
Vai! Nu jau jāsāk gaidīt sudrabkāzas. Es tolaik mācījos konservatorijas sagatavošanas kursā. Aktiermākslas pedagoģe mani aizveda paskatīties savas nodarbības. Tur es Leldi ieraudzīju pirmoreiz. Tā iepazīšanās bija tad, kad bija deju nodarbības, un Leldei nebija partnera. Un tā mēs sākām dejot… Kopā esam kopš 1979. gada, apprecējāmies astoņdesmitajā.
Vai atzīmējat šādas gadadienas?
Ne vienmēr dzīves steigā visu atceries. Zinu, ka tas nav labi. Saderinājāmies manā dzimšanas dienā. To kāzu dienu atceros, bet ikdienas tempā daudz kam iznāk paskriet garām.
Kāda ir tava saistība ar Jelgavu?
Jelgavā mans tēvs dzīvo. Pirms gadiem viņš tur apmetās ar citu ģimeni. Vēl arī divas pusmāsas… Vispār māsas. Šad tad apciemoju. Mums ir ļoti labas attiecības. Pats jau esmu rīdzinieks. Bērnībā dzīvoju arī senču vietās Kurzemē Valdemārpilī un Vidzemē Cēsu pusē, kur tagad māsīcas dzīvo. Man patīk turp aizbraukt arī tagad. Žēl, ka retāk tieku uz Valdemārpili.
Kāds ir tavs lielākais ieguvums profesijā?
Cilvēki visādi, dažādās pasaules malās. Manī jau no bērnības bijusi tieksme daudz redzēt, iepazīt citus cilvēkus. To uzskatu par savu lielāko bagātību. Man ir divas tādas pasaules pilsētas Roma un Londona katra citāda, un abas man ļoti tuvas. Vispār pats vairāk jūtos radniecīgs ar itāļiem. Man ar viņiem veidojas labi kontakti. Cilvēki ir ļoti dažādi! Man patīk izjust šo dažādību.
Vai, strādājot mūzikā, tu gribi arī atpūsties pie tās?
Atpūtā gribu paklausīties citu mūziku. Labu roku. Vispār popmūziku. Neeksistē tikai žanru atšķirības, bet ir laba vai slikta mūzika. Patīk arī džezs, dažādu tautu mūzika spāņu, itāļu, franču.
Tavas mīļākās lomas…
Klods Frolo «Parīzes Dievmātes katedrālē», karalis Filips II Verdi «Donā Karlosā», kas ir ļoti mīļa loma. Velns Dvoržāka operā «Velns un Kača», Fiesko Verdi «Simonā Bokanegrā», ko dziedāju Stokholmā. Vispār daudzas… Ļoti mīļa loma ir Zakarija no Verdi «Nabuko», viena no grūtākajām.
Vai vieglāk ir dziedāt, piemēram, strauju un dinamisku kā «Katedrāles» Frolo vai vijīgu Zakariju?
Ir grūti salīdzināt. Viss atkarīgs no mūzikas. Zakarija ir tīri klasiska operas loma ar skaistām ārijām un pavisam citu dziedāšanas piegājienu. Klods Frolo modernāka, vairāk psiholoģiska loma. Un tas psiholoģiskais moments ir tas grūtākais parādīt to pārvērtību no šķīsta un tīra sākumā līdz beigām, kur viņš jau ir sabrucis, degradējies cilvēks.
Kuras psiholoģiski tev ir tuvākas pozitīvo vai negatīvo varoņu lomas?
Man labāk patīk negatīvās. Jo tā krāsu palete šādiem varoņiem ir daudz košāka un interesantāka. Pozitīvais tēls ir pozitīvs… Visu laiku pozitīvs (smiekli). Lai gan arī tāds jācenšas padarīt krāsaināks, jāatrod šķautnes, kas to padara interesantu.
Pirms laika operas solisti ļoti zemā atalgojuma dēļ draudēja pat ar streiku. Vai ir kas uzlabojies?
Mazliet ir mainījies. Bet kopumā krīze nav beigusies. Ciešamies. Vēl bēdīgākā situācijā ir skolotāji. Vispār kultūras un inteliģences pārstāvji salīdzinājumā ar citu sfēru pārstāvjiem ir vissliktākajā stāvoklī. Protams, katram mums ir iekšējs dzenulis un māksla no tā necieš.
Kad Latvijas Nacionālā opera dosies uz ārzemēm šogad?
Grūti pateikt. Tiek domāts uz rudeni. Varbūt ar Pučīni «Turandotu» un Doniceti «Lucia di Lammermoor». Bet tas vēl nav skaidrs.
Vai vīriem ir konkurence operā?
Diezgan stipra. Jaunie min uz papēžiem. Un viņi ir talantīgi.
Vai ir iznācis būt operas «māmuļā» Milānā un, protams, «La Scala»?
Nē. Itālijā esmu uzturējies četras reizes un visu laiku Romā vai tās apkārtnē. Diemžēl nav bijusi tāda iespēja. Ceru, ka noteikti vēl pabūšu.
_________
*Zakarijas ārijas fragments no Dž.Verdi operas «Nabuko» II daļas 3. ainas.
