Maijs ir skaists ziedoņa mēnesis. Tajā priecājamies par ziedošu dārzu kupenām, zeltainu cūkpieņu pļavām un reibinošo ievziedu smaržu.
Maijs ir skaists ziedoņa mēnesis. Tajā priecājamies par ziedošu dārzu kupenām, zeltainu cūkpieņu pļavām un reibinošo ievziedu smaržu.
Taču maijā ir vēl viena īpaši balta diena. Tā vienmēr ir svētdienā, dodot iespēju visai ģimenei to sagaidīt kopā. Mātes diena. Mums, citos laikos augušiem, šī diena ir jāapgūst un jāiemācās svinēt. Godināt Mātes dienā savu baltu māmuliņu, padarīt par pašsaprotamu un dabisku Mātes dienas svinēšanu saviem bērniem, mēs mācāmies, un ar katru reizi tas izdodas par kādu kripatiņu labāk.
«Tu, mīļā, mīļā māmiņa, es tevi mīlu kā nevienu.» Mans pirmklasnieks mācās to pašu Raiņa dzejoli, kuru pirms daudziem gadiem mācījos es. Un klausoties man kaklā kāpj aizkustinājuma kamols, droši vien tāpat kā manai mātei toreiz. Vienīgā atšķirība, es šo dzejoli klausos pirms Mātes dienas, bet savai mammai to runāju 8. martā.
Mātes dienā sievieti godinām par to, ka viņa ir māte, bez nosacījumiem. Māte – dzīvības devēja, pavarda sargātāja. Pierasti un mazliet pat ikdienā nodrāzti vārdi. Taču vajag šos vārdus izrunāt vēlreiz, lēnām. Dzīvības devēja. Cik mazi un bezpalīdzīgi mēs ienākam šajā pasaulē no mātes saudzējošā klēpja. Bet esam jau pietiekami stipri, lai dzīvotu. Vēl ilgi mums ir vajadzīga mātes roka, glāsts un bieži nenovērtētais padoms.
Diemžēl mūsu vidū nav tikai paraugmātes. Ir gan dzeguzes, gan dzērājas. Ir tādas, kuras kārtējo bērniņu laidušas pasaulē, lai tiktu pie tā saucamās bērnu naudas. Taču bērns māti mīl bez nosacījumiem un viņas sniegtais mīļums nāk atpakaļ vēl lielākā mērā.
Ja arī Mātes dienā nesagaidīsim īpašus apsveikumus, uzklāsim baltu galdautu! Uzliksim uz tā pavasarīgu ziedu pušķi, un, iespējams, ka jau nākamgad to izdarīs kāds cits. Tradīcijas ir jākopj. Un kas tad to darīs, ja ne māte – pavarda sargātāja?
Esam stipri un patstāvīgi. Pašiem pietiek savu problēmu, un mūsu veco māmuliņu ikdienas rūpes liekas sīkas un nenozīmīgas. Varbūt tieši tāpēc mēs varam tās atrisināt viegli. Kaut vai tas būtu spodri nomazgāts logs, dažas uzraktas vagas vai brauciens pie vecās krustmātes, kura ne par ko nesūdzas…
Pirms vairākiem gadiem redzētā kinofilmā, kas veidota pēc Meterlinka «Zilā putna», bija epizode, kurā sen mirušie vecvecāki aizsaules dārzā šķita aizmiguši un pamodās tikai tad, kad mazbērni par viņiem atcerējās. Varbūt rīt aizbrauksim uz kapsētu pie savas mirušās mātes, vecmāmiņas, lai atcerētos un pieminētu.
Rīt Mātes diena. Manai paaudzei vēl tāda svešāda un neapgūta…
