Glūdas pagasta zemnieku saimniecības «Vecroņi» saimnieki Lailita un Jānis Lukstiņi, sākot saimniekošanu, par vienu no pamatnozarēm izvēlējušies tā saucamo netradicionālo lauksaimniecību – zosu audzēšanu.
Glūdas pagasta zemnieku saimniecības «Vecroņi» saimnieki Lailita un Jānis Lukstiņi, sākot saimniekošanu, par vienu no pamatnozarēm izvēlējušies tā saucamo netradicionālo lauksaimniecību – zosu audzēšanu. Lailitas un Jāņa izaudzētās zosis sava restorāna «Vincents» ēdienkartē izmanto arī Mārtiņš Rītiņš.
«Vecročos» audzē gan kartupeļus, gan labību un dažādus dārzeņus, bet šogad ir arī 44 zosu liels ganāmpulks. Pašlaik zosis ir piecu mēnešu vecas un, lai gaļa nezaudētu garšas kvalitāti, tās visas līdz jaunajam gadam jārealizē.
«Vecročos» nopietni ar zosu audzēšanu noņemas otro gadu. Nopietni tādēļ, ka ganāmpulku veido tikai tīršķirnes Digmaier mājputni (vācu šķirnes broilerzosis), kam pavasarī speciāli braukts pakaļ uz Aglonu. Diennakti vecs zoslēns tur maksājis divus latus un 10 santīmus.
Sākumā domājām pirkt simts mazuļus, bet pietrūka. Gandrīz visu nakti sēdējām pie inkubatora un gaidījām, kad izšķilsies putnēni, lai dabūtu kaut vai tos četrdesmit, stāsta Jānis.
«Vecročos» zoslēni tiek baroti ar speciālu kombinēto spēkbarību putniem, kurā ir visi nepieciešamie vitamīni. Svarīgi ir arī nodrošināt zosis ar zāli un dzirdināt ar ūdeni. Dienā tās izdzer pat simts un vairāk litru.
Zoslēni ir interesanti. Man tie atgādina mazus dinozauriņus, kas, kaklus izstiepuši, visur skrien līdzi. Kur eju, tur tie pakaļ. Un nemitīgi atsaucas uz cilvēka balsi. Nekur nav iespējams noslēpties: kā izdzird cilvēku, tā viss bars ir klāt, un viss tām interesē. Vienu pat bijām iesaukuši par Muļķīti, smejas Lailita.
Kad zoslēni paaugušies, notiek barveža izvēlēšana. Zostēviņi kaujas savā starpā, un tad nu gan troksnis esot pa visu sētu.
Zosis ir ārkārtīgi tīrīgi, kustīgi un ziņkārīgi putni, aplokā visu laiku ap kaut ko rosās un, kad iemet kādu dārzeni vai sakni, tad brīnumi un «sarunas» ir vai trim dienām kamēr aprod.
Vienreiz vakarā bijām nolūkojuši zosi, kuru nākamajā dienā grasījāmies nokaut. Lai no rīta to varētu ātri atrast, ap kaklu apsējām striķīti. Bet kāds troksnis pēc tam sākās! Zosis «izredzētajai» apkārt, kaklus izstiepušas, skaļi gāgina. Tas šīm bija kas jauns un interesants, atceras Jānis. Nevarējām iemigt, naktī gāju un ņēmu striķīti nost. Pēc tam bija klusums. Bet varbūt nojauta…
Svarīgi, ka šķirnes zosis ātrāk ņemas svarā. Lai gaļa būtu garšīga un atbilstu augstākās kvalitātes rādītājiem, zosij jābūt šķirnes, labi un pareizi barotai, turētai āra aplokā un piecus līdz astoņus mēnešus vecai.
Kādreiz kaitina, ka tirgū tantiņa ar savu piecus gadus veco zosi «nosit cenu» uz 12 latiem. Mūsējās, kas atbilst visiem kvalitātes rādītājiem un nav vecākas par pieciem astoņiem mēnešiem, maksā no 15 līdz 20 latiem, saka Lailita.
Kad zoss ir gadu vai vēl vecāka, tā vairs nav tik garšīga. Gaļa ir sīkstāka, sausāka.
Labai precei ir jābūt arī kārtīgam noņēmējam. Lukstiņu ģimene ar zosīm apgādā arī Mārtiņa Rītiņa restorānu «Vincents», tām ir noiets arī citur Rīgā un Jelgavā. Tās pērk cilvēki, kuri zina un pazīst labu kvalitāti, viņi pieprasa arī dokumentus. No tā, kā putni audzināti, ir atkarīga gaļas garša un kvalitāte, speciālists to uzreiz var noteikt. Visiem putniem jābūt aptuveni vienādā svarā. «Ziņu» viesošanās brīdī saimnieks bija nokāvis piecas zosis, ko nākamajā dienā vest Mārtiņam Rītiņam.
Vismaz reizi gadā – zoss
Lukstiņu ģimenē, kurā aug arī divas meitas Kristīne un Lāsma, viena zoss tiekot ēsta trīs četras dienas. Noteikti zoss galdā esot Mārtiņos un Ziemassvētkos.
Pēc nokaušanas zosij, kā likums, vismaz trīs dienas ir jānostāvas, tikai tad var to gatavot, stāsta Lailita.
Jānis atzīstas, ka bijis neizsakāmi grūti nokaut pirmo zosi. Tas bijis pagājušā gada kartupeļu talkas laikā.
Sākumā saimnieks solījis maksāt trīs latus tam, kurš to putnu nokaus, bet tad jau neatmaksātos zosis audzēt. Kas jādara jādara, un tur nav ko daudz domāt.
