21. oktobrī Jelgavas Jaunajā teātrī bija pirmizrāde Leldes Stumbres lugas «Tā, lai var redzēt ceļu» uzvedumam.
21. oktobrī Jelgavas Jaunajā teātrī bija pirmizrāde Leldes Stumbres lugas «Tā, lai var redzēt ceļu» uzvedumam. Režisors – Agris Krūmiņš, izrādē skan Ingūnas Kancevičas dziesmas ar Imanta Ziedoņa un Annas Rancānes vārdiem.
Šī ir viena no pirmajām L. Stumbres lugām (1979.) un savu pirmuzvedumu piedzīvojusi pirms 15 gadiem Maskavā. Tagad stāstu par diviem «savādniekiem», kas bēg no savu ģimeņu siltajām ligzdām, saīsinātā variantā varam skatīt Jelgavā.
Luga stāsta par divu nejauši sastapušos cilvēku – studentes Līnas un kādas ģimenes tēva Gustava – kopīgiem klejojumiem. Prom no ģimenēm, kurās viņus neizprot, prom no jebkādas atbildības, sabiedrības normām un pienākumiem. Varbūt tas ir pašas Stumbres hipijiskās jaunības atspulgs, varbūt «naivā optimista», kā autore sevi dēvē, nemirstīgās ilgas pēc skaistas un pilnvērtīgas, ikdienas rūpju nenomāktas dzīves. Abu klaidoņu uzceltā mikropasaulīte ir trausla, katrs nemīlīgās ikdienas pieskāriens to sagrauj kā sivēntiņu žagaru mājiņu. Tomēr viņi nesamierināmi pēc tās tiecas.
Galvenajās lomās – Guntis Bērze, kas piedalījies jau vairākās Jaunā teātra izrādēs, un Inese Saulāja, kurai šī loma ir debija. Kopumā viņi atstāj iespaidu par visnotaļ flegmatisku un intravertu pāri, apvienību, kuru spēj saprast tikai paši tās dalībnieki. Līdz pat izrādes beigām nerodas iespaids, ka viņi viens otru ir atraduši un sapratuši. Varbūt tas nemaz nav svarīgi un par savstarpēju izpratni svarīgāka abiem šķiet mierīga līdzāspastāvēšana?
Milzīgs pretstats ir Gustava dēls Jānis (Igors Kalnājs) un Līnas māsa Brigita (Ilze Suta), tiešā un pārnestā nozīmē – melnie tēli. Neatlaidīgi un varmācīgi viņi cenšas sagraut Līnas un Gustava pašcieņu un paļaušanos vienam uz otru. Sevišķi Jānim tēva atvešana mājās nez kāpēc ir gandrīz vai eksistenciāls mērķis, tēvs viņam nepieciešams tikai savas varas izrādīšanai.
Baibas Seržānes Saimniece ir lādzīga, nelaimīga sieviete, dažubrīd gan nelaba, tak vienmēr gatava visiem daudzajiem viesiem dot pankūkas ar siltu pienu. Tieši no viņas likteņa bēg Līna, negribot pārvērsties mietpilsonē, kuras vienīgais prieks ir jaukties citu darīšanās un gausties par savu neizdevušos dzīvi. Viņa izvēlas divvientulību ar Gustavu, ar kuru neapzināti izspēlē tos pašus attiecību modeļus, kas parastā situācijā sastopami ģimenē.
Aktieru darbībai iespējams sekot no pāris soļu attāluma – tik maza ir baltā istaba, kurā notiek izrāde. Svarīgākie elementi – divas durvis -, kas atvērtas (tā, lai var redzēt ceļu), rada īpatnēju plašuma sajūtu un lielisku telpu gaismu un ēnu spēlēm (scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis). Izrādes īsie skati, atdalīti ar tumšajām pauzēm, rada gājienam gar kolonnu rindu līdzīgu iespaidu – ik pēc mirkļa kolonna aizsedz skatu, lai vēlāk to atklātu jau citādu.
Jo diez vai ir iespējams ieraudzīt kādu lietu visu uzreiz vienā veidā un taisnībā vai zināt visu par kādu, pat sev tuvu cilvēku. Tik vien kā kāds ceļinieks aiziet garām sniega rītā…
