28. decembrī, režisora un žurnālista Gunta Krūmiņa 85. dzimšanas dienā, pulksten 12 viņa atdusas vietā Baložu kapos un pēc tam teātra tēva Ādolfa Alunāna muzejā pulcēsies viņa tuvinieki un kolēģi. Kaut jau vairāk nekā desmit gadu jubilāra vairs nav mūsu vidū, viņu piemin gan viņa vadītajos amatierteātros, gan Jelgavas Latviešu biedrībā, gan laikraksta redakcijā.
Pāridarījums ir nolīdzināts
«Guntim tēvu atņēma mātes kalpone,» domājot par dzīves dramatiskajiem līkločiem, saka jubilāra atraitne Maija Krūmiņa, Jelgavā daudziem pazīstama skolotāja un bērnudārza audzinātāja, kas pedagoģiskajā darbā nostrādājusi vairāk nekā piecdesmit gadu. Viņas laulība ar vīru ilga 48 gadus. Maijas kundze stāsta, ka Zelta kāzām viņai bijusi pietaupīta tikai vienā jubilejā uzvilkta kleita, tomēr Guntim slimība neļāva piedzīvot šos svētkus. Pieminot vīra vecāku Garozas skolotājas Hermīnes un pagasta rakstveža Voldemāra Krūmiņu šķiršanos, kas notika 1930. gadā, kad jaunpiedzimušais Guntis vēl bija mātei uz rokām, Maija Krūmiņa piebilst, ka vīrs mūža otrajā pusē šo iepriekšējās paaudzes pāridarījumu sirdī nolīdzināja. Tā jau trīspadsmit gadu Krūmiņu dzimta ik pārgadu rīko Gunta rosinātos saietus, kuros sirsnīgi pulcējas radi gan no pirmās, gan arī no otrās tēva ģimenes.
Trīs gadu mīlestības vēstules
Jautāta par laimīgas dzīves formulu, Maija atzīst, ka tādas nemaz nav. Taču daudz ko dzīvē viņa ar vīru darījusi kopā, abiem bijušas līdzīgas intereses. Abi pabeidza Jelgavas Pedagoģisko skolu, taču satikās Gunta dzimtajā Garozā. Turp Hermīnes Krūmiņas vadītajā pamatskolā Pedagoģiskās skolas 1953. gada absolvente Maija tika nosūtīta mācīt jaunāko klašu skolēnus un vadīt pionierus. Viņa piebilst, ka dzimtajā Sēlpilī vairs nebija kur atgriezties, jo Vīgantu muiža, kur ģimene dzīvoja, karā tika nodedzināta. Garozas pamatskolā tolaik jau strādāja Jelgavas Pedagoģiskās skolas 1949. gada absolvents Guntis. Viņam skolotāja darbs īsti nebija pie sirds, vilināja skatuve. Taču nelielā auguma dēļ puisis profesionāla aktiera studijām ticis izbrāķēts. Mīlētāja lomām viņš neesot derējis, taču komiskām gan.
Tajā pašā 1953. gadā Gunti iesauca obligātajā karadienestā. Maijas un Gunta attiecības pārbaudīja trīs gadu atšķirtība, un tajā laikā viņi viens otram rakstījuši skaistas vēstules.1956. gadā, kad Guntis atgriezās mājās, jaunieši apprecējās. 1958. gadā piedzima dēls Agris, kurš ir teātra režisors Ventspilī, 1962. gadā otrs dēls Raitis, kurš arī bija kultūras darbinieks un uzņēmējs, bet pāragri 2005. gadā, tikai gadu pēc tēva, aizgāja aizsaulē.
Iedzīvināja jauno kultūras namu
Pēc karadienesta Guntis skolā vairs neatgriezās, bet strādāja par administratoru vecajā Jelgavas kultūras namā, kas atradās pie muzeja. Paralēli Rīgā Tautas mākslas centrā viņš trīs gadus mācījās režiju pie okupācijas laikā pienācīgi nenovērtētās režisores, Eduarda Smiļģa kolēģes Margas Teteres. Vēlāk zināšanas režijā papildināja arī Latvijas konservatorijā.
1962. gadā, kad Jelgavā atklāja jauno kultūras namu, par Gunta kolēģi kļuva režisore, tagadējā Jelgavas Latviešu biedrības teātra vadītāja Vija Zelmene. «Guntis mani ieteica toreizējam kultūras nama direktoram, un mēs piecus gadus strādājām kopā. Viņš bija ļoti darbīgs, ar interesantām idejām. Tolaik daudz domājām par to, kā jauno kultūras namu padarīt cilvēkiem populāru. Reiz pat par šiem centieniem mūs kritizēja humora un satīras žurnāls «Dadzis»», atceras Vija Zelmene. Tolaik Guntis Krūmiņš organizējis režisora Jāņa Lūsēna vadītā Jelgavas tautas teātra izbraukumu izrādes, kas bijušas vai katru nedēļas nogali, kā arī iestudējis lugas.
«Tomēr galvenais ienākumu avots bija dejas, kas notika piektdien, sestdien un svētdien un kurās sanāca līdz tūkstoš cilvēkiem. Tagadējā kultūras nama dzīve, salīdzinot ar toreizējo, ir ļoti mierīga,» smaidot piebilst Vija Zelmene.
Kašķīgā daba noder redakcijā
Pēc tam piecus gadus nostrādājis par direktoru Jelgavas rajona kinodirekcijā, Guntis Krūmiņš sāka korespondenta gaitas Jelgavas laikrakstā «Darba Uzvara», kas atmodas laikā pārtapa par «Jelgavas Ziņotāju», bet vēlāk par «Zemgales Avīzi» un «Zemgales Ziņām». Maija Krūmiņa stāsta, ka pirms tam jau vairākus gadus vīrs bija avīzes ārštatnieks, kurš rakstīja par kultūras jaunumiem. «Viņam bija tas žurnālistiem vajadzīgais kašķīgais gars. Viņš necieta netaisnību,» saka dzīvesbiedre. Viņa uzsver to, ka vīrs, redakcijā strādājot, piedzīvoja tautas atmodu, kurā laikrakstiem bija liela nozīme. Tomēr viņa sirdsdarbs bijis režija Zaļenieku un Ozolnieku amatierteātros, to viņš strādājis paralēli maizes darbam redakcijā. 2000. gada skatē ar Ērika Hānberga garā stāsta «Pirmā grēka līcis» dramatizējumu viņa vadītais Zaļenieku amatierteātris guva augstu ievērību Latvijas amatierteātru skatē un šo izrādi nospēlēja Rīgā Dailes teātrī.
«Domāju, ka mans tēvs bija tāds kā vecos laikos tautskolotāji jeb kultūras darbinieki visplašākajā nozīmē. Viņš iestudēja teātra izrādes, veidoja kapusvētkus, organizēja latviskuma konkursu «Zemgales zeltene»,» saka Gunta Krūmiņa dēls Agris Krūmiņš. Viņš atceras, ka bērnībā vecākiem nebija laika ar dēliem nodarboties un lielu daļu audzināšanas rūpju uzņēmusies vecmāmiņa Hermīne. Taču tas, ka kļuvis par teātra režisoru, pēc Agra domām, ir vecāku nopelns. «Abi būdami režisori, mēs nepieņēmām visu, ko otrs dara. Taču viens otra lietās nejaucāmies. Viņš brauca uz Ventspili, skatījās manis iestudēto. Bija savstarpēja cieņa,» stāsta Agris. ◆
