Cilvēks visu mūžu kopj stādiņu, vairākus gadu desmitus audzē to, lai vēlāk priecātos par puķes skaistumu un aromātu.
Cilvēks visu mūžu kopj stādiņu, vairākus gadu desmitus audzē to, lai vēlāk priecātos par puķes skaistumu un aromātu. To varētu sacīt arī par pensiju nodrošinājumu vecumdienās. Diemžēl Latvijā beidzamajos desmit vienpadsmit gados darīts viss, lai augsni neskaitāmas reizes jauktu, maisītu un citādi «uzlabotu», tādēļ ļoti daudziem cilvēkiem pat mūža vakarā vēl jānoņemas ar nīkuļojošu stādiņu.
Tomēr papildus valsts pensijām ir iespējams iesaistīties arī privātos pensiju fondos. Lielam iedzīvotāju vairumam gan nav pietiekama priekšstata, kas tie tādi. Tādēļ dažās nākamajās publikācijās mēģināsim noskaidrot, kas ir privātie pensiju fondi, kādas ir to priekšrocības, kādas garantijas un kādā veidā tiek nodrošinātas.
Viens no pirmajiem privāto pensiju fondu idejas teorētiķiem un ieviesējiem Latvijā ir tagadējais bezpeļņas akciju sabiedrības «Pareksa atklātais pensiju fonds» viceprezidents Juris Punculs. Ar viņu – «Ziņu» komentētāja Andreja Janava saruna.
Vispirms, Puncula kungs, lūdzu definējiet, kas īsti ir pensiju fondi, kādi ir to mērķi!
Privātie pensiju fondi ir Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā reģistrētas licencētas bezpeļņu akciju sabiedrības, kas saskaņā ar likumdošanu stingrā valsts uzraudzībā veic ar iedzīvotāju pensiju nodrošinājuma trešo līmeni saistītu darbību. Pensiju fonda mērķis ir saglabāt un uzkrāt papildpensijas kapitālu, to turpmāk izmaksājot šo fondu dalībniekiem, kas sasniedz noteiktu vecumu, vai arī viņu mantiniekiem. Galvenais privāto pensiju fondu uzdevums ir nodrošināt fondu dalībnieku naudas iemaksu uzkrāšanu un ieguldīšanu drošās investīcijās.
Kad Latvijā radās pirmie privātie pensiju fondi?
Varu būt lepns, ka faktiski biju pirmais, kas 1997. gadā sāka to veidošanu Latvijā un Baltijā vispār. Vajadzēja pārliecināt politiķus par to, ka cilvēkiem jādod iespēja maksimāli pašiem ietekmēt savu nodrošinājumu vecumdienās. Bija jāpiedzīvo smagnēja, tomēr kopumā auglīga sadarbība ar likumdevējiem: tikai 1998. gada 1. jūlijā stājās spēkā likums, kas pavēra iespējas sākt veidot privātos pensiju fondus. Mūsu valstī pirmais šāds fonds sāka darboties tā paša gada 23. oktobrī, turklāt tas bija arī pirmais visās trijās Baltijas valstīs. Patlaban iedzīvotājiem Latvijā savus pakalpojumus piedāvā vairāki atklātie privātie pensiju fondi – Pareksa atklātais pensiju fonds, «Unipensija», atklātais pensiju fonds «Baltikums», kā arī viens slēgtais pensiju fonds, kas izveidots «Lattelekom».
Kāda ir atšķirība starp slēgtajiem un atklātajiem pensiju fondiem?
Atklātajos pensiju fondos var piedalīties jebkura fiziska vai juridiska persona, bet slēgtajos – tikai viena noteikta kolektīva vai holdinga darbinieki.
Viens no privāto pensiju fondu stūrakmeņiem visā pasaulē ir būtiski nodokļu atvieglojumi gan darba devējiem, gan privātpersonām. Kā tas ir mūsu valstī?
Kad beidzot attiecīgais likums bija pieņemts, izveidojās kārtējā ierastā situācija, kad likumam faktiski nebija nekāda nodrošinājuma. Tomēr tagad jau ir valsts apstiprināta kārtība, kas dod iespēju uzkrāt pensiju kapitālu ar atvieglotiem noteikumiem. Turklāt Latvijas Komercbanku asociācijas Privāto pensiju fonda komiteja sagatavojusi un iesniegusi likumdevējiem daudz rūpīgi sagatavotu papildinājumu un priekšlikumu, faktiski var teikt – jaunu likumprojektu, kura mērķis būs nodrošināt maksimālus atvieglojumus, lai veicinātu strādājošo ieinteresētību rūpēties par savām vecumdienām. Šie atvieglojumi var būt dažādi. Čehijā, piemēram, ir tā: ja jūs iemaksājat, piemēram, 30 kronu, zināmu summu klāt piemaksā valsts – atlīdzinot par to, ka jūs pats par sevi rūpējaties. Savukārt Vācijā privāto pensiju fondu dalībniekiem noteikta ienākumu summa netiek aplikta ar nodokļiem.
Pensiju fanda komisija minētā likumprojekta kontekstā ir saskaņojusi savu viedokli ar Finansu ministrijas Finansu nodokļu politikas departamentu par izmaiņām nodokļu atvieglojumos, kas būs vēl labvēlīgāki tām privātpersonām, kas iesaistīsies privātajos pensiju fondos.
Kad jūs prognozējat šā likumprojekta apstiprināšanu?
Esmu reālists, tāpēc domāju – ap nākamā gada vidu tas varētu jau stāties spēkā.
Vai sabiedrība jau tagad nav pārslogota ar neskaitāmiem likumiem? Visi zinām, ka deviņos gados astoņas reizes ir mainīta pensiju likumdošana.
Jā, turklāt visu laiku vērojama tendence vai nu palielināt pensionēšanās vecumu, vai mainīt maksājumu režīmus, vai aizliegt vienlaikus saņemt pensiju un strādāt algotu darbu. Diemžēl katrreiz likumi mainīti ne jau par labu pensionāriem. Tādēļ pašreizējā situācija ir tāda: visu, ko iedzīvotāji darījuši līdz 1996. gada 1. janvārim, valsts viņiem «piedod». Īpaši nelabvēlīgi tas ir cilvēkiem, kam pensijas vecums jau durvju priekšā. Jo viens no galvenajiem kritērijiem, lai aprēķinātu valsts pensijas, ir personas vidējā bruto alga un sociālā iemaksa, kā arī prognozējamā alga līdz pensijas vecuma sasniegšanai. Tādējādi, ja četrdesmitgadīga persona ar 15 gadu darba stāžu četru gadu laikā pēc minētā datuma saņēma vidēji 100 latu algu, tad no 2000. gada saņemot 120 latu un 62 gadu vecumā aizejot pensijā, viņai pēc pašreiz spēkā esošajiem noteikumiem būs 56,19 latu pensija.
Tā nav nekāda rožaina perspektīva, ja izdzīvošanas minimums valstī jau tagad ir 86 lati…
Bēdīgi, ka valsts izstrādā šādu stratēģiju. Ne tāpēc, ka kāds no valdības vīriem negribētu būtiski palielināt iedzīvotāju pensiju, bet tāpēc, ka to no vienas puses diktē finansu un ekonomiskā, no otras – demogrāfiskā situācija (darbaspēka atražošanas nozīmē). Vēl valstī «neveicas» ar sociālā nodokļa iekasēšanu un administrēšanu. Tā norit smagi, turklāt nepilnā apmērā, līdz ar to nevaram dabūt pensiju vajadzībām nepieciešamo naudas summu. Turklāt jārēķinās ar to, ka sabiedrība mūsu valstī noveco – ir vairāk nekā 628 700 pensionāru, kuriem pensijas nodrošina aptuveni tikai nepilns miljons strādājošo. Turklāt strādājošo atalgojums arī nav pārāk dāsns: aptuveni trešajai daļai no šā gada 1. jūlija ir noteiktais algas minimums (60 latu), vēl aptuveni trešdaļai alga ir robežās starp 60 un 100 latiem, un vienīgi budžeta iestādēs, kur nav iespējama dubultā grāmatvedība, tā izvairoties no nodokļu maksāšanas, nosacīti vidējā alga ir 156 lati. Jāņem vērā, ka sociālā budžeta izdevumu daļā nav tikai pensijas, bet arī, piemēram, pabalsti māmiņām, slimības pabalsti, invaliditātes pensijas… Ja vecuma pensijām pilnā apmērā tiktu izmaksāts tikai reāli iekasētais sociālais nodoklis, tad pensionāri varētu saņemt vidēji kādus 15 – 20 latus mēnesī. Lai izmaksātu pensijas pašreizējā apmērā, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra katru mēnesi no valsts kases aizņemas trūkstošo summu. Parāds arvien aug, pašlaik «caurums» jau pārsniedzis 90 miljonus latu…
Trūcīgais sociālais budžets acīmredzot bija iemesls, kādēļ tika ieviests valsts pensionēšanas otrais līmenis.
Manuprāt, tas tika «palaists» bez jebkāda ekonomiska pamatojuma. To argumentē it kā ar to, ka tagad esot labvēlīga demogrāfiskā situācija, sākoties pozitīvas tendences dzimstības jomā, lai paplašinātos sociālā nodokļa maksājumu bāze. Taču es īsti nevaru piekrist, ka tieši tagad bija piemērotākais brīdis pensiju otrā līmeņa ieviešanai, domāju, ka tas vairāk bija politisks nekā ekonomiski un finansiāli pamatots lēmums. Ja kāds no nopietniem amatvīriem sola, ka tuvākajos 15 – 20 gados ir iespējams būtisks valsts pensijas palielinājums, tas nozīmē, ka šie cilvēki, maigi sakot, neorientējas situācijā vai apzināti maldina sabiedrību. Ja piemēro kaut vai Labklājības ministrijas piedāvāto kalkulatoru valsts pensijas aprēķināšanai, iesaistoties otrajā līmenī, nav grūti secināt, ka pat pēc minētā laika pensiju apmērs nesasniegs pašreizējo iztikas minimumu.
Lai gan daudziem iedzīvotājiem ir arī vēl niecīgākas pensijas, apmēram puse pensionāru tagad saņem vidēji 45 – 55 latus mēnesī.
Jā. Un ir arī tādi, kas saņem vairāk nekā 1000 latu… Bija periods, kad daži veikli zēni, izmantojot likums, pie tādas varēja tikt. Ar to es gribu sacīt, ka cilvēkiem skaidri jāsaprot, ar kādu nodrošinājumu vecumdienās viņi gribētu rēķināties: vai ar pieminētajām summām, vai tomēr meklēt alternatīvas. Turklāt valsts arī pati apzinās, ka tā nespēj sniegt sociālās garantijas, lai vecumdienās cilvēkiem nodrošinātu cienīgu dzīvi. Tādēļ arī ir izveidota šī vairākpakāpju pensiju shēma, kas ir progresīva un pietiekami aprobēta attīstītajās pasaules valstīs, kur darba devējam un arī pašai privātpersonai tiek dota iespēja veidot un pilnā mērā izmantot pensiju kapitāla uzkrājumus, ko piedāvā privātie pensiju fondi.
Turpmāk vēl.
