Manā organismā vienmēr ir pietiekami daudz ūdens un pat vairāk nekā pietiekami, par sava darba bonusiem raidsabiedrībai CNN stāsta Džons Džu. Viņš ir ūdens someljē.
Cilvēki – skeptiski
Džons savā birojā, kādas Šanhajas biroju ēkas 87. stāvā, saskalina kristāla glāzes saturu, pasmaržo to un lēni iemalko. «Garša ir pārāk stipra. Vai redzat, cik lieli ir šie burbuļi?» ar savu darbu iepazīstina Džons. Glāzē ir nevis šampanietis vai cits dzirkstošais dzēriens, bet gan ūdens – šoreiz dabiski gāzēts ūdens, kas importēts no Slovēnijas.
Ķīnā ir pavisam nedaudz ūdens someljē, un Džons ir viens no viņiem. Viņa pienākumos ietilpst degustēt ūdens paraugus un piedāvāt savu vērtējumu viesnīcām un restorāniem visā Āzijā. Lai arī pionieris šajā tirgus nišā, viņš jau esot pieradis pie cilvēku skepses, kad viņiem piedāvā novērtēt dzeramo ūdeni. «Cilvēki bieži man jautā: vai tad ūdens visur negaršo vienādi?»
Viena tēja piecos ūdeņos
Džons skaidro, ka dažādi minerāli ūdenim piešķir dažādas garšas. «Ūdens ir tāds pats kā vīns – garšu nosaka izcelsmes vieta un minerāli. Ja ūdens sastāvā ir daudz kalcija, tas garšo saldi un kaļķaini. Ja tas ir bagāts ar magniju, ūdenim piemitīs metāliska garšas nianse. Ja ūdens satur sodu, tam būs sāļa garša,» niansēs dalās Džons.
Reizē, kad pie viņa viesojas CNN, Džons testē paraugu no Slovēnijas – uzņēmums apgalvo, ka ūdens satur augstāko magnija koncentrāciju no visiem pasaules ūdeņiem. Lai to pārbaudītu, ūdens someljē pagatavo viena veida tēju, bet aplejot to ar pieciem dažādiem ūdens paraugiem. Atšķirības ir ievērojamas.
Nodibina akadēmiju
Lai izglītotu arvien vairāk jauno censoņu, Džons pērn nodibinājis savu akadēmiju, un nu jau pie viņa mācās 70 cilvēku. Vairums no viņiem ir viesnīcu darbinieki – parasti restorānu vai bāru apkalpojošais personāls, kuri iepriekš neapzinājās, ka viņu darbā kļūmes vai nepatīkamus starpgadījumus var izraisīt arī ūdens. «Ir svarīgi zināt, ka ūdens garša var traucēt vīna garšai. Ja kāds pasūta pudeli eleganta un zīdaina sarkanvīna, bet vīnzinis to sajauc ar ūdeni, kurā ir augsts karbonāta līmenis, tā var būt katastrofa. Ūdenim ir stipra garša, un rezultāts jūsu aukslējas var padarīt nejutīgas,» stāsta Džons.
Viens no Džona studentiem ir malaizietis Rejs Sims. Jau deviņus mēnešus viņš strādā kādā viesnīcā un pārrauga tās ēdienu un dzērienu piedāvājumu. «Satiku Džonu pirms pāris mēnešiem, un viņš man iemācīja daudz par ūdeni. Tā es izlēmu iziet pie viņa kursus. Visu, ko iemācos, es stāstu saviem priekšniekiem – skaidroju atšķirību starp cietu un mīkstu, gāzētu un negāzētu ūdeni. Viņi ir ļoti pārsteigti par ūdens testēšanas konceptu un ieinteresēti uzzināt vēl vairāk,» CNN apgalvo Rejs.
Cenu nosaka ieguves vieta
Augstvērtīga ūdens cena pārsteigs ikvienu, kurš nav profesionālis ūdens industrijā. Pudele ūdens, kas iegūts Lofotu salās Norvēģijā, maksā 80 dolāru, tas ir apmēram 75 eiro. Džons gan uzreiz piebilst, ka ūdens cena nebūt nekorelē ar ūdens garšu un kvalitāti. Ūdens cena parasti ir atkarīga no tā izcelsmes vietas un tā, cik tālu no civilizācijas atrodas ūdens ieguves vieta. «Cilvēki domā, ka viņi maksā par modernu ūdens dizainu, taču tā nav tiesa.» Ja ūdens ieguves vietai blakus nav infrastruktūras, uzņēmumiem jāinvestē ceļu izveidē, elektrības, kanalizācijas izbūvē, jādomā par fabriku, atkritumu apsaimniekošanu, augstas ir loģistikas un ražošanas izmaksas. Ūdens ieguve ir dārga, apjomi nav lieli, tāpēc šādam ūdenim nevar būt tāda cena kā lielveikalos, skaidro eksperts.
Kad CNN Džonam vaicā, kāds ir viņa iecienītākais ūdens, ja cenai nebūtu nozīmes, atbilde ir izvairīga: «Tas mainās visu laiku.»
