Ziemsvētku laikā Ozolnieku tautas nama vadītāja un Jelgavas Jaunā teātra aktrise Rita Barona ar savu komandu ik gadu simtiem bērnu māca ticēt mīlestībai.
«Kopš ievēroju, ka bērni mani ņem pretī, sapratu, ka man tas jādara, kaut pasākumi prasa milzīgu atdevi. Turpināt ļauj gandarījums, ka mazajiem ir prieks – dodoties prom, esi pārguris, bet viņi līp riņķī un mīlē,» vaļsirdīgi pauž Rita Barona, ielūkodamās īpašiem notikumiem bagātā vēsturē, kas savu sākumu raduši pirms aptuveni 20 gadiem. Tie spilgti iemirdzas tieši gadu mijā, kad Rita, pulcējot atraktīvus un talantīgus domubiedrus – rajona skolotājus Haraldu Švītiņu un Dainu Užuli, Jelgavas Jaunā teātra aktieri Aldi Baronu un pēdējos gados arī Ozolnieku tautas nama mākslinieci Ilzi Unguri –, pārtop Sniega karalienē, Mazajā raganiņā, Apburtajā fejā, trollītī Muminā, vistiņā Klukstītē, rūķītī Sirsniņā, pelītē, sunītī Toto, Vasariņā un daudzos citos pasaku tēlos, paņem licenci un dodas uz uzņēmumiem, iestādēm, skolām un pašvaldībām priecēt mazos ķiparus. Šogad viņi atdzīvinās Alana Milna slavenā stāsta par Vinniju Pūku varoņus, ļaujoties tam dzirkstošajam adrenalīnam, ko spēj sniegt tikai bērni. Ar vienu nosacījumu – jāatdod viss. Un visu arī saņemsi pretī!Vienai jāsavāc 100 bērnuCeļš uz bērnu sirdīm tagadējai Ozolnieku tautas nama vadītājai sākās 80. gadu beigās, kad toreizējā Lauktehnikas kultūras nama direktore Dzintra Zimaiša uzaicināja viņu, jaunu, skaistu un enerģijas pilnu, ieņemt bērnu sektora vadītājas vietu. «Tikko kultūras darbinieka diploms kabatā, bet prakse – cik bija, tik bija,» stāsta Rita, atklādama, ka jaunajos pienākumos, kas kulmināciju sasniedza tieši gada nogalē, tikusi burtiski iemesta. «Visi svētku pasākumi norisinājās kultūras namā. Bērnu jūra, bet vadītāja ļāva vaļu. Pateica, ka jāizdomā rotaļas, salaveci deva pūrā un – uz priekšu! Izdomas, šķiet, pietika, bet slodze bija pamatīga – dienā notika četras piecas «eglītes» ar paku dalīšanu, bet man kurpes uz augstiem papēžiem un visa skaista! Toreiz taču strādāja bez mikrofoniem! Vakarā no kājām kritu nost, visu dienu tupu rāpu, sevi nežēlodama – vienai pašai bija jāsavāc līdz pat simts bērnu. Laikam jau man uz to ir dotības. Īpaša izjūta? Mīlestība? Viņi visi taču jāapčubina!» sava aroda veiksmes noslēpumu un cenu atklāj R.Barona, ātri apjauzdama, ka viens nav darītājs. Jālūko pēc komandas, kas raugās vienā virzienā un elpo vienu elpu.Labākā komanda – pedagogiDomubiedru meklēšana rotaļniecei bijusi raiba, bet galu galā nesa brīnumainu atradumu un stiprināja pārliecību, kādi cilvēki drīkst ar bērniem strādāt. Vēl Lauktehnikas laikā pasākumu organizēšanā tika iesaistīti četri «dzīvi» muzikanti (grupa «Zaļais draugs» Aināra Čunčuļa vadībā). «Kaut kas nedzirdēts šim laikam! Biju viņiem režisore – audzinātāja. Pirmajā gadā muzikanti tikai spēlēja, vēlāk sāku viņus izmantot kā aktierus,» stāsta Rita. Kopīgs ceļš ar viņiem tomēr neizveidojās, taču pavadītais laiks bija interesants, atzīst māksliniece, piebilzdama, ka kopsaucējs nav atrasts ar topošajiem aktieriem, kas bija pie R.Baronas praksē. «Redzēju, ka viņi tikai izrādās – spēlē savu lomu –, bet ar bērniem jāmāk darboties, viņi jāizjūt!» Šos cilvēkus rotaļniece atrada skolā, ko ļāva laika gaitā mainītais darbs, kļūstot par Jelgavas rajona Mākslinieciskās jaunrades centra vadītāju un pārraugot visus izglītības iestāžu kolektīvus. «Pasākumos mēs cits citu papildinām. Man ir pilnīga drošība – ja kāds bērns paklūp, otrs to redzēs un pacels,» Rita stāsta nu jau par savu sapņu tandēmu – Haraldu un Dainu, ar kuriem kopā pavadītas 15 gadu nogales. Bet Ziemassvētku vecītis Aldis Barons komentārus neprasa. «Jelgavā labāka par viņu nav!» pārliecināta rotaļu programmu scenāriju veidotāja un rīkotāja. Viņš visus samīļos un noklausīsies katra mazā ķipara dzejolīti. Tas ir svarīgi! Tāpat kā ieplānot laiku fotografēšanai, jo pasaku tēlu tērpi allaž bijuši krāšņi un iespaidīgi. «Sākumā tos darinājām pašu spēkiem. Tad daudzus gadus mums palīdzēja tagadējā Mākslas skolas direktore Anda Stankēviča ar vīru Jāni Stankēviču, kura hobijs ir masku veidošana. Arī šogad mums ir viņa gatavotās – ļoti tuvu oriģinālam,» stāsta Rita, uzteikdama arī Ozolnieku tautas nama mākslinieci I.Unguri, kura turējusi rūpi gan par tērpiem, gan rekvizītiem. Arī tiem jābūt pārdomātiem un bērniem «draudzīgiem», ko aptaustīt un acis pamielot!Neatstāt bērnus bešāKā jau radošā procesā gadās, scenāriji «nāk» dažādi – kāds vasaras laikā drīz pēc tam, kad izlasīts «tonnām» bērnu grāmatiņu, cits rūpīgi vairākus mēnešus nēsāts un auklēts, līdz pats atklājas īsi pirms Ziemassvētkiem. Tas vienmēr ir dzīvs, jo nav stīvi iestudēta luga, bet darbība ar rotaļām, dziesmām un pasaku tēliem, tāpēc procesā var piedzīvot izmaiņas. «Parasti dramatizēju dažādu autoru darbus, un katrā scenārijā ietverts kāds vēstījums – labi audzinoši momenti ar humoriņu. Piemēram, pērn bija rūķa Bekuča Ziemassvētki un notikumi ar dažādām sēnēm. Izstrādājām Salatētim diētu, mums bija svari. Interesanti!» Savukārt šogad mazos priecēs Vinnijs Pūks ar draugiem, tomēr to izbaudīt varēs krietni mazāk bērnu nekā citus gadus. Krīze dara savu! «Maksimums mums bijušas 45 «eglītes», pērn – 36, šogad vien 20. Tas ir maz. Ļoti ceru, ka iestādes, kas iepriekš mūs pasūtījuši, neatstās bērnus bešā, bet būs atraduši ko citu,» teic Jaunā teātra aktrise, pauzdama pilnu apņēmību turpināt radīt bērniem svētku brīnumu. «Darbiņš jābeidz, kad paliek «vecas» acis. Ja tās nav dzīvas kā bērniem, nevar iet pie viņiem, pat ja esi visģeniālākais aktieris un fantastiskākais rotaļu vadītājs!»
