Tas, ka azbests nav medusmaize, bija zināms jau pirms daudziem gadiem. Pēc iestāšanās ES Latvijai jāpilda normas, kas paredz nomainīt jumtu klāšanai gadu desmitiem izmantotās šīfera plāksnes pret veselībai nekaitīgāku materiālu.
Tas, ka azbests nav medusmaize, bija zināms jau pirms daudziem gadiem. Pēc iestāšanās ES Latvijai jāpilda normas, kas paredz nomainīt jumtu klāšanai gadu desmitiem izmantotās šīfera plāksnes pret veselībai nekaitīgāku materiālu. Ierēdņi gan domā, ka iedzīvotājiem nebūtu jāsteidzas ar šo “pasākumu”, jo arī Briselē uz to sāk raudzīties pielaidīgāk.
Līdz ar iestāšanos ES mums bija jāsāk pildīt noteiktas prasības. Viena no tām – katrai dalībvalstij no apgrozības jāizņem visi azbestu saturošie materiāli un tie jānoglabā speciāli izveidotos poligonos, kas atbilstu direktīvas 1999/31/EK par atkritumu apglabāšanu poligonos prasībām. Laikā, kad tikai gatavojāmies iestāties plašajā saimē un sākām pildīt visas nepieciešamās procedūras, fakts, ka kādreiz būsim ES dalībvalsts, likās tāls un nereāls sapnis. Taču mēs līdz ar citām kandidātvalstīm bieži vien sarunu veidā varējām panākt dažādo prasību un normu ievešanu pakāpeniski un nesteidzoties. Briselē saprata, ka finansiāli tas ne vienmēr būs iespējams.
Ņemot vērā, ka azbests atzīts par cilvēka veselībai īpaši kaitīgu vielu, deviņdesmito gadu beigās Latvijā tika radīta likumdošanas bāze, kas noteica termiņu, kad tas jāizņem no apgrozības un droši jānoglabā. Tolaik mūsu dalība ES likās aiz kalniem, bet striktais “nē!” šīfera jumtiem 2010. gadā likās ļoti tāls. Tikai tagad visi sākuši aptvert, ka gaidāmas pamatīgas “ziepes”. Aprēķināts, ka patlaban Latvijā azbestu saturošo materiālu ir vairāk nekā divi miljoni tonnu, un lielākā daļa no tiem ir jumtu šīferis. Pārdesmit tūkstošu tonnu azbestu saturošo izolācijas materiālu, kas saglabājies krājumos, tāds nieks vien ir. Normām vismaz teorētiski būtu jāaizsargā cilvēki un vide, un acīmredzot mūsu ierēdņi to ir darījuši “ar visu bardzību”. Iepazīstoties ar attiecīgajiem likumiem, neskaidrs ir jautājums – kā mēs to varēsim izpildīt? Sarunā ar “Ziņām” kāds atbildīgs ministrijas darbinieks atzina, ka, izstrādājot likumus par azbestu saturošo materiālu izņemšanu no apgrozības, atkal sanācis “gribējām, kā labāk, sanāca, kā vienmēr”. Izrādās, ja īpašumā ir ēka, kuras jumtu klāj šīfera plāksnes, tās jānomaina līdz 2010. gadam un jānogādā speciālā atkritumu poligonā glabāšanai. Atliek vien piebilst, ka tas viss jādara par īpašnieka līdzekļiem. Turklāt Latvijā ierīkots tikai viens īpaši bīstamo atkritumu poligons Brocēnos. Tonnas azbesta atkritumu apglabāšana tur izmaksātu vismaz 25 latus (ar dabas resursu nodokli). Pagaidām ir zināms, ka speciālais poligons spēj uzņemt tikai 120 tūkstošus tonnu šādu atkritumu.
Palūkojoties attiecīgajā direktīvā, redzam, ka līdz 2001. gadam ES dalībvalstīs jāizņem no apgrozības visi azbestu saturošie materiāli (Latvija šo prasību jau pilda), izņemot speciālas elektrolīzes iekārtas. Azbestu saturošo materiālu iznīcināšanas termiņus katra valsts nosaka pēc saviem ieskatiem. Tas nozīmē, ka šīfera jumtu izmantošanas beigu termiņš varēja būt arī, piemēram, 2099. gads.
Ekonomikas ministrijas Būvniecības departamenta Būvnormatīvu nodaļas vadītājs Andris Šteinerts uzsver, ka šīfera jumtu īpašniekiem ar to nomaiņu nevajadzētu steigties. Pirmkārt, 2008. gadā Eiropas Komisija lems par papildu koriģējošiem pasākumiem direktīvas izpildē. Otrkārt, ņemot vērā nereālos termiņus, tie tikšot pagarināti. Pašlaik ritot konsultācijas, kurās izskan viedoklis, ka brīvu azbestu saturošiem materiāliem – siltumizolācijai, birstošā azbesta audumiem – 2010. gads paliktu spēkā. Ja tagad visi masveidā sāks mainīt materiālus, kuros azbests ir “konservētā” veidā – sveķos, plastmasā vai šīferī –, videi un cilvēkiem tiks nodarīts daudz lielāks kaitējums, tos izmantojot ceļu remontam vai vienkārši “pa kluso” izgāžot mežā,” uzskata A.Šteinerts. Viņš iesaka izmaiņas noteikumos, proti, lai tās paredz materiālus, ieskaitot šīferi, kuros azbests ir saistītā veidā, izņemt no apgrozības tad, kad tie savu laiku būs nokalpojuši. Protams, tad būs jāizpilda visi drakoniskie noteikumi par to, kā jārīkojas ar azbestu saturošajiem materiāliem, kā tie jāapglabā. A.Šteinerts: “Tikpat labi tas varētu būt 2099. gads, jo šaubos, vai pašlaik izmantotais jumta šīferis izturēs vairāk par gadsimtu.” Viņš gan uzsver, ka priekšlikumus vēl tikai apspriež.
Paliek neatbildēts jautājums – kāpēc sāk domāt tikai tad, kad ūdens jau smeļas mutē?
