Vakar 4. pamatskolā tika godinātas jaunāko klašu skolotājas Maija Krūmiņa un Dace Betjāne. Abām ir apaļas jubilejas.
Vakar 4. pamatskolā tika godinātas jaunāko klašu skolotājas Maija Krūmiņa un Dace Betjāne. Abām ir apaļas jubilejas. Turklāt skolotāja Krūmiņa izglītībā gan kā bērnudārza audzinātāja, gan kā skolotāja strādā no 1953. gada, bet skolotāja Betjāne, turklāt tieši šajā skolā (agrāk 2. vidusskolā) – no 1966. gada.
Kā “Ziņām” teica skolas mācību daļas vadītājas Daiga Kravale un Agita Lundberga, abas skolotājas var pieskaitīt izglītības zelta fondam. Viņas bērniem ir ļoti mīļas un, kaut arī strādā pusotru slodzi, vienmēr visu paspēj laikā, un, šķiet, nevienu darbadienu nav kavējušas. Pedagogu kolektīvā viņas ir uzņēmušās kultorga pienākumus – labprāt organizē izstāžu un teātra izrāžu apmeklējumus. Pašas gaviļnieces par darbu teic, ka bērni gadu gaitā kļuvuši labāk informēti, gudrāki, dzīvāki. Tos grūti ar kaut ko pārsteigt. “Katra klase ir citāda, bet skolotāju atmiņās visi bērni paliek mīļi un jauki. Interesanti, ka vissirsnīgāk uz ielas sveicina agrākie palaidņi, ar kuriem esi kādreiz pakarojis,” secina Dace Betjāne. Uz jautājumu, kā tik ilgi izdodas saglabāt radošo garu un spējas strādāt ar bērniem, Maija Krūmiņa saka: “Lai cik kādreiz ir grūti, rītos, kad eju ārā pa durvīm, kaut kā varu savākties. Šogad jau gribēju vilkt krustu pāri, bet direktore tomēr pierunāja paņemt audzināšanā pirmo klasi.”
Sveicot jubilāres, gan skolēni, gan arī kolēģi bija sagatavojuši svētku koncertu. Tā pamatmotīvs – dziesma “Šī dzīve ir kā šūpoles…”, kas labi raksturo pedagoga grūto, taču gandarījuma pilno darbu.
