Kad pirms dažām nedēļām devos izbraucienā uz Brocēniem, iedomājos par vēl vienu tādu līdzīgu vietu ceļā uz Liepāju, kurai vienmēr trauc cauri, bet parasti neizkāpj. Vismaz es Skrundā biju iegriezusies vien pāris reižu – pa ceļam uz Liepāju piestājot veikalā (bet tā laikam nav uzskatāma par būtisku pieturvietu) un vakariņās draugu kāzām par godu. Pastaiga Brocēnos man iesēja domu, ka kādreiz jāaizdodas arī uz Skrundu, kas līdzīgi Brocēniem piegulusi Liepājas šosejai un droši vien slēpj sevī pastaigas vērtas vietas. Un pilnīgi noteikti nevīlos, šo ieceri īstenojot. Dienas tagad ir īsas, un vienā dienā daudzus apskates objektus nesanāk iekļaut, toreiz paguvu iepazīt vien Blīdenes pusi, Remtes muižu un Brocēnus. Šoreiz kārta Skrundai.
Pirts ikvienam Ventas krastā
Automašīna ļoti ērti noliekama, uzreiz pārbraucot Ventas tiltam, pie Skrundas estrādes. Izrādās, tur – Skrundas pilskalnā pašā Ventas kreisajā krastā – no 14. līdz 18. gadsimtam slējusies vācu feodāļu celtā pils. Tās vietā 1987. gadā uzbūvēta estrāde (rekonstruēta 2012. gadā). Ap estrādi izveidots parks, kurā izvietoti tēlnieka Ģirta Burvja darinātie pirmo Skrundas kuršu ķoniņu Ērmaņa Pilāta, Jākoba Sigitara, Veisena un Santiķa krēsli. Tie tapuši par godu Skrundas 750. gadadienai, kopš tā pirmo reizi minēta vēstures avotos. Par pilskalnu vēsta teikas – gan par pazemes ejām, gan par balto sievieti Ventas vāravu, kas iznāk reizi simts gadu laikā. Gar pilskalnu izveidota pastaigu taka, kas ļauj izbaudīt skaistos dabasskatus, vērot putnus un Ventas plūdumu. Gar taku uzstādīti soliņi, izveidotas atpūtas, ugunskura un vairākas pieturas vietas. Taka kalpo arī par sākuma un noslēguma posmu laivotājiem. Tagad decembrī tā izgaismota ar lampiņām un izskatās īpaši jauki. Interesanti, ka pastaigu takas galā pie Ventas kalna atrodas pērtuve jeb “čigānu pirts”. Tā tapusi, īstenojot Lauku atbalsta dienesta LEADER projektu “Teritorijas labiekārtošana gar Ventas upi Skrundā”. Pirts gatavota no koka karkasa un plēves, iekšā novietota krāsniņa un akmeņi, lai ikvienam ir iespēja uzmest garu. Projektā izveidots arī apgaismojums, soliņi, ugunskura vieta, jaunas labierīcības pie estrādes, ģērbtuve un norādes. Skrundas pērtuvi var izmantot ikviens novada iedzīvotājs, viesis, līdzi ņemot savu malku, kā arī pirtsslotas. Pamēģinām atvērt durvis, un patiešām – pirtiņa ir vaļā. Var iet iekšā, kurināt krāsni un pērties. Tiešām būtu interesanti zināt, vai tā tiek arī aktīvi izmantota. Tikpat interesanti būtu kādreiz te pēršanos izmēģināt. Skats uz apkārtni šajā vietā ir burvīgs.
Pils skaistām vecumdienām
Noteikti viens no Skrundas apmeklētākajiem objektiem ir muiža. Tā ir klasicisma stila modelis – simetrisks, proporcionāls, harmonisks un vienkāršs. Muiža celta ar tiem pašiem kompozīcijas klucīšiem, ar kādiem kungu mājas veidotas Blīdenē, Durbē, Laidos, Padurē, Pastendē, Lēnās, Mežotnē, Svitenē, Vircavā un Elejā.
Kā vēsta par muižas vēsturi pieejamā informācija, tās arhitektūra glabā daļu no pasaules kultūras. Proti, laikā, kad grāfs Žano Mēdems gatavojās celt Elejas pili, piesaistot pasaulslaveno itāļu arhitektu Džakomo Kvarengi, Elejas grāfa no Berlīnes ataicinātais arhitekts un būvdarbu vadītājs Johans Georgs Ādams Berlics pasteidzās izpalīdzēt Mežotnes īpašniekam Frīdriham fon Līvenam, Mežotnei nokopēdams Elejai domāto projektu. Savukārt Mežotnes pils otrā stāva plāns, forma un izmēri precīzi atbilst 45 gadus vēlāk celtās Skrundas pils pamatstāva visu telpu izkārtojumam.
Abām ēkām un iekštelpām ir ne tikai vienāda forma, bet arī vienādi izmēri. Atšķirībā no Mežotnes pils Skrundas muižai nav pirmā stāva – tā vietā zem abu galu korpusiem pamatos ir pagrabi. Tāpat nav trešā stāva – tā vietā ir bēniņi, kuros izbūvētas tikai divas telpas ar logiem portika kolonnu fasādē. Ēkai raksturīgas fasādes portika kolonnas, lieli sešrūšu logi pamatstāvā un mazi četrrūšu kvadrātlodziņi augšstāvos. Tāpat ēkai ir tik raksturīgie šķērskorpusi, izteikti flīģeļi, kam augšā lieli pusloka logi. Savukārt apakšā galvenajiem logiem un durvīm abās pusēs ir šauri un gareni sānu logi. Johana Berlica iezīmētie lokveida puslogi sānu korpusa galos bijuši redzami vien senākajās fotogrāfijās.
Muižas mājaslapā atrodamā informācija vēsta, ka tā atšķiras no daudzām citām ar to, ka šeit nav valdījis konkrēts barons. Tā ir kroņa muiža – bijusi valsts īpašumā, un katrā (parasti 12 gadu) laika periodā to ir pārvaldījis valsts noteikts rentnieks.
Būves gads uz Skrundas muižas fasādes nav iekalts, taču dokumentācija vēsta, ka tā celta 1849. gadā no ķieģeļiem uz akmens pamatiem un pārklāta ar dakstiņu jumtu. Skrundas muiža, kungu nams, skrundenieku vidū saukta arī par pili, tika celta nomnieka grāfa Gustava fon Lamsdorfa saimniekošanas laikā – te viņš ieradās no Sanktpēterburgas pavadīt skaistas vecumdienas.
No 1862. līdz 1866. gadam muižā dzīvojis un strādājis latviešu publicists un literāts Māteru Juris. Skrundas muižu viņš vēlāk ņēmis par romānā “Sadzīves viļņi” (1879) aprakstītās Uplejas muižas prototipu, savukārt toreizējo tās rentnieku Leonu fon Koskulu – par barona fon Kronšilda prototipu.
Laika gaitā Skrundas muiža ievērojami pārbūvēta, jo pēc muižkungu mājvietas un nežēlībā kritušu augstmaņu patvēruma kalpojusi arī kā cietums, nabagmāja, aptieka, skola un internāts. Piemēram, 1870. gadā izziņoja tās renti uz 12 gadiem, obligāti paredzot telpas arī pasta stacijai. 1901. gadā par Skrundas muižu ieinteresējas Krievijas cars Nikolajs II – tikusi meklēta vieta, kur ārpus Pēterburgas galma izmitināt cara tēvoci lielkņazu Pāvilu, kura mīlas romāns ar brāļa Vladimira adjutanta sievu bijis galmam nepieņemams. Toreizējais muižas rentnieks Jevgeņijs Šveicers tiek pierunāts atteikties no rentes līguma, to pārtrauc, taču tikmēr lielkņazs Pāvils labprātīgi emigrējis uz Parīzi, un cara interese par Skrundas muižu noplakusi.
Muiža pārdzīvojusi arī 1905. gadu, kad tajā uzturējās karaspēks, un abus pasaules karus. Lielākie postījumi muižai tika nodarīti 1915. gadā, kad Venta pie Skrundas bija robeža, kur krievu armija gribēja apstādināt vācu uzbrukumu. 1919. gadā ar Skrundu saistītas pulkveža Oskara Kalpaka cīņas par Latvijas brīvvalsti. To laikā, 1919. gada 5. martā, Skrundas muižā nakšņojusi Jāņa Baloža Neatkarības rota.
Savukārt 1931. gada rudenī muižā tika atvērta pirmsskolas klase, 1938. gadā tā bija kļuvusi par pilnu sešu klašu pamatskolu un savu misiju pildīja 30 gadu. Kad 1968. gadā Liepājas ielā atklāta jaunā vidusskola, muiža turpinājusi kalpot kā nakšņošanas vieta apkārtējo ciematu bērniem, kas brauca uz Skrundu skolas gaitās. Muižā tika rīkotas sporta skolu nometnes, piemēram, Lāsmas Kaunistes vadītā ātrslidošanas skola.
Muižas atjaunošana tika uzsākta 2009. gadā. Šodien tajā viesiem ir pieejama viesnīca.
Nebūt ne tik maza
Skrunda nemaz nav tik maza, kā, tai caurbraucot, varētu šķist. Pēc pastaigu takas Ventas krastā un muižas apskates dodos uzmest aci arī baznīcai un stacijas ēkai.
Par Skrundas evaņģēliski luteriskās baznīcas dibināšanas laiku tiek uzskatīts 1567. gads, kad tā pirmoreiz minēta vēstures dokumentos. Literatūras avoti liecina, ka Skrundā dievnams un kapi pastāv jau no reformācijas laika. 1711. gadā baznīcu līdz ar pili nopostīja zviedru karaspēks. Pēc tam uzcēla nelielu koka baznīcu mācītāja muižā, un 1750. gadā uzsāka nopostītās baznīcas atjaunošanu. Mācītāja Frīdriha fon Boningena laikā 1899. gadā dievnama tornī uzvilka jaunu zvanu, kas kalpo vēl tagad. Pirmajā pasaules karā baznīcu stipri izpostīja, tajā ierīkoja zirgu stalli. Ādolfa Grota laikā tajā iebūvēja ērģeles un altārgleznu. Skrundas dievnama ērģeles būvējis K.A.Hermanis Liepājā, bet 1999. gadā tās restaurēja Ugāles ērģeļbūvniecības darbnīcas meistari. Pirms kara Skrundas draudze tika uzskatīta par vienu no lielākajām Kurzemē. 1944. gadā vācieši uzspridzināja baznīcas torni, jo uzskatīja, ka tas esot kā orientieris krievu armijai. 1995. gadā Skrundas luterāņu dievnams pilnībā restaurēts.
Savukārt dzelzceļa stacijas ēku sāka būvēt 1927. gadā. Skrundas novada pašvaldības mājaslapā lasāms – ir pamats domāt, ka to projektējis Latvijas dzelzceļa virsvaldes galvenais arhitekts Pēteris Feders. Tā bijusi ne tikai stacija ar ērtām dienesta, pasažieru uzgaidāmajām telpām un dzelzceļa darbinieku labiekārtotajiem dzīvokļiem augšstāvā. Tas bija vesels būvju kopums ar dzelzceļa strādnieku māju, kas Latvijas dzelzceļa divdesmitgadei veltītajā monogrāfijā ar fotoattēlu un ēkas abu stāvu plānojuma shēmu uzrādīta kā šāda tipa celtņu paraugs. Pat pēc septiņdesmit gadiem Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas kultūras pieminekļu sarakstā tā ietverta kā pirmās brīvvalsts vietējās nozīmes celtniecības piemineklis. Stacijas ēku komplekss bija kā paraugs – ar glītām bagāžas un kravas noliktavām, ar kūtīm un malkas šķūņiem, koptiem apstādījumiem, dzīvžogiem, košumkrūmiem, celiņiem un soliņiem.
Starp citu, Skrundas novada pašvaldība izveidota 2009. gadā, apvienojot Skrundas pilsētu ar lauku teritoriju, Nīkrāces, Raņķu un Rudbāržu pagastu. Novada administratīvais centrs atrodas Skrundā. Lai arī pilsētas tiesības iegūtas 1996. gadā, tās vārds vēstures avotos pirmo reizi minēts jau 1253. gadā. Tā ka jāsecina – pilsētiņa, kurai visbiežāk vienkārši izbraucam cauri ceļā uz Liepāju, ir tā vērta, lai vismaz kādu reizi šeit piestātu.
