Zemeņu sezonu Latvijā lauka apstākļos iespējams nodrošināt līdz četriem mēnešiem.
Pašā zemeņu ziedēšanas ņirbumā maija beigās promocijas darbu «Agrotehnoloģisko faktoru ietekme uz zemeņu ražošanas periodu lauka apstākļos» LLU aizstāvējusi Pūres Dārzkopības pētījumu centra zinātniece Valda Laugale. Lai noskaidrotu, kā pēc iespējas ilgāk lauka apstākļos iegūt zemeņu ražu, Pūres Dārzkopības izmēģinājumu stacijā un Dārzkopības pētījumu centrā no 1996. līdz 2010. gadam V.Laugale pētījusi dažādus zemeņu virssegumus – zemos tuneļus ar plēves un agrotīkla segumu, kā arī melnās plēves mulču. Tāpat skatītas remontantās zemenes un aukstumā glabātie stādi.
Melnās plēves mulča dod lielāku ražu
Pētījumos noskaidrojies, ka efektīvākie ražošanas sezonas pasteidzināšanai bijuši zemie tuneļi ar plēves segumu – ar tiem ražu var iegūt apmēram 15 dienu agrāk nekā parasti, bet ar agrotīkla virssegumu zemenes sākušas ražot par astoņām dienām agrāk. Kā atzīst V.Laugale, lauksaimniekam tas ir būtiski, jo pirmās zemenes var pārdot par augstāku cenu. Tomēr dažādos gados agrotīkla seguma ietekme atšķīrusies – ja laiks jau tāpat bijis silts, tad agrotīkls ogu ienākšanos pasteidzinājis minimāli. Savukārt vēsos pavasaros kā šis agrotīkls lieti noder, lai raža ienāktos agrāk.
Savukārt melnās plēves mulča ražas ienākšanos nav būtiski paātrinājusi – tikai atsevišķos gados tā par pāris dienām pasteidzinājusi ražošanas sākumu. Tomēr melnās plēves mulčai ir pozitīva ietekme uz ražības paaugstināšanu – tā palielinājās par 50 procentiem. Tā kā plēve mitrumu cauri nelaiž, noteikti stādījumos jāierīko pilienveida apūdeņošana.
Melnās plēves mulčas priekšrocības ir tās, ka stādījumi mazāk jāravē, ogas mazāk pūst, jo nepieskaras zemei, ir tīras un kvalitatīvākas. Ierīkojot dobes, svarīgi, lai neveidotos ieplakas, kurās lietus laikā krātos ūdens un pēc tam mirktu ziedneši ar ogām. Tomēr plēve siltā laikā sakarst, un ogas no tā var ciest. Tāpat siltā vidē vairāk savairojas kaitēkļi un slimības. Šādu stādījumu ierīkošana prasa lielākus līdzekļus – jāpērk plēve, tā jāuzklāj, jāiegādājas pilienveida apūdeņošanas caurules. Nepieciešama arī speciāla tehnika, kas stāda zemenes, jo bez tās stādījumu ierīkošana prasa lielu roku darbu. Turklāt šajā gadījumā augi tiek arī vairāk «izdzīti» – siltāka augsne tos vairāk stimulē, zemeņu stādi tāpēc ātrāk noveco, un tos nevar audzēt ilgāk par trim gadiem.
Ogas iegūst, kad grib
Aukstumā glabātos stādus, kuri ļauj ieplānot ražas laiku, Latvijā neaudzē – tos ieved no Holandes, Polijas, pat Itālijas un siltākām vietām. Šo valstu klimats ir siltāks, līdz ar to augu veģetācijas periods garāks un stādi izaug druknāki, ar lielāku ražas potenciālu stādīšanas gadā. Zemeņu stādus, ko izmantos glabāšanai aukstumā, rok miera perioda laikā vēlu rudenī. Tos notīra, nogriež lapas un liek glabātavās ar stabilu temperatūru, kas ir vidēji –1,5 grādi. Ilgāk par astoņiem mēnešiem stādus glabāt neiesaka – ilgākais līdz jūlijam vai augusta sākumam, jo tajos samazinās rezerves barības vielu daudzums un krītas stādu kvalitāte, tāpēc tie sliktāk ieaugsies un arī ražība būs zemāka.
Pēc literatūras datiem, aukstumā glabātie stādi sāk ražot 60 dienu pēc iestādīšanas, bet V.Laugales pētījumos ogas ienācās jau vidēji pēc 49 dienām atkarībā no šķirnes un laikapstākļiem – karsts laiks ražas ienākšanos pasteidzināja, vēss – kavēja. Aukstumā glabātos stādus daudz izmanto segtajās platībās, lai iegūtu agru ražu.
Pētījumos tika izmantoti šķirnes ‘Elsanta’ stādi, kas, pēc V.Laugales aprēķiniem, neatmaksājās. «Aukstumā glabātie stādi ir dārgāki nekā parastie. Pirmā gada raža nebija tik augsta, lai mēs varētu kompensēt stādījuma ierīkošanu un audzēšanu. Tomēr šos stādus var atstāt uz nākamo sezonu – tad vairs nebūs tā efekta, ka tie ražo vēlāk, jo raža būs tajā pašā laikā kā parastajiem stādiem, taču, paturot stādus otro un trešo sezonu, tie varbūt atmaksāsies. Mūsu gadījumā ‘Elsanta’ neatmaksājās, jo šķirne nav piemērota Latvijas klimatiskajiem apstākļiem, ir ar diezgan zemu ziemcietību, līdz ar to otrā trešā gada raža ir zema,» norāda V.Laugale, piebilstot – labas ziemcietības šķirņu aukstumā glabāto stādu izmantošanai vajadzētu būt ienesīgai.
Ražo divas reizes sezonā
Pētījumā skatītas arī remontantās zemenes – tās sezonas laikā ražo atkārtoti. Tradicionāli remontantās zemenes iedala divās grupās: garās un neitrālās dienas zemenes. Pirmās ražu ierieš garās dienas apstākļos, savukārt otrās neatkarīgi no dienas garuma. Pētījumos konstatēts, ka nav lielas atšķirības starp abu grupu zemenēm, jo to ražošanas cikli bija līdzīgi. Arī pasaules pētījumi pierāda, ka ražas ieriešanos šajā gadījumā ietekmē ne tik daudz dienas garums, cik temperatūra. Mūsdienās abas grupas vairs stingri nenodala – selekcionāri tās ir daudz savstarpēji krustojuši, un ir grūti noteikt, pie kuras grupas jaunās šķirnes pieskaitīt.
«Mūsu klimatiskajos apstākļos remontantās zemenes stādīšanas gadā izteiktu ražas maksimumu veido vasaras beigās (augustā un septembra sākumā), bet nākamajā gadā veidojas divi izteikti ražošanas maksimumi. Pirmais ir reizē ar agrajām vasaras šķirnēm. Remontantās zemenes sāk ziedēt ļoti agri, tāpēc bieži vien pavasara salnas stipri pabojā ziedus, un ļoti agri ražu lauka apstākļos nemaz nevar iegūt. Bet, ja audzē tuneļos, ogas no remontantajām šķirnēm iespējams iegūt ļoti agri. Jūlijā ir pieklusums, kad ražas nav, bet tad zemenes atkal uzzied, un otrs ražas maksimums sagaidāms rudens pusē – augustā un septembra sākumā,» skaidro zemeņu pētniece, piebilstot, ka remontantās šķirnes ļoti slikti pārziemo, tāpēc ārzemēs tās parasti audzē vienu sezonu.
«Mēs, latvieši, esam taupīgi, un mums ir žēl augus iznīcināt, tāpēc esam mēģinājuši remontantās zemenes audzēt divas trīs sezonas. Bet trešajā sezonā augi parasti ir ļoti bēdīgā izskatā. Ļaujot ražot līdz vēlam rudenim, augs pietiekami nesagatavojas ziemai, nepārtraukti ražojot, ir iztērējis spēkus, tāpēc ziemcietība ir sliktāka. Jāņem vērā arī tas, ka remontantās šķirnes pārsvarā izveidotas siltākos klimatiskajos apstākļos, tāpēc arī pie mums tik labi nepārziemo,» stāsta V.Laugale, norādot – izvēloties remontanto zemeņu šķirnes audzēšanai vairākas sezonas, jāņem vērā to ziemcietība. Šā iemesla dēļ remontantās šķirnes biežāk sastopamas mazdārziņos, nevis lielražotāju laukos.
Pētījumos vislabākā ziemcietība izrādījusies šķirnei ‘Krimskaja Remontantnaja’, kura arī bija visražīgākā. Ogas, kaut ļoti gardas, ir diezgan mīkstas un nav piemērotas tālai transportēšanai. Savukārt šķirne ‘Calypso’ bija mazāk ražīga, taču ogas labākas kvalitātes. Kaut remontanto šķirņu zemenes maz stīgo, abām minētajām stīgas veidojas salīdzinoši labi.
Izteikta sezonalitāte
V.Laugale teic, ka zemenes stādīt var visu sezonu – tradicionāli stādi ir pieejami maijā, augustā un septembra sākumā. Ja stāda pavasarī, vēlams neļaut zemenēm tajā pašā gadā ziedēt, lai tās labāk ieaugtos, jo tad nākamajā gadā būs lielāka raža. Ja stāda rudenī, pirmā gada raža gaidāma maza, jo pēc ziemas stādi nebūs pietiekami attīstījušies. Tāpēc ieteicams stādīt jau jūlijā, taču tad gan vēl ļoti maz jauno stādu ir apsakņojušies. Ja stādus grib iegūt agrāk, jaunās rozetes, kas vēl nav pilnībā attīstījušās, var nogriezt un apsakņot podiņos vai zem segumiem.
«No ārzemēm Latvijā ieved ļoti daudz jaunu šķirņu, sevišķi ar aukstumā glabātajiem stādiem. Tomēr mūsu klimatiskajos apstākļos, ja grib audzēt vairākas sezonas, jāpievērš uzmanība ziemcietībai. Šķirnes, kas izveidotas vairāk uz dienvidiem, pie mums jūtas ne visai labi. Ogas ir daudz skaistākas, stingrākas, labi glabājas, un tās var labāk pārdot, bet ražu nav iespējams dabūt augstu. Tāpēc mēs joprojām iesakām salīdzinoši vecākas šķirnes, kuras ir pārbaudīta vērtība, var izturēt mūsu ziemu un par kurām zinām, ka raža būs katru gadu,» norāda speciāliste. Ierīkojot zemeņu stādījumus, vispirms vēlams izmēģināt vairākas šķirnes mazās platībās, jo dažādās vietās zemenes ieaugsies un ražos atšķirīgi.
Kombinējot šķirnes un audzēšanas tehnoloģiskos elementus, zemeņu sezonu Latvijā lauka apstākļos iespējams nodrošināt līdz četriem mēnešiem – no maija trešās dekādes līdz oktobra sākumam. Tomēr V.Laugale, kuras pārziņā Pūrē ir arī upenes, jāņogas, ērkšķogas, avenes un kazenes, atzīst – vismaz pagaidām rudenī zemenes nav tik pieprasītas, jo ir daudz citu augļu. «Visi parasti gaida tās pirmās ogas. Pie mums ir ļoti izteikta sezonalitāte – cilvēki meklē to, kas ražo konkrētajā brīdī. Varbūt, ja rudenī būs pastāvīgs piedāvājums, cilvēki pieradīs un pirks ogas arī tad,» spriež zinātniece, pieļaujot, ka Latvijas audzētāji vismaz pagaidām tik ilgi vākt zemenes, iespējams, nemaz negrib – tas tomēr prasa lielu darbu. V.Laugale piebilst, ka ārzemēs daudzās valstīs vietējās ogas tiek piedāvātas vismaz astoņus mēnešus gadā. ◆
Latvijas apstākļiem piemērotākās zemeņu šķirnes
Agrās: ‘Zefyr’ (ražīga šķirne, bet ogas nav stingras), ‘Honeoye’ (zemāka ziemcietība un ražība nekā ‘Zefyr’, bet ogas izskatīgākas, lielākas, audzē tirgošanai).
Vidēji agrās: ‘Polka’ (ražīga šķirne, gardas, aromātiskas ogas, prasīga pret kopšanu, slimo ar lapu plankumainībām), ‘Induka’ (ražīga šķirne, laba ziemcietība un izturība pret lapu slimībām, ogas skābenākas, tumšākas, bet nav tik prasīga kā ‘Polka’, ogām ilgi saglabājas gaiši gali).
Vidēji vēlās: ‘Senga Sengana’ (ogas gardas, pārstrādājot un saldējot labi saglabā krāsu, ieņēmīga pret pelēko puvi, tāpēc jāstāda retāk), ‘Bounty’ (ražīga šķirne, gardas ogas, sausā laikā daudz jālaista).
Vēlās: ‘Pandora’ (veido lielus cerus, tāpēc jāstāda reti, ziedi neveido putekšņlapas, tāpēc blakus jāstāda cita vēlu ziedoša šķirne, kas augus apputeksnētu).
Bioloģiskajai audzēšanai labi der šķirne ‘Dukat’, kas ir izturīga pret slimībām.
