Vecāku pārmēru lielā aizraušanās ar autiņbiksītēm var nodarīt lielu ļaunumu arī mazā vīrieša veselībai un nākotnes potencei.
Vecāku pārmēru lielā aizraušanās ar autiņbiksītēm var nodarīt lielu ļaunumu arī mazā vīrieša veselībai un nākotnes potencei. “Siltums tur nav vēlams, bet vēl trakāk, ja vecāki un ģimenes ārsts palaiž garām pavisam nopietnas lietas,” uzsver Jūras spēku galvenais ārsts Ivars Strazds, kura pamatspecialitāte ir pediatrija. Savukārt urologs Māris Jakubovskis secina – cilvēkiem ir pārsteidzoši maz zināšanu par vīrieša dzimumorgānu, kaut gan ikdienā lielai daļai ar to bieži ir darīšanas.
Vecāki nenovērtē risku
Pieradušas, ka pašu vēdera lejasdaļa jātur siltumā, mātes un vecmāmiņas to cenšas nodrošināt arī zēniem. Taču daba paredzējusi sēkliniekiem būt ārpus ķermeņa – vēsumā. Tas nozīmē, ka zīdainim ir veselīgi kādu laiku pliku dupsi spārdīties pa gultiņu un lielāks puiškāns var iztikt bez papildu bumbierenēm. Nevajadzētu arī pārcensties ar ūdens temperatūru, ko izmanto vannām vai apmazgājoties.
“Autiņbikšu piedāvātās ērtības ir kārdinošas, taču jāvērtē kritiski. Gadās pat skopāki vecāki, kas tās izmanās apmainīt tikai reizi divās dienās. Traģiski ir pamperu bērni, kas trīs gadu vecumā nesaprot, kāpēc gan viņš vairs nevarētu taisīt biksēs, ja reiz visu laiku tā darījis. Nepārtraukti lietotas, autiņbikses gādā par izsutumu, kur tad galvenā ārstēšana – svaiga gaisa piekļūšana un higiēna,” stāsta I.Strazds.
Viņaprāt, no autiņbiksēm bērns jāatradina pēc iespējas ātrāk. Tas būtu īstais ietaupījums skopajiem vecākiem un pareizā attieksme kārtīga cilvēka audzināšanā.
Bērns nav mazs pieaugušais
Kā smagāku nevērību pret puikas veselību I.Strazds vērtē gadījumus, kad nepamana – sēklinieki nav noslīdējuši tur, kur tiem jābūt. “Pirmajā pusgadā par to būtu jāpārliecinās – ka oliņas ir katra savā maisiņā. Tomēr šaubos, vai ģimenes ārsts to spēj konstatēt, ja nav specializējies pediatrijā, bet pediatru un bērnu ķirurgu trūkst. Vispārēja profila ķirurgs, kas nereti veic obligātās pārbaudes, tomēr ir kaut kas cits. Bērns nav maza izmēra pieaugušais,” atgādina pediatrs.
Trešā iespējamā problēma ir pārāk cieša priekšādiņa, ko nevar atvilkt pāri dzimumlocekļa galviņai. Tiesa, līdz trīs gadu vecumam vecākiem nemaz nevajadzētu mēģināt to darīt. Taču vecākais pacients ar šādu problēmu pediatram I.Strazdam bijis 14 gadu vecs, kuram “neviens agrāk neko par to nebija teicis”. Satraukums parasti rodas līdz ar piepampumu, apsārtumu vai sāpēm urinējot. Iespējams, sācies iekaisums. To var veicināt netīrumi, kas sakrājas zem priekšādiņas.
“Bērns kliedz, mamma raud, tēvs izmūk no mājām,” I.Strazds raksturo situāciju, kad varbūt vienkārši zīdainis jāatbrīvo no cieša un karsējoša apģērba, jāapskatās, vai nav piespiestas oliņas, vai tur nejauši nav aptinies kāds mats. Ja gados vecākam bērnam tiešām ir pamats aizdomām, ka problēmas rada priekšādiņa, ārsts pateiks, kā un ar ko skalot, cik liela palīdzība nepieciešama.
Lielie paši tiek galā
Saskaņā ar Ņūtona otro likumu pēdējā pile vienmēr paliek biksēs, veči joko. Ja apakšveļa netiek regulāri mainīta, tas var radīt infekcijas draudus, sevišķi valkājot cieši piegulošu apģērbu. Jāatceras atvilkt priekšādiņu apmazgājoties, ko reizi dienā jau nu vajadzētu darīt.
“Ar šīs vietas problēmām jaunieši, lielie cenšas paši tikt galā. Pie ārsta iet tikai tad, ja citādi vairs nevar. Savlaicīgāk – ja ārsts pazīstams,” secina I.Strazds.
Pacientu erekcijas kvalitātes un potences problēmas cēloņi lielākoties ir psiholoģiski, vērtē ārsts. “Pārguris, stresains, tāpēc nav brīnums, ka “galva lejā” jeb “pulkstenis rāda pusseši”. Parasti tas ir pārejoši. Cita lieta, ja ģimenē otra puse pārāk daudz grib un iestāsta, ka vīrietis ir nejēga un absolūti nevarīgs. Tad arī viņš tam notic, un ar laiku tiešām nekas nesanāk. “No šā apburtā loka palīdz izrauties medikamenti, kas ļauj saprast – tehniski viss ir kārtībā. Ja vaina nav psiholoģiskās problēmās, iespējams, ir nervu darbības vai asinsrites traucējumi.
Urologs M.Jakubovskis secina, ka mūsdienās vīrieši tomēr cenšas mediķus apmeklēt savlaicīgi. Ja ārstēšanu atliek, tā var kļūt daudz sarežģītāka, ilgāka un dārgāka, nereti pat neiespējama. Savu lomu spēlē arī reklāmas televīzijā, kas baida ar impotenci un iespējamu operāciju.
Vecums nav iemesls
Urīna kanālā un urīnpūslī vienmēr atrodas baktērijas vai citi mikroorganismi, kas regulāri tiek izskaloti ārā. Tomēr īpašos apstākļos – izdalās maz urīna, svīstot vai maz uzņemot šķidrumu, pazeminātas organisma pretestības spējas, neparasti agresīva baktērija – var attīstīties infekcija. Urīnpūslis ar to tiek galā, bet no prostatas to nevar izskalot. Prostatas iekaisums jeb prostatīts ir viegla saslimšana, un liela daļa vīriešu tai pat nepievērš uzmanību. Tam raksturīgas dažāda stipruma trulas sāpes starpenē, vēdera lejasdaļā, tās tiek izstarotas uz muguru. Sāpes ir pārejošas, bet pēc laika atkārtojas. Var arī būt urinācijas traucējumi: biežāka, kairinājuma sajūta, grūtāk izspiest urīnu.
Kāpēc ar gadiem prostata palielinās lielākajai daļai vīriešu, bet ne visiem, nav skaidrs, atzīst M.Jakubovskis. Arī labdabīgi palielināta tā ne visiem rada problēmas. Pirmās sūdzības parasti ir par vājāku urīna strūklu, ilgāku urinācijas laiku. Tas notiek tāpēc, ka prostata, kas apņem urīnkanālu, sāk to nospiest un pagarināt. Urīna strūkla izmainās lēnām, vairāku gadu laikā, tādēļ ne vienmēr tam tiek pievērsta uzmanība. Turklāt daudzi vīrieši uzskata, ka tā arī jānotiek.
Sākumā urīnpūšļa muskulatūra uztrenējas un spēj urīnu izspiest caur sašaurināto kanālu, tomēr ar laiku iestājas dekompensācija, urīns paliek urīnpūslī, lai gan pacients domā, ka tas iztukšots. Atlieku urīnā ar laiku var sakrāties tik daudz, ka tas sāk traucēt tā evakuāciju no nierēm, tāpēc cieš šo orgānu funkcija. Tā kā alkohols mazina muskuļu, arī urīnpūšļa, spēku, pēc iedzeršanām bieži rodas urinācijas grūtības, pat pilnīga aizture.
Runājot par prostatas vēzi, urologs secina, ka visi vīrieši varētu ar to saslimt, ja vien tik ilgi nodzīvotu. Saslimstības biežums palielinās, sākot ar 50 gadu vecumu, tad samērā strauji aug līdz 90 gadu vecumam. Jaunākiem vīriešiem šī kaite sastopama ļoti reti. Pētījumi pierādījuši, ka apmēram 15 procentu vīriešu vecumā no 50 līdz 60 gadiem sirgst ar šo slimību. Pēc 60 gadu vecuma prostatas vēzis konstatējams katram trešajam vīrietim, pēc 70 – jau 40 procentiem. 90 gadu vecajiem gandrīz katram prostatā konstatētas vēža šūnas.
***
Resursi internetā:
www.urologs.lv
www.mensfaq.com
http://master.biz.info
