Gunta Skuja: “Līdz šai baltai dienai es mācos”

Divus mēnešus pirms Dziesmu un deju svētkiem, 13. maijā pulksten, 16 Jelgavas pilī notiks augstskolas tautas deju ansambļa “Kalve” vadītājas, kā arī Deju svētku virsvadītājas un horeogrāfes Guntas Skujas jubilejas koncerts “Ej un dedz”. Šogad aprit 34 gadi, kopš viņa ir “Kalves” mākslinieciskā vadītāja.

Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU) Studentu kluba vadītāja Anita Prūse raksta, ka Gunta Skuja katru sezonu rada jaunas dejas, kas ir iekļautas Latvijas skatuviskās dejas zelta fondā, kā arī Dziesmu un deju svētku repertuārā. Latviešu skatuviskajā dejā Gunta ienesusi savu rokrakstu ar dvēseliski piepildītām, jautrām, nebēdnīgām un cēlām dejām.

Koncertam gatavojas ne tikai “Kalve”, bet arī Guntas Skujas vadītais Mārupes kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīvs “Mārupieši”, kā arī Mārupes kultūras nama senioru deju kolektīvs “Klasesbiedri”.

Dažas nedēļas pirms koncerta Gunta Skuja piekrita sarunai ar “Ziņām”.

– Kā jūs pati sākāt dejot?

Esmu dzimusi saldeniece. Kurzemniece ar latgaliešu asinīm. Sāku dejot Saldus pionieru namā pie skolotājas Veltas Lodiņas. Tā pamazām no bērnu tautas deju kolektīva aizdejoju līdz jauniešu deju kolektīvam. Tad pienāca brīdis, kad nolēmu, ka pati mācīšos par deju skolotāju. Pārnācu dzīvot uz Rīgu un iestājos Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā (tagadējā Latvijas Kultūras koledža), kur tolaik sagatavoja amatieru deju kolektīvu vadītājus.

– Kā to vērtēja jūsu vecāki?

Vecākiem nekad nav bijuši iebildumi pret manu izvēli. Protams, kopš bērnības man ir bijušas arī citas domas par nākamo profesiju. Tur bija gan skolotājs, gan veterinārārste, gan vēsturniece – viss kaut kas. Bet galu galā aizgāju uz Kultūras darbinieku tehnikumu. Pēc tā beigšanas 1985. gadā iestājos Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā, ko pabeidzu 1989. gadā.

Tolaik izveidojās vidējās paaudzes deju kolektīvs “Mārupieši”, ko es sāku vadīt. Līdztekus tam sāku strādāt arī Jelgavā “Kalvē”. Darbam “Kalvē” mani ieteica Latvijas Universitātes tautas deju ansambļa “Dancis” vadītājs Rolands Juraševskis.

– Iznāk, ka svarīgs moments jūsu radošajā biogrāfijā bija dejošana Latvijas Universitātes deju kolektīvā “Dancis”, ko vadīja Alfrēds Spura, Artūrs Ēķis un Rolands Juraševskis.

Jā, “Dancī” es nodejoju daļu tehnikuma un visu konservatorijas laiku – septiņus gadus. Tiesa, tas bija cits, ne manas augstskolas deju kolektīvs. Bet nav jau tā, ka kāds, kas nemācās Jelgavā un atnāk uz “Kalvi”, tūlīt tiek dzīts prom. Nav tik obligāta prasība, ka jābūt tieši attiecīgās augstskolas studentam. Tā toreiz liktenīgi arī man sanāca, ka iesaistījos Latvijas Universitātes “Dancī”. 1987. gadā “Danča” vadību pārņēma Rolands Juraševskis, bet 1989. gadā, kad pabeidzu konservatoriju, man nāca piedāvājums strādāt par Maijas Sālzirnes asistenti “Kalvē”.

– Piedāvāja strādāt par vadītājas asistenti, taču tajā pašā 1989. gadā sākāt “Kalvi” vadīt.

Maija man neteica, ka ir nolēmusi “Kalves” vadību nodot kādam citam. Ja es tobrīd būtu to zinājusi, droši vien piedāvājumam nākt uz “Kalvi” nebūtu piekritusi. Man bija sajūta, ka varu būt laimī-
ga, ja kādā labā tautas deju ansamblī varu strādāt par asistenti. Kaut no tā brīža, kad sāku strādāt Jelgavā, Maija “Kalvē” parādījās reti. Es varēju darīt visu, ko gribu un ko māku. Bet ar to mācēšanu ir tā – augstskolā tu iegūsti teorētiskās zināšanas, bet vadīt kolektīvu jau ir kas vairāk. Viens ir pašam prast dejot, bet otrs – iemācīt to darīt citam. Tās ir divas dažādas lietas. Kāds varbūt ir ļoti talantīgs dejotājs, bet nekad nebūs labs vadītājs. Kādam varbūt ir doti abi talanti. Kāds varbūt nav tik labs dejotājs, bet ir izcils deju pedagogs. Es tajā brīdī vēl nezināju, ko varu un ko nevaru.