Šis
gads, no viena tumšā rudens līdz otram, man ir pagājis kopienu zīmē. Sākot ar
darbošanos reālā kopienā Kaldabruņā, organizējot “Leader” programmas konkursus
un projektu rakstīšanas kursus Lauku partnerībā „Sēlija”, ieviešot reģionālās sadarbības projektu
„Sēlijas salas”, pēc Viesītes novada pašvaldības pasūtījuma strādājot pie inovatīva
dokumenta „Sociālās iekļaušanās algoritms Viesītes un Rokišķu pašvaldībām”,
piedaloties Latvijas un ES līmeņa semināros un konferencēs.
Informatīvajā
telpā burtiski vibrē ar kopienu attīstību saistīti jēdzieni – viedie ciemi,
līdzdalības demokrātija, līdzdalības budžets, aktīvās kopienas, utt. Jēdziens
ir aktuāls, par to nav šaubu. Un, pieļauju, ka tas kļūs aizvien aktuālāks,
uzsākoties jaunajam ES fondu plānošanas periodam.
Un
tieši šīs informatīvās telpas kontekstā ir izkristalizējies pirmais secinājums
– jēdziens „kopiena” ir bieži lietots plānošanas dokumentos. Un, jo augstāka
līmeņa šie dokumenti, jo biežāk tie akcentē tieši kopienas jēdzienu. Pašvaldību
līmenī par šo runājam jau ļoti piesardzīgi. Un reālajās kopienās – faktiski
nemaz. Nudien, neviena cilvēku grupa, ar kuru šī garā gada laikā tikāmies
sarunās un kopīgā darbā, neidentificēja sevi ar jēdzienu „kopiena”! „Mēs esam
ciemata iedzīvotāji. Mēs esam biedrība. Mēs te esam daži aktīvi cilvēki. Mēs te
darām, pašvaldība arī palīdz, jā. Nu, mēs te bibliotēka, kultūras darbinieks,
vēl kādi aktīvie cilvēki. Mēs te esam tādi pāris trakie…” Lūk.
Līdz
ar to, izgaismojas arī nākamo pāris gadu uzdevums – rūpēties par vienotu
kopienas jēdziena izprati. Lai brīdī, kad resursi kopienu atbalstam būs pieejami,
kopienas būtu gatavas tos jēgpilni izmantot. Projektu valodā ir tāds populārs
termins „gala labuma saņēmēji” – tātad, cilvēki, kuri gūs reālo labumu no
jebkura projekta, programmas, plānošanas dokumenta ieviešanas. Un šis jēdziens
ir reāli taustāms kā kastanis kabatā.
Saņēmēji
un lietotāji. Vai viņi ir gatavi saņemt? Lai saņemtu, cilvēkam ir jāprot
pareizi salikt rokas. Gala labuma saņēmēji nevar stāvēt, skeptiski smīnot, ar
kabatās sabāztām rokām. Viņi nevar vicināties pa gaisu ar izplestiem pirkstiem.
Viņiem ir jāzina, ka tas, ko viņi saņems, būs tā vērts, lai saliktu rokas
saujiņā. Un jābūt pārliecībai, ka tās nebūs karstas ogles vai sen apēstu ābolu
mizas. Jā, jaunās iniciatīvas komplektā ar resursiem parasti nāk no „augšas” –
un, neraugoties uz to, ka šīs iniciatīvas ir izstrādātas, balstoties nopietnā
pētniecības procesā, tieši tā tās arī tiek uztvertas. Ja mēs pastiprināti,
pacietīgi un loģiski neskaidrosim aktīvajiem lauku/pilsētu/piepilsētu cilvēkiem
šos jēdzienus, viņu rokas tā arī paliks kabatās
sabāztas. Un labās ieceres gaidīto rezultātu nenesīs.
Viens
no spožiem šā gada piemēriem ir par viedo ciemu jēdzienu. Teju visi taču esam
dzirdējuši, vai ne? Lūk, tad tikšanās reizē ar potenciālajiem “Leader” projektu
ieviesējiem sarunu tēmā par inovācijām arī parādījās šis jēdziens. Reakcijas –
visdažādākās. „Tas jau nav nekas jauns, Lauku tīkli jau trīs gadus par to runā!
Bet es tā īsti nevaru paskaidrot, kas tas īstenībā ir….”, „Neko par to
nezinu..”, „Tas ir kaut kas ar modernajām tehnoloģijām saistīts, viedās
tehnoloģijas un tā…”…un tā tālāk. Ar atklātu reakciju izcēlās kādas
pašvaldības darbinieks – jauns, izglītots un entuziasma pilns: „Ziniet ko, es
tikko biju Somijā uz apmācībām par tiem ciemiem, klausījos trīs dienas, un ne
velna nesapratu! Labi, visādas labas domas, tur par notekūdeņu apsaimniekošanu,
par sabiedrisko transportu un viss kaut kas. Bet – kā tas mums var noderēt, un ar ko tas
atšķiras no kura katra projekta, to es nesapratu nekādi! Varbūt tagad mēs varam
tikt kaut kādā skaidrībā?”.
Jāteic,
tikām arī skaidrībā – sarunās, vārda „vieds” tulkojumu un interpretāciju
meklējumos gan angļu, gan krievu, gan lietuviešu valodās. Ņēmāmies sirsnīgi, liekot lietā gan
vēsturi, gan filozofiju, gan dzīves pieredzi. Un bija tā vērts, jo diskusiju
noslēdzām ar skaidru formulu „Viedais ciems ir kopiena, cilvēku grupa, kas ir
spējīga pašorganizēties. Un uzņemties atbildību par saviem lēmumiem.” Jā, jo
šāda cilvēku grupa ir spējīga ieviest gan tehnoloģiskās, gan sociālās
inovācijas. Operatīvi risināt problēmas. Un atbalstīt viens otru.
Atgriežoties
pie jēdziena „kopiena”, ir jādomā – kas ietilpst viedajā un ideālajā kopienā?
Un kādas ir iesaistīto personu/institūciju lomas? Šķiet, ka nebūtu jāmeklē
nekas jauns – “Leader” pamatprincipi ir gana universāli, un tie kā teritorijas
galvenos spēlētājus definē trīs grupas: pašvaldības, uzņēmējus un nevalstisko
sektoru līdzvērtīgās proporcijās. Samērā stabili mūsu uztverē ir definētas arī
šo sektoru lomas. Pie tam, 2014. -2020. gada plānošanas periodā “Leader”
finansējums ir iedalīts divās pēc būtības atšķirīgās aktivitātēs: „Vietas
ekonomikas stiprināšanas iniciatīvas” un „Vietas potenciāla attīstības
iniciatīvas”. Ikdienas sarunās mēs to saucam par „uzņēmējdarbības projektiem”
un „sabiedriskā labuma projektiem”. Skaidri un saprotami – sabiedriskais labums
visai sabiedrībai; uzņēmējdarbība – privātajam labumam.
Taču
realitātē aina zīmējas ne gluži tik viennozīmīga. Pēdējā mēneša laikā patīkami
pārsteidza saruna ar jauniem uzņēmējiem, trīsdesmitgadniekiem. Un viņi saka:
”Zini, mēs tomēr nevaram “Leader” uztvert tikai kā uzņēmējdarbības fondu. Arī
tad, ja tas ir uzņēmējdarbības projekts, “Leader “ tomēr jābūt kaut kādam
patriotismam, sabiedriskajam labumam klāt! Jābūt apziņai, ka tu to dari arī
savai vietai kopumā.” Un šī nostāja liek
analītiski paraudzīties uz projektu patieso sabiedrisko atdevi. Kā arī
uz jēdzienu- kas tad ir sabiedriskais labums? Vai uzņēmējdarbības projekts,
kura rezultātā jauna ģimene izbūvē tūrisma objektu ar naktsmītnēm, tādējādi
nodrošinot gan savu dzīvošanu, gan papildus tūrisma plūsmu reģionā, nav ar ļoti
ievērojamu sabiedriskā labuma efektu? Un varbūt šis efekts ir krietni lielāks,
nekā automātiskās durvis kādam pašvaldības kultūras namam, kurš, protams,
protams, ir sabiedriskā labuma projekts? Un, iespējams, šis efekts pārspēj arī
to sabiedriskā labuma ietekmi, ko rada kādas biedrības telpu remonts?
Sabiedriskā
labuma jēdziens ir kļuvis diskutabls.
Uzņēmējdarbība tuvinās ar kopējo, sabiedrisko labumu kopienas veidošanas un
vietas attīstības nozīmē pilnīgi noteikti. Un nevalstiskā sektora līdzšinējā
formā iespēju vājināšanās gan “Leader” programmas, gan citu iniciatīvu
kontekstā, liek meklēt jaunas sadarbības formas. Padziļināt izpratni un
paplašināt līdz šim strikti norobežotos jēdzienus.
Nav
šaubu, viens no svarīgākajiem spēlētājiem jebkurā teritorijā ir tās pašvaldība.
Ideālā variantā – pats galvenais. Un ideālais variants ir iespējams tad, ja
pašvaldība pilnībā izprot savu lomu un nozīmi. Tas būtu – pašvaldība ir visa
tās teritorija, iedzīvotāji, uzņēmēji un nevalstiskās organizācijas,
institūcijas, ceļi, meži, jaunbūves un grausti, zeme un ūdeņi. Tas ir
teritoriāls un sociāls kopums, ne tikai pārvaldes institūcija.
Manuprāt,
tieši šīs neizpratnes dēļ loģiskas sadarbības ķēdes kļūst neiespējamas.
Protams, nekas neizmainīs fundamentālo patiesību: „Visu izšķir cilvēks” –
pašvaldības vadītājs, darbinieks, pagasta pārvaldnieks, utt. Tomēr pēdējo gadu
periodā parādās pārāk uzkrītošas pazīmes tam, ka fundamentālā patiesība visu
neglābs. Jo kopējai neizpratnes masai ir pārāk liela tendence absorbēt arī tos
gadījumus, kad šis īstais cilvēks ir īstajā vietā. Raksta nolūks nav aizvainot un kritizēt pašvaldības
kā tādas.
Tikai
– analizēt to ietekmi kopienu veidošanās procesā un lauku teritoriju attīstības
kontekstā. Un abiem šiem procesiem būtiski traucē divi faktori. Pirmais –
pašvaldība tiek asociēta tikai ar administratīvo aparātu un iestādēm.
„Pašvaldībai netika apstiprināts projekts!” – kaut arī šīs pašvaldības
teritorijā tiek ieviesti vairāki nozīmīgi uzņēmēju un NVO projekti. Bet tā nav
pašvaldība. „Tas nav pašvaldības pasākums!” – tas nekas, ka to apmeklē reizes
20 vairāk cilvēku, nekā tieši pašvaldības pasākumu.
Otrais
– attieksme pret inovatīviem jēdzieniem un darba metodēm. Tās tiek akceptētas
tikai teorētiski. Jā, tieši pašvaldības speciālisti laukos ir tā iedzīvotāju
grupa, kurai ir iespējas apmeklēt seminārus, konferences, iepazīties ar
plānošanas dokumentiem un piedalīties to izstrādē. Tātad – tieši viņiem būtu
jābūt jaunās informācijas izplatītājiem un ieviesējiem. Realitāte ir atšķirīga,
un to spoži ilustrēja darbs pie „Sociālās iekļaušanās algoritma Viesītes un
Rokišķu pašvaldībās”.
Darba rezultāts – plānošanas dokuments, kas satur virkni
inovatīvu un integrējošu darba metožu – tika uzņemts ar sajūsmu un neviltotu
interesi. Apmācības, darba grupas, diskusijas, interaktīvās spēles – lieliski,
lieliski, tāds satriecošs projekta rezultāts, prieks un lepnums! Jā gan. Taču
pēc nepilna mēneša, tiešām sasāpējušas pašvaldības problēmas risinājumam
piedāvājot vienu no šīm lieliskajām darba metodēm pielietot praksē, atbilde ir
pavisam cita…”Nezinu gan, vai mēs tā varam…tomēr dīvaini izskatās..nu
mēģināsim tāpat, varbūt tomēr izdosies….”
Un
šis noteikti nav vienīgais gadījums. Mums netrūkst lielisku ieteikumu,
dokumentu, iniciatīvu. Trūkst motivācijas tos ieviest – tā, un tieši tā, kā tie
iecerēti. Un trūkst pieprasījuma jeb spiediena no stipras un viedas kopienas.
Foto:
publicitātes
