Likteņa pārvietotie – kara bēgļi Ukrainas rietumos

Pēc diennakti ilgā ceļa uz Jelgavas sadraudzības pilsētu Ivanofrankivsku Ukrainā, pamostoties viesnīcā “Bristole” un skatoties uz tīro, pat spodro grīdu, piepeši atklāju, ka iepriekšējā vakarā autostāvvietā esmu sabridis dubļos kurpes. Peļķe, kurā, raušoties ārā no “Dacia Duster” apvidus auto, iekāpu, bija sekla un kājas palika sausas, bet nākamajā rītā uz viesnīcas grīdas tomēr mētājās no kurpēm atkrituši sakaltuša māla gabaliņi. Negaidot apkopēju, pašam vien gribējās “pēc sevis novākt”. Tā nu sanāca, ka nākamajā mirklī iepazinos ar Svitlanu no Severodoņeckas – pilsētas Ukrainas austrumos. Tieši tad, kad prātuļoju, kādā veidā savākt kopā sažuvušos māla gabaliņus, kā uz burvju mājienu Svitlana atvēra manam viesnīcas numuriņam pretējās durvis, un tūlīt arī atradās slota ar šaufeli.
Pirms kādas pusstundas biju ausījies, kas tad viesnīcā ir mani kaimiņi. Pirmajā brīdī likās, ka pretī apmetušās biznesa lēdijas, varbūt kāda Kijevas uzņēmuma vietējās filiāles auditores. Ne zemāk! Sieviešu balsis aiz sienas šķita lietišķas un tādas, ka neņem vērā iebildumus. Taču, strādājot ar liekšķeri un slotu, atklājās kas cits. Proti, viesnīcā pretī manam numuriņam atradās šūšanas darbnīca, kurā četras sievietes, ieskaitot Svitlanu, šuva beretes Ukrainas armijas karavīriem. “Esmu no Severodoņeckas. Drīz būs simts dienas, kā esmu Ivanofrankivskā. Te ir mierīgi. Esmu par pieņemamu cenu noīrējusi dzīvokli, ir labi,” stāstīja Svitlana. Viņa atšķirībā no kolēģēm atļāva sevi darba vietā nofotografēt. Par tālāko, vai domā atgriezties Severodoņeckā vai palikt šeit, Svitlana dzidri iesmēja: “Neko tālāk gan savā dzīvē es neplānoju!” Smieklos juta dziļu smeldzi. Tā varēja smieties cilvēks, kura dzīvi Krievijas uzbrukums Ukrainai ir negatīvi izmainījis ļoti.