Reklāma
Margaritai Kaltiginai, kā viņa pati saka, ir bez divdesmit pieci simts. Tomēr par viņas plānotāju, kurā brīvas vietas praktiski nav, klīst teju nostāsti. Viņa mazliet vēl māca vācu valodu, spēlē klavieres, auž, dejo divos kolektīvos, apmeklē Senioru universitāti, pašmācās franču un ķīniešu valodu, rosās pa puķu dārzu un vēl, un vēl. Pati gan par sevi smej, ka nu jau esot kā tāda “šļūtene”, kas neko nedarot, jo, paskatoties atpakaļ, nevar ne nobrīnīties, cik aktīva bijusi.
Slavenais plānotājs jeb blociņš pašlaik gan esot patukšāks. Divi deju pasākumi pēc kārtas (atkal smej Margarita) večām (dejotājām – aut.) esot bijis mazliet par intensīvu. Bet, ja palūkojas gada griezumā, tieši vasarā blociņš visraibākais no ierakstiem. “Vasarā viskautkur gribas. Ja ir jauda un laiks, tad var,” atzīst Margarita.
Jautāta, cik šobrīd viņai ir vaļasprieku, Margarita apcerīgi stāsta, ka viņai vienmēr ir paticis skaistums. Visādā veidā – vizuālais, audiālais, tekstuālais. Patīk gleznas, mūzika. Arī vienai no saviem hobijiem – klavierspēlei – pievērsās tāpēc, ka patika.
“Man arī tā gribējās”
Spēlēt klavieres Margarita sāka tikai, kad aizgāja pensijā. Mazmeitiņai tolaik bija kādi 10 gadi, un viņa studijā mācījās klavierspēli. Kad Margarita dzirdēja mazmeitu spēlējam kādā koncertā, klavieru skanējums viņu burtiski apbūra. “Mazmeitiņa tik skaisti spēlēja, es nevarēju – man arī tā gribējās,” viņa atminas. Nekad iepriekš to nebija darījusi. Kaut kad vidusskolā bija nedaudz spēlēts akordeons.
Tā nu pašas prieciņam Margarita divus trīs gadus nomācījās studijā pie savas bijušās studentes pēc Suzuki metodes (japāņu pedagoga un mūziķa Šiniči Suzuki radīta mūzikas mācīšanas metode). Kopumā mācībās izmanto septiņus repertuāra krājumus. Margarita tika līdz otrajam, un tagad tik atkārtojot un atkārtojot.
Šogad uz apaļo jubileju bērni uzdāvināja jaunu “mašīnu” – Margarita rāda baltas elektroniskās klavieres viesistabas stūrī. Iepriekšējām, nabadzītēm, esot sasprēgājis pat čuguna rāmis. Skaņotājs, kad pēdējo reizi atbraucis, teica, ka vairs palīdzēt nevarēšot. Arī dēls, saņēmis no mammas muzikālu sveicienu, noteicis, ka vecās klavieres, kas bija nopirktas jau lietotas, ir pavisam noskaņojušās. “Taisni manā dzimšanas dienā atbrauca tāda milzu kaste. Pusi dienas ņēmās dēls ar mazdēlu, kamēr salika. Tagad man ir gan klavieres ar kori, gan klavieres ar stīgām, gan akordeons,” stāsta Margarita.
Atbildot uz jautājumu, vai labāk patīk spēlēt jaunās klavieres, Margarita nodemonstrē visas to piedāvātās iespējas – sākumā tikai klavieres, tad klavieres ar stīgām, tad ērģeles un visbeidzot, kā saka Margarita, – pilnai laimei arī akordeonu.
Patīk kustināt kājiņas
Margarita jau skolā mazliet dejoja. Pirms gadiem četrdesmit, kad bērni vēl bija mazi, ar vīru dejoja arī pie horeogrāfa Viļa Ozola retro dejas. Esot bijuši skaisti tērpi, un ar koncertiem apbraukāta visa Latvija.
Apmēram 10 gadus Margarita arī pati vadīja biodejas, kas ir īpaša personības attīstības un veselības pilnveidošanas metode. “Tad dalībnieču skaits pačibēja. Bet es sapratu, ka gribu kustēties. Patīk man kustināt kājiņas,” Margarita stāsta, kā nonākusi pašreizējos deju kolektīvos.
Tagad Margarita dejo Jelgavas Pensionāru biedrības līnijdeju grupā “Saulgriezes” un Latviešu biedrības Eiropas deju grupā “Rudens roze”. Abos kolektīvos nu esot tikai meitenes vien. Sākumā bija arī kāds vīrieša cilvēks, bet “viņi ātrāk aiziet nekā meitenes labākajos gados”, ironizē Margarita. Vienu reizi nedēļā ir līnijdeju nodarbības un vienu – Eiropas dejas. “Es čīkstu, ka ir par maz. Mana māsa Valmieras pusē dejo divas reizes nedēļā,” smejas Margarita.
Ar līnijdeju grupu bieži ir dažādas uzstāšanās. Nupat būts Rojā līnijdeju sacensībās, kur, kā parasti, kategorijā 75+ iegūta pirmā vieta.
“Ar to dejošanu ir tā – kamēr vari, tikmēr dari,” nosaka Margarita.
Atraisīja krāsu izjūtu
Ceturtdienās Margaritai ir aušana tautas lietišķās mākslas studijā “Dardedze”, kuru vada lieliskā Ingrīda Ozolniece. Margarita stāsta, ka studijai mēdz būt skaistas izstādes un tajā esot izcilas audējas, superīgas meitenes, kuru vadībā viņa mācās. “Pēdējais darbiņš, kas man jāizdara, – katram mazbērnam (Margaritai ir septiņi mazbērni – aut.) jānoauž pa segai. Vēl septītā nav noausta. Divi zēni šogad apprecējās – divas segas aizgāja. Četras vēl ir, bet viena ir jāpieauž, lai ir visiem,” saka Margarita.
Studijas vadītāja smejot, ka Margarita nāk aust jau 40 gadu, bet arvien tiekot atstāta uz otro gadu. Kāpēc? “Tāpēc, ka man svarīga sadarbība ar Ingrīdu. Man vajadzīgs viņas padoms,” atzīst Margarita.
Viņa rāda savu pašu pirmo darbiņu – lakatu “Smilgas”, kuram nu jau būs kādi 40 gadi. Tajā varot redzēt smilgu tonīšus. Katrs stūrītis ir citādāks – bet tā esot Ingrīdas ideja.
“Ingrīda man ļoti palīdzēja attīstīt vai atraisīt krāsu izjūtu. Piemēram, pirmais darbs, ko viņa uzdeva, – salikt krāsu apli no baltā. Balto ir tik daudz toņu,” stāsta Margarita.
Skaistums un prieks par rezultātu, tāpēc Margarita aizvien auž. Ja vēl kādam patīk, tad esot vēl lielāks prieks.
Labi smadzeņu podam
Galviņai nedrīkst ļaut ierūsēt – tāda bija Margaritas motivācija ķerties pie ķīniešu un franču valodas apguves. Viņa rāda īpašu lietotni telefonā, ar kuru mācās valodas. Tagad topā esot franču valoda, bet arī ķīniešu tepat vien esot kā dzīva. Margarita rāda, kā notiek mācīšanās, un jokojas: “Tas ir ļoti labi priekš smadzeņu poda.”
Kāpēc ķīniešu valoda? Margarita stāsta, ka pirms aptuveni pieciem gadiem Latvijas Lauksaimniecības universitātē, kur strādā viņas meita, piedāvāja ķīniešu valodas kursus īstu ķīniešu vadībā. Neilgi kopā ar meitu esot šos kursus apmeklējusi, bet tagad atkārto, lai valoda nepazūd.
Vispār Margarita ir vācu filoloģe, un viņai ir doktora grāds. Visu mūžu ir mācījusi vācu valodu un, kā pati saka, mazmazbišķiņ joprojām māca.
Valodas Margaritai patikušas no bērnības. Iespējams, tāpēc, ka bērnība pavadīta, runājot divās valodās. Arī Margaritas bērni uzauga bilingvāli, jo viņas vīrs Viktors ir baltkrievs. “Kad studēju pirmajā kursā, kā piesējās, tā neatsējās. Nosvinējām jau zelta kāzas. Nākamgad būs smaragda. Paldies viņam par visu – viņš vienmēr visās lietās mani ir atbalstījis,” Margarita piemetina.
Viņas pašreizējā valodu bilance ir apmēram šāda: latviešu, krievu, vācu, angļu, 90% franču un 50% ķīniešu jeb, kā viņa pati saka, ja aiz muguras runās, tad nojautīšot, par ko. Bet Margaritai jau ir jauni plāni: “Man tagad tāda doma, ka vajadzētu kādus arābus paņemt.”
To noteikti gribas paveikt
Vēl Margarita apmeklē Senioru universitāti. Tur mācot visādas IT lietas, angļu valodu; ir kaut kas arī no psiholoģijas.
Pirms pandēmijas Margarita daudz ceļoja. Vislabāk viņai paticis Austrālijā – ļoti neparasta zeme, sarkanas smiltis, klintis, savādāki dzīvnieki. Margaritas sapnis bija redzēt koalu. “Mīlulīši – kā man viņi patīk! Ir priekšstats, ka viņi tikai guļ. Nekā nebija – kā viņi ļepato! kāds viņiem temps! Izrādījās, ka viņi arī smird”, taču tas itin nemaz neesot sabojājis jauko priekšstatu par šiem dzīvnieciņiem, un Austrālijas ceļojuma grupas biedri Margaritai dzimšanas dienā sadāvinājuši vairākus koala lācīšus. No tālākām valstīm bijusi arī Ķīnā un Indijā. “Pasaule ir bezgala interesanta,” nosaka ceļotāja.
Runājot par nākotnes sapņiem un plāniem, Margarita stāsta: “Šoziem pati sev biju noorganizējusi gaisa balonu. Tepat Elejā. Uznāca šausmīgs laiks. Bet viss vēl nav zaudēts, to noteikti vēl gribas paveikt.”
Un turpina: “Jubilejas nosvinētas. Nekad nebiju domājusi, ka būs 75. Bez divdesmit pieciem simts. Bet kas ir divdesmit?! Laiks aiziet nemanot. Jādzīvo, cik ir ļauts. Vīrs man ir stiprs, es esmu stipra. Bērni mums ir malači, un mazbērni arī. Mīlu viņus visus ļoti!”
Foto: no Margaritas Kaltiginas albuma
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.
Reklāma