Muļķu Latvijā vairs nav

Kuri uzvārdi ir izplatīti, bet kuri reti sastopami? Kā cilvēki ieguvuši savus uzvārdus? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem varēja noskaidrot latviešu demogrāfa un vēsturnieka Ilmāra Meža lekcijā, kurā viņš iepazīstināja ar Zemgales un Jelgavas apkārtnes uzvārdiem un to izcelšanos, fokusējoties uz vēsturisko materiālu jeb Latvijā radītiem uzvārdiem.

Kā “Zemgales Ziņām” pastāstīja I.Mežs, darbu pie uzvārdu apkopošanas viņš sācis pirms aptuveni 12 gadiem: “Gadu gaitā esmu izpētījis tautas skaitīšanas uzskaites lapas par aptuveni pusotru miljonu Latvijas iedzīvotājiem. Uzvārdu pētīšanā izmantoju Valsts vēstures arhīvā saglabātās ģimeņu lapas no tautas skaitīšanām, piemēram, 1935. gadā par visu Latviju, kas sakārtotas pa pagastiem. Tas ir veids, kā var meklēt savus senčus, veidojot dzimtas koku. Tieši šis posms, pētot vēstures arhīva materiālus, ir arī visgrūtākais. Šaubīgos gadījumos izmantoju arī baznīcu grāmatas, bet paļauties tikai uz tām nevar, jo laika gaitā daļa informācijas ir zudusi. Kopā apkopoti 20–30 tūkstoši latviešu uzvārdu, lai gan daļai atšķiras varbūt tikai viens burts. Apgūta jau visa Latvija, izņemot Rīgu, jo lielākā daļa galvaspilsētas iedzīvotāju ir iebraukuši no dažādām citām vietām.

Pēc aptuveni gada interneta vietnē būs pieejama apjomīga datubāze, kur būs publicēta visa manās līdz šim izdotajās grāmatās pieejamā informācija.”

Visvecākais rakstītos avotos pieminētais uzvārds pieder kuršu ķoniņam Tontegodem, kas minēts 1320. gada lēņu dokumentā, kura oriģināls glabājas Kuldīgas muzejā. “Interesanti ir tas, ka šāds uzvārds joprojām ir kādiem 20 cilvēkiem Latvijā, kaut pagājuši jau 700 gadi,” atklāj I.Mežs.

Viņš uzsver, ka uzvārdu rašanos parasti saista ar dzimtbūšanas atcelšanu 19. gadsimtā, Pārsteidzoši izrādījies, ka Latgalē uzvārdi atsevišķām dzimtām fiksēti daudz agrāk, pat no 16. gadsimta. Vairums Kurzemē un Zemgalē dzīvojošo latviešu zemnieku pie uzvārdiem tika apmēram pirms 200 gadiem. Pirms latviešu zemniekiem Kurzemē un Vidzemē ar likumu noteica pienākumu izvēlēties un turpmāk lietot uzvārdus, bija ierasts, ka cilvēkus dēvēja kopā ar mājvārdu. “Ja cilvēks dzīvoja Kalniņu mājās, tas bija Kalniņ(u) Jānis, un, ja viņš kā kalps aizgāja pēc 10 gadiem uz Lejiņu mājām, viņš vairs nebija Kalniņ(u) Jānis, bet Lejiņ(u) Jānis,” skaidro I.Mežs. Tas neradīja nekādu jucekli, kamēr cilvēki pazina vaigā konkrēto Jāni. Tomēr problēmas radās, kārtojot mantojuma lietas vai slēdzot atkārtotas laulības.

Vai muižkungi gribēja izsmiet zemniekus?

Uzvārdu pētnieks apstrīd dažkārt izskanējušo viedokli, ka vācu muižnieki latviešu zemniekiem speciāli devuši rupjus vai divdomīgus uzvārdus, lai par tiem pasmietos. Viņš stāsta: “Ļoti reti varētu būt tāda situācija, ka kaut kādi sliktie muižnieki būtu kaut ko uzspieduši. Reizēm tie varētu būt bijuši rakstveži, skrīveri, kas dažkārt ar smīniņu darbojušies, bet pārsvarā cilvēki savus uzvārdus izvēlējās paši. Pie Kuldīgas ir minēti tādi uzvārdi kā Bija, Nezinu, Nebija, Manjaubija, kas ielikti attiecīgi tam, kā cilvēks atbildējis. Dažkārt jaunām meitenēm izvēlēti ar puķu nosaukumiem saistīti uzvārdi – Magone, Tulpe, Puķīte, Roze utt. –, bet, ja kas nav paticis, ielika Dadzene vai Nātre.” Cilvēkiem, kad viņiem deva uzvārdus, nebija apziņas, ka tas ir kaut kas nopietns. Drīzāk viņi domāja, ka liek izvēlēties kaut ko nevajadzīgu. Iespējams, tāpēc varēja būt gadījumi, ka zemnieki speciāli, lai ieriebtu savam kungam, izvēlējušies uzvārdus ar nedaudz rupju piesitienu, ar domu, ka viņam būs tos nepatīkami izrunāt vai izlasīt, bet nepadomājot, ka pašam ar to būs jādzīvo ilgus gadus un jānodod mantojumā bērniem.