Nenodrošinot pedagogiem stabilitāti, to deficīts būs arvien lielāks

Cik kvalitatīva un pilnvērtīgi darboties spējīga būs Latvijas izglītības sistēma jau dažu tuvāko gadu laikā – šāds bažu pilns jautājums rodas, redzot, kā tiek īstenota izglītības politika šodien. Un šoreiz runa nav par epidemioloģisko drošību, mācībām mājsēdes apstākļos, vakcināciju pret Covid-19 un tamlīdzīgiem bieži apspriestiem aspektiem, bet gan finansējumu nozarei. Vienkārši sakot par to, kā šodien tiek risināts vai, precīzāk sakot, nerisināts pedagogu algu jautājums. Īpaši, skatoties uz to ilgtermiņā.

Uz šīm pārdomām mani pamudināja lasītais no Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes organizētās konferences “Kur tu esi, skolotāj?” un tur minētais fakts, ka šogad absolvējušo skaits ir krietni mazāks ne kā trūkstošo pedagogu skaits. Pedagogu trūkums jūtams visur, bet it īpaši pirmsskolas izglītības iestādēs.

Savulaik, vadīdams Latvijas valdību, bieži sēdēju pie viena galda ar pedagogiem, lai diskutētu gan par viņiem aktuāliem jautājumiem, gan arī valsts finansiālajām iespējām attiecībā uz samilzušo problēmu risinājumiem. Pedagogi ļoti labi izprata, ka nodrošināt lielu algu pieaugumu ātri, piemēram, viena mēneša vai gada ietvaros ir neiespējami – kaut ko tādu var solīt tikai politiķi jauniesācēji, kuriem vēl nav ne mazākās nojautas, kā darbojas valsts finanšu sistēma. Bija skaidra sapratne par to, ka algu palielinājumam jābūt pakāpeniskam, bet vienlaikus pedagogiem ir jābūt skaidrībai, kā izmainīsies viņu algas turpmāko 3 līdz 5 gadu laikā. Stabilitāte ir svarīgs faktors jebkuram pieaugušam cilvēkam, kuram ir jāaudzina bērni, jānodrošina sev mājoklis un tamlīdzīgi. Šobrīd šī stabilitātes sajūta ir “veiksmīgi” likvidēta.

Jā, pieņemot 2022.gada valsts budžetu, ir palielināts finansējums pedagogu algām, ko esošā koalīcija uzsver kā lielu panākumu. Vienlaikus pedagogi kārtējo reizi ir pielīdzināti sportistiem iesācējiem, ar kuriem tiek parakstīts kontrakts uz vienu gadu, bez jebkādām garantijām par to, kas notiks pēc tam. Šādi turpinot, jau īsā laika periodā mūsu izglītības sistēma var piedzīvot katastrofu faktiski viena iemesla dēļ… Jau šobrīd daļā skolu trūkst pedagogu. Ilgstoši ir bijusi situācija, kad daļa skolotāju ir pensijas vecumā, un tagad daudzi no viņiem ir nolēmuši atpūsties, beidzot vairāk laika veltīt sev jeb, vienkārši sakot, būt pensijā un vairāk nestrādāt. Daļu no viņiem uz šādu soli pamudinājusi valdības politika attiecībā uz Covid-19 pandēmijas radīto epidemioloģisko seku mazināšanu. To varētu neuzskatīt par pārlieku lielu problēmu, ja vien būtu pietiekami daudz jaunu cilvēku, kuri vēlētos mācīt ķīmiju, fiziku, angļu valodu un dažādus citus mācību priekšmetus skolās. Tomēr tā nebūt nav, jauno pedagogu trūkt, un ir jau iepriekš minētais iemesls – trūkst jebkādas pārliecības, ka nākotnē pedagogu finansiālā situācija ilgtermiņā mainīsies uz labo pusi.

Noteikti jāmin, ka jau minētais nebūt nav vienīgā problēma, ko ir radījusi valdības pieeja izglītības finansējuma jomā. Tātad kopumā pedagogu atalgojuma palielināšanai 2022. gadā atvēlēti 17,5 miljoni eiro. Ar šīs naudas palīdzību vispārējās izglītības iestāžu pedagogu darba samaksas līmenis palielināsies līdz 900 eiro. Savukārt pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogiem, kurus joprojām finansē pašvaldības, minimālais atalgojuma līmenis palielināsies līdz 872 eiro. Iespējamais iemesls, visticamāk, ir valdības un pašvaldību sarunās uzsvērtā finanšu resursu nepietiekamība (atceramies, ka jau 2021. gada budžetā pašvaldībām atvēlētā iedzīvotāju ienākumu nodokļa proporcija pašvaldībām tika ievērojami samazināta), ko pašvaldībām nebija grūti parādīt. Pilnībā noklusušas arī sarunas par pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogu finansēšanu no valsts, kas to ieliktu vienkāršā, un visiem saprotamā kopējā izglītības sistēmā. Lai vai kā, bet tas nozīmē nevienlīdzības plaisas palielināšanu starp vispārizglītojošo skolu un pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogu atalgojumu. Nākamajā gadā šī plaisa palielināsies no pašreizējiem 1,47 eiro līdz 1,61 eiro par vienas stundas likmi. Tas savukārt mazina motivāciju turpināt darbu pirmsskolas izglītības iestādēs, un arī to var ļoti labi saprast. Jau gadiem ilgi, lai strādātu bērnudārzā par pedagogu, ir jābūt pietiekami augstam izglītības līmenim, kā arī jārēķinās ar augstu atbildības līmeni. Tas viss ir pareizi, taču šāda līmeņa speciālistiem ir jābūt atbilstoši atalgotiem – vismaz tādā līmenī, kā vispārizglītojošo skolu pedagogiem. Savukārt algu plaisas palielināšana veicinās pedagogu aizplūšanu no bērnudārziem un dažādām citām ar izglītību saistītām iestādēm. Šāda koalīcijas politika rada papildu apgrūtinājumu pašvaldībām, kas ir atbildīgas par pirmsskolas izglītības iestāžu nodrošināšanu ar pedagogiem.

Un tagad iedomāsimies jaunieti, kuram jāizvēlas studijas augstskolā (arī viņa vecākus, kuri šajā vecumā spēlē ievērojamu lomu), lai izvēlētos savu nākotnes profesiju. Kāpēc lai šī izvēle būtu par labu izvēlei pēc studijām strādāt par pedagogu vispārējā, vai pirmsskolas izglītības iestādē, kur zināma stabilitāte ir tikai uz nākamo gadu?

Iespējams, ka daudzi joprojām nav sapratuši, ka ar vienkāršu naudas dalīšanu dažādām nozarēm nebūt nepietiek. Ir jābūt gan dialogam ar nozaru pārstāvjiem, lai izprastu reālo situāciju, bet vissvarīgākais – ir jāspēj parādīt, kā tiks nodrošināta attīstība ilgtermiņā.

Māris Kučinskis, Saeimas deputāts, bijušais Ministru prezidents

Foto: lvportals.lv