Nepilna laika dzejnieks!

Kārlis Vērdiņš sarunā ar “Zemgales Ziņām” stāsta par to, kā viņš ir sadarbojies ar citiem māksliniekiem, kuri viņa dzeju ir ietērpuši mūzikā, dalās ar pārdomām par nesen Jelgavā notikušo festivālu “Page Break”, kā arī ieskicē savus radošos nākotnes plānus un atklāj, par ko būs stāsts viņa vēl neuzrakstītajā romānā.
– Tavā radošo darbu vācelītē ir arī vairāki radio hiti, puišu grupas “Prego” 2005. gada kompozīcija “Melanholiskais valsis”, Intara Busuļa 2013. gada “Viss ir iespējams”. Pastāsti, lūdzu, par šo sadarbību vēsturi.
Kad rakstu dziesmu tekstus jau gatavai mūzikai, tad es principā kalpoju tam māksliniekam, kurš dziedās šo dziesmu. Es varbūt tik daudz nedomāju par savām kaut kādām radošajām ambīcijām kā par to, lai šis teksts būtu viegli uztverams un viegli izdziedams, lai izpildītājam gribētos tos dziedāt un lai tas vairāk vai mazāk saderētu ar viņa tēlu. Tādā ziņā Busulis ir ļoti pateicīgs sadarbības partneris, jo viņš ir tik talantīgs un universāls mūziķis, ka var izdziedāt pilnīgi jebko. Citi dziedātāji varbūt vairāk tielējas, ka konkrētajā kompozīcijā drīkst būt tādas vai šādas skaņas, nedrīkst būt pārāk daudz šņāceņu, nedrīkst būt pārāk gari vārdi, bet Intars, man šķiet, var interpretēt it visu tā, it kā viņš pats būtu šos vārdus sarakstījis.
– 2011. gadā kopā ar komponistu Kārli Lāci radījāt mūzikas albumu bērniem “Lāču tēta dziesmas”. Kāda ir tā priekšvēsture?