Reklāma
Ģimenes ārste Viveja Epiņa nupat nosvinēja apaļo 60. jubileju. Neilgi pirms tam viņa tika nosaukta arī kā viena no Jelgavas pilsētas augstākā apbalvojuma “Goda zīme” saņēmējām 18. novembrī. Starp abiem svarīgajiem notikumiem ar dakteri tiekamies arī mēs.
– Sākšu ar jautājumu, kuru droši vien uzdod daudzi, – no kurienes jums tik neparasts vārds?
Esmu dzimusi Lietuvā, pilsētā Švečoņi, kādus 100 kilometrus no Viļņas, netālu no Baltkrievijas, 21. oktobrī. Drīz pēc dzimšanas tiku arī kristīta. Mammai baznīcā prasīja, vai ņems vārdu no baznīcas kalendāra vai arī ir pašu izvēlēts. Tā nu sanāca, ka man vārdu deva baznīca – Viveja, jo baznīcas kalendārā 2. novembrī ir vārdi Viveja un Vivija. Tad arī svinu vārdadienu. Īsti nezinu, vai mans vārds ko nozīmē. Kad mācījos pamatskolā, vēstures skolotājs sauca mani par Vivu un sacīja, ka tas nozīmē “uzvara”.
– Kā nonācāt Latvijā un Jelgavā?
Mana mamma apprecējās, un patēvu te pasauca viņa māte, kura bija nopirkusi māju, – rūpnīcā RAF esot darbs, bērnu pieskatīšot. Tā viņi šeit atbrauca. Es paliku Lietuvā pie vecmāmiņas. Vienās vasaras brīvdienās atbraucu pie mammas. Un viņa mani arvien atrunāja doties atpakaļ. Teica, ka tad, kad būs atvaļinājums, brauksim visi kopā. Taču beigās iekārtoja mani te skolā. Septītajā klasē gāju jau Latvijā.
– Un kas pamudināja izvēlēties medicīnu?
Man labi padevās matemātika. Kad beidzu 3. pamatskolu un saņēmu diplomu, kaut kā iztēlojos – es kabinetā viena ar cipariem. Un man tas nepavisam nepatika. Negribēju būt ar cipariem, gribēju būt ar cilvēkiem. Spriedu, ka varētu būt vai nu izmeklētāja, vai ārste, bet sporta, jo vēlējos novērot veselus cilvēkus. Uzzināju, ka, lai mācītos par izmeklētāju, trīs gadi jānostrādā milicijā. Nē, tik ilgi gaidīt gan negribēju. Braucu stāties Tartu Universitātē Sporta medicīnas fakultātē un cerēju, ka pietiks ar trešo sporta klasi izpletņlēkšanā. Bet vajadzēja vismaz otro, tāpēc mani nepieņēma. Uzreiz lūkoju, ko citu varētu izvēlēties – par pediatru – nē, zobārstu – arī nē. Izlēmu par labu terapeitam, uzrakstīju iesniegumu un 1986. gadā pabeidzu Rīgas Medicīnas institūtu. Internatūrā mācījos pie Cemaha Anšeļeviča, uzskatu viņu par savu skolotāju. 1986. gadā paspēju apprecēties un gaidīju bērnu, tāpēc mani nekur īsti nelaida – nedz ātrās palīdzības kursā, nedz infektoloģijā. Tā gadu es nomācījos kardioloģijā. Tālāk arī prakse bija saistīta ar kardioloģiju. Pēc internatūras biju dekrēta atvaļinājumā. Atsāku strādāt pēc trīs gadiem, 1989. gadā, Jelgavas poliklīnikā par iecirkņa terapeiti. 10 gadus tur nostrādāju, pēdējos arī kā kardioloģe, jo biju pabeigusi kardioloģijas kursus. Drīz sāka veidoties ģimenes medicīna, un pēc kursu pabeigšanas saņēmu piedāvājumu no dakteres Baiba Baķes (tolaik Būčiņas) strādāt pie viņas. Tolaik biju iecirkņa terapeite, kardioloģe poliklīnikā un ģimenes ārste. Trīs slodzes. Atceros, ka pirms pieņemšanas ap pulksten 7 man bija vizītes un pēc pieņemšanas atkal vizītes. Pulksten deviņos tik pārrados mājās. Šobrīd kā kardioloģe vairs nestrādāju. Poliklīnikā nevajadzēja, un es sertifikātu neatjaunoju.
– Gribu nedaudz atgriezties pie izpletņlēkšanas. Kāpēc tik savāds sporta veids?
Tas bija kādā 9. klasē, šeit Jelgavas skolā. Atnāca uz skolu vīri un piedāvāja, kurš vēlas lēkt ar izpletni. Bija jābrauc uz Rīgu mācīties. Viens, ar kuru kopā lēcu, piezemējās upē. Otrs – uz koka, bet trešais uz asfalta un salauza kāju. Tad es nodomāju – labi, trīs reizes izlēkts, pietiks. Negribu piezemēties ne upē, jo nemāku peldēt, ne uz koka, ne asfalta. Tā trīs reizes izlēcu un dabūju trešo sporta klasi. (Smejas.)
– Vai jums bail nebija? Esat vēl lēkusi pēc tam?
Nē, tikai tās trīs reizes. Es tagad lēktu, ja vajadzētu. Ja vajag, es varu pārvarēt tās bailes. Skaidrs, ka tikai muļķis nebaidās. Bet es varu pārvarēt bailes izdarot. Es baidos, izdaru un vairāk nebaidos.
– Cik jums šobrīd kā ģimenes ārstei ir pacientu?
1836. Diezgan daudz. Daļu smago kardioloģisko pacientu esmu “mantojusi” no dakteres Santas Ābeles, kad viņa beidza praktizēt. Arī pēc Baibas Baķes aiziešanas pārņēmu viņas pacientus. Kā es varēju nepieņemt, ja kolēģi prasa. Protams, cilvēki arī paši piesakās.
– Vai kādreiz kā iecirkņa terapeitei bija vieglāk?
Nekad nav bijis viegli. Kad strādāju par iecirkņa terapeiti, gripas laikā pēc pieņemšanas mēdza būt pat 16 vizītes. Tad tikai deviņos vakarā biju mājās. Un nekāda braukāšana pie pacientiem, visur bija jāiet ar kājām. Vienu reizi vasarā man bija vizīšu rekords. Novēloti par tām uzzināju, un izrādījās – sešas vizītes līdz pieņemšanai. Tas bija negaidīti, jo tā taču vasara. 50 minūtēs viss bija jāpagūst, ieskaitot aiziešanu līdz iecirknim un pēc tam līdz poliklīnikai.
– Rudenī droši vien darba daudz – lielais slimošanas laiks klāt?
Man ir smaga prakse – daudz cilvēku pēc 80 gadu vecuma ar vairākām slimībām. Darba netrūkst cauru gadu. Visas pieņemšanas un arī ārpus pieņemšanas ir pilnas. Tāpat akūtā stunda vienmēr ir aizpildīta. Pacienti zvana, raksta uz telefonu un e-pastā, nāk uz vizītēm.
– Vai jelgavnieki kļuvuši veselīgāki vai slimīgāki?
Es priecājos, ka tomēr ir labi ārstēšanas rezultāti. Protams, ir daļa pacientu, kas neievēro rekomendā-
cijas. Nāk pēc gada, kaut bija ieteikts atgriezties pēc 10 dienām. Tad arī rezultāts ir novēlots. Bet daļai pacientu gan paldies, jo ieklausās. Es jau varu tikai informēt un ieteikt, ko darīt, kā ārstēties. Bet ārstējas pacients pats.
Sajūta, ka ar tādām it kā vecuma slimībām kā, piemēram, koronārajām sirds slimībām, sirds vai smadzeņu infarktu slimo arvien jaunāki cilvēki. Arī trīsdesmitgadniekus tas skar. Tāpat mugurkaula patoloģijas ir jau divdesmit, trīsdesmit gados.
– Tas varētu būt no nepareiza dzīvesveida?
Var būt arī no fiziski smaga darba, nepareiza dzīvesveida, protams, arī – smēķēšanas, sēdoša darba, ko mēdz dēvēt par mūsdienu smēķēšanu. Savulaik ieteica pie datora sēdošajiem piecelties ik pēc divām stundām, tagad jau pat pēc pusstundas. Man labi – jāpieceļas pie katra pacienta. (Smejas.)
– Vai ģimenes ārstam nereti nav jābūt arī psihologam, ar kuru pacients var izrunāties?
Esmu beigusi arī ģimenes terapijas kursu pie viena no pirmajiem psihoterapeitiem Jura Batņas. Dažkārt sanāk garas sarunas ar pacientiem, bet kartītē ierakstu tik vienu teikumu – sniedzu atbalstu ģimenei. Taču ne vienmēr tieku pati galā.
– Jūsu pacienti ir tikai pieaugušie vai arī bērni?
Pirmajam jaundzimušajam, ko man uzticēja, nu ir pāri 20 gadiem. Akurāt manā dzimšanas dienā, 21. oktobrī, piezvanīja, ka manā pārraudzībā būs vēl viens jaundzimušais. Tad nu nākamajā dienā, sestdienā, devos viņu apraudzīt. Bet pārsvarā, protams, ir pieaugušie pacienti. Tagad ārstēju jau ceturto paaudzi. Kāda kundze, kurai nu jau ir vairāk nekā 80 gadu, atcerējās, ka es ārstēju viņas mammu.
– Kad beidzas darba diena un aizejat mājās, domājat vēl par darbu?
Kad aizeju, tad ne. Bet no rīta vai naktī, kad pamostos, domāju. Tad es ātri ceļos augšā un darbojos virtuvē – mizoju kartupeļus, griežu salātus, vāru zupu. Pēc darba nav noskaņojuma taisīt ēst. Vakaru veltu sev – pastaigājos, pakomandēju un palamājos (smejas) uz vīriem (vīra un diviem dēliem – aut. piez.). 17 gadus dzīvoju laukos, atbraucu no darba un baudu svaigu gaisu: apčubinu rudens avenes, aizeju līdz pastkastītei. Kad 10 gadus bija ķīniešu mopsis, pastaigājos ar viņu.
– Jums katru dienu jābūt ārsta praksē?
Es strādāju sešas dienas nedēļā. 2014. gadā mani paaicināja kā ekspertu invaliditātes ekspertīzes komisijā. Oktobrī palika jau astoņi gadi. Ceturtdienās un sestdienās es lasu lietas. Arī šis darbs dod pieredzi. Viena diena – svētdiena – ir brīvdiena. Man apsveikumā bija novēlēts atpūsties, bet nesanāk, vairāk padodas darbs.
– Sirdij taču ir grūti, ja pārāk daudz strādā?
Grūti bija, kad, strādājot poliklīnikā, bija maza aldziņa, auga divi dēli, vīrs bez darba. Tie bija 90. gadi. Un nevarēju atrast darbu, kaut vēlējos. Tad bija grūti, bija brīvdienu depresija. Kad sāku strādāt poliklīnikā kā iecirkņa ārste, kardioloģe un kļuvu par ģimenes ārsti, depresija pazuda. Tā ka darbs arī ārstē.
– Vai bijāt pārsteigta par piešķirto godalgu?
Sākumā pat jutos neērti. Tad jau katram ģimenes ārstam būtu jādod šāds apbalvojums. Ir taču ārsti, kas gājuši garāku ceļu – ilgāk nostrādājuši. Jūtos, ka apbalvojums ir it kā avansā – ka vēl jāatpelna, jāstrādā vēl labāk, vēl vairāk.
Teksts: Kristīne Sēnele
Foto: Ruslans Antropovs
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.
Reklāma