Nika Vasiļevska desmit profesijas un aicinājums – stāstnieks

“Bija tā…” – ar tādu nosaukumu no nākamās nedēļas laikraksts sāks publicēt Nikolaja Vasiļevska autobiogrāfisku stāstu, ko var dēvēt arī par memuāriem. Nikolajs Vasiļevskis jeb Niks, kā viņu sauc tuvākie, ir mūsu laikabiedrs. Viņam bija trīsdesmit, kad sākās atmoda, un mazliet pāri sešdesmit, kad šīs atmiņas tapa uzrakstītas. Tā gluži nav Nikolaja literārā debija, jo iepriekš viņš publicējās žurnālā “Tēvijas Sargs”. Tomēr “Bija tā…” ir viņa apjomīgākais darbs. Autobiogrāfiskā stāsta darbības vietas ir Zemgale, tieši Iecavas puse, tad Rēzekne Latgalē, Priekule Kurzemē, Rīga. Pavairāk nekā daudziem citiem Nikam ir nācies darboties ārzemēs – Balkāni (Kosova), Indija (Orisas štats), Tuvie Austrumi (Afganistāna, Kuveita, Irāka), visbeidzot Āfrika un tad vēl arī Karību jūras salas. Tagad Niks ir pensionārs un kopā ar kundzi dzīvo Tukumā. Par savas dzīves augstāko punktu viņš uzskata brīdi 1991. gada 23. augustā, kad, būdams atjaunotās Latvijas valsts pirmās bruņotās vienības dalībnieks (tā bija izveidota Iekšlietu ministrijas pakļautībā), kopā ar dienesta biedriem pacēla un nostiprināja Latvijas karogu uz augstceltnes, kur līdz tam atradās Latvijas kompartijas centrālā komiteja un ko dažkārt sauca par Rubika māju.
Niks atceras, ka reiz jaunībā, kad mācījies profesionāli tehniskajā skolā Naukšēnos, literatūras skolotāja Lapsa uzdevusi rakstīt sacerējumu par tematu “Ko es domāju pats par sevi?”. Toreiz viņš nav vēlējies neko par sevi atklāt un rakstījis par kādu dokumentālo filmu, ko bija skatījies pirms pāris dienām. Nika sacerējums saucies “Ko es varu pastāstīt par Spāniju?”. Skolotāja rakstīto novērtējusi ar labu atzīmi, bet piezīmējusi, ka dotais temats nav ievērots. Liekas, ka, uzrakstot “Bija tā…”, viņš savu parādu literatūras skolotājām Iecavā (skolotājai Salai), kā arī Naukšēnos (skolotājai Lapsai) būs atdevis. Tiesa, par mīlestību stāstā “Bija tā…” ir pamaz. Te var piebilst, ka Niks ir divas reizes precējies un attiecībās ir arī šobaltdien. Viņam ir četras meitas, ir mazbērni. Taču par to “Bija tā…” tikpat kā nav rakstīts.
Pozitīvi par Nikolaja Vasiļevska autobiogrāfisko stāstu ir izteikusies viņa klasesbiedrene aktrise Esmeralda Ermale, kā arī viņa priekšnieks Latvijas valsts militārajā dienestā atvaļinātais komandkapteinis Jānis Kušķis, kas savulaik ieteica Nikolajam publicēties “Tēvijas Sargā”.
Pirms stāsta publicēšanas saruna ar pašu autoru.
– Varbūt vari nosaukt profesijas un amatus, kādos esi strādājis?
Dzīve iegrozījās tā, ka pārsvarā esmu centies mainīt savu nodarbošanos ik pēc pieciem septiņiem gadiem. Nevarētu sevi iedomāties rūpnīcā pie konveijera. Man ik pēc kāda laika vajag ko citu.
Pēc pamatskolas es iestājos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. Tur mācījos par tēlnieku. Izturēju lielu konkursu. Sagatavoties man palīdzēja mūsu ģimenes draugu meita, kas pati sākumā “lietišķajos” netika. Pēc gada, kad mani no Lietišķās mākslas vidusskolas “izpurķīja”, es viņai palīdzēju sagatavoties otrajam piegājienam. Viņa iestājās dekoratoros un visu mūžu par mākslinieci arī nostrādāja. Arī es varēju stāties vēlreiz. Tomēr pa to gadu biju sapratis, ka tēlnieks negribu būt. Manuprāt, būt tēlniekam padomju laikos nozīmēja visu mūžu kalt ļeņinekļus vai arī kapakmeņus. Tas man nederēja.
– Kāda bija otrā izvēle?
Septiņpadsmit gados, Iecavā dzīvojot, es saplēsos ar tēvu un pārcēlos pie radiem uz Rēzekni. Tur es iestājos autoskolā. Tam bija vēl kāds iemesls – Bauskas rajona kara komisariāta uzskaitē biju norīkots uz PSRS Jūras kara floti, tieši zemūdenēm. Tas nozīmēja, ka obligātais karadienests man būtu trīs gadus. Tas ir par gadu vairāk nekā sauszemes karaspēkā. Ja jautājums ir, dienēt trīs vai divus gadus, nospriedu, ka man ir jātiek no jūrniekiem ārā. Aizgāju Rēzeknes kara komisariātā pie praporščika un teicu, ka gribu būt automašīnas šoferis. Šoferi armijā bija vajadzīgi, un pa jūru tie parasti nebraukāja. Tā nokļuvu citā jauniesaucamo komandā. No mūsu grupas apmēram piecdesmit puišiem tieši mani instruktors pirmo izsauca uz braukšanu. Iebildu, ka līdz šim esmu braucis tikai ar velosipēdu. Instruktors, īsts latgaļu vecis, droši teica: “Sēdies pie stūres, nerunā un brauc!” Bija ziema, slidens, bet es ar trīsasīgo smago automašīnu ZIL 157 braucu… kalnā augšā un kalnā lejā – kā jau Rēzeknē. Piepeši, pārslēdzot ātrumus, mašīna apstājās. Aizmugurē sāka veidoties nobremzēto mašīnu rinda, bet mūsu ZIL sāka lēni slīdēt atpakaļ… Instruktors iesaucās: “Turi bremzes!” Pats ielēca kravas kastē, kur viņam bija jau sagatavota lāpsta un kaudze ar granti. To viņš nobēra automašīnai zem aizmugurējiem riteņiem. Tad pats piesēdās pie stūres un izvilka automašīnu līdz kalna galam. Nevienu vārdu man neteica. Gadījās, ka jaunie zēni no braukšanas ar šo instruktoru nāca drusku iekaustīti. Man kaut kā paveicās. Savos septiņpadsmit gados izskatījos vairāk pieaudzis. Pret mani instruktors rokas palaist neatļāvās.