• RASMA BALKLAVA Eltišķos vietā, kur bija viņas tēva mājas. Saglabājušies kūts mūri ar atzīmi, ka tā celta 1923. gadā.
  FOTO NO RASMAS BALKLAVAS PERSONĪGĀ ALBUMA

Pieci tūkstoši zaru zaros sazīmētu personu vārdu – tāds ir novadpētnieces un grāmatas “Aiz robežas” autores Rasmas Balklavas veikums, izveidojot savas dzimtas koku desmit paaudžu garumā. Sākās viņas pētījumi ar dzimtajiem Eltišķiem – agrāk lielāko latviešu centru Lietuvā. Neticami ātri šovasar ir izgājis tautā Rasmas Balklavas grāmatas “Aiz robežas” pirmais metiens. Grāmatas autore jau ir visai cienījamā vecumā. Ar dzimtas koka sastādīšanu un novadpētniecību viņa sāka nodarboties tikai tad, kad aizgāja pensijā.

Latvieši Lietuvā gatavojās rīkot dziesmu svētkus

Līdz 2000. gadam Rasma Balklava strādāja par sakaru inženieri tālsakaru centrā Rīgā, Dzirnavu ielā. Viņas darbavieta 1991. gada janvāra barikāžu laikā kļuva par īpaši apsargājamu objektu. Caur šo centru Latvijai tika nodrošināta saziņa ar ārpasauli, tostarp arī ar demokrātiskajiem Rietumiem.

Grāmata “Aiz robežas”, no vienas puses, ir Rasmas kundzes stāsts par sevi un savu dzimtu, no otras puses, tā atklāj maz zināmo par latviešiem Lietuvā, par bēgļu gaitām otrā Pasaules kara beigās. Ar dziļdomīgu smaidu stāstīts par padomju dzīves paradoksiem.

No vēstures zināms, ka 1920.-1921. gadā, kad ar britu šķīrējtiesas palīdzību tika noteikta jauno neatkarīgo valstu Latvijas un Lietuvas robeža, Lietuvas teritorijā palika vairākas prāvas “salas”, ko apdzīvoja latviešu tautības iedzīvotāji. Viena to tādām bija Eltišķi – latviešu ciems Lietuvā pie Akmenes, apmēram 23 kilometrus no Auces. “Robežas jautājums bija diezgan kutelīgs,” spriež Rasmas kundze. No vienas puses, Latvijas un Lietuvas valstu vadītājus interesēja ekonomiskie jautājumi. Lietuviešiem – svarīga izeja pie jūras, latviešiem – dzelzceļš uz Liepāju, kas tolaik gāja caur Mažeiķiem. Turklāt tautu pašnoteikšanās principu, kas tika attiecināts uz starpvalstu robežām, dažkārt nebija tik vienkārši īstenot. Tā sanāca, ka Lietuvas pusē palika Eltišķi, ciems ar apmēram trīssimt iedzīvotājiem, kur darbojās latviešu skola, spēlēja Blaumaņa un Alunāna lugas, sportoja, lasīja “Atpūtu” un “Zelteni” un kur joprojām stāv luterāņu dievnams. Vairāk nekā simts gadu tas bija Lietuvas latviešu lielākais garīgais, kultūras un sabiedrības centrs. 1940. gada jūnijā Eltišķos bija nolemts rīkot pirmos Lietuvas latviešu dziesmu svētkus, kuros būtu piedalījušies pieci kori (divi no tiem bija no Eltišķiem). Svētkus Baltijas valstu okupācija izjauca. Taču Rasma Balklava, kas Eltišķos 1931. gadā ir dzimusi, atceras kaut ko no Lietuvas latviešu vecās godības. “Mēs nejutām to, ka dzīvojam Lietuvā. Eltišķos pat veikalā varēja sarunāties latviski,” stāsta Rasma.

Grāmata aizsākās ar stāstiem vietnē spoki.lv

Garajos nebrīves gados novadpētniece bieži vien saskārās ar to, ka vecās paaudzes ļaudis, visdrīzāk drošības apsvērumu dēļ, jaunajiem nestāsta par to, kā dzīve ritēja vecajos laikos Eltišķos. Maz par šo laiku var atrast plaši pieejamos rakstos. Grāmata ir veids, kā šis parāds tiek atdots.

Grāmatas tapšanas gaitā svarīgi bija, ka Rasma Balklava, būdama ar sakaru inženieres pieredzi, labi pārvalda informācijas tehnoloģijas. 2012. gadā viņa sāka publicēties interneta vietnē spoki.lv kā “rasiks”. Tur starp bezbēdīgiem jokiem ap “rasiku” sāka veidoties nopietnu domubiedru pulciņš, kurus interesēja vēsture, jo īpaši latviešu dzīve Lietuvā, un kuri pierunāja Rasmu Balklavu grāmatas veidošanai. Jūtams, ka darbs ir darīts no sirds, ar ticību Latvijas nākotnei. Turklāt grāmatas izdošanai nav žēloti visai ievērojami līdzekļi – grāmatai ir cietie vāki. Tā ir bagāta ar krāsainām fotogrāfijām, burtu izmērs draudzīgs vecākiem cilvēkiem, kā arī pavisam jauniem lasītājiem, kuri dod priekšroku lielākiem burtiem. Grāmatā ir bagātīgi iekļauti vēsturiski dokumenti, tostarp fragmenti no Šauļu evaņģēliski luteriskās draudzes hronikas tulkojuma no vācu valodas, kas veikts Rīgā 1961. gadā. Hronikas oriģināls, ko 1866. gadā iesāka rakstīt vācu mācītājs Distons, diemžēl nav saglabājies. Var piebilst, ka hronika aptver ne tikai Eltišķu, bet arī Šauļu, Jonišķu (Jānišķes) un Žagares baznīcu. Luterāņi bija ne vien latvieši, bet arī ieceļotāji no Prūsijas un Vācijas.

Mācītāja Distona kalpošanas laikā mūra luterāņu baznīcas tika uzbūvētas ne tikai Eltišķos (1865), bet arī Jonišķos (1848), Žagarē (1850), Šauļos (1854). Grāmatā atzīmēts, ka Distona priekšgājēja mācītāja Aleksandra Šulca brālis Rūdolfs bija ne tikai mācītājs, bet arī Jelgavā iznākušā laikraksta “Latviešu Avīzes” redaktors. Tādēļ raksti par Eltišķu baznīcu tika publicēti arī šajā izdevumā. Vēl svarīgi atzīmēt, ka Rasmas Balklavas vecvectēvs Ernests Krūmiņš kalpoja kā ķesteris gan mācītāja Šulca, gan arī Distona laikā. Krūmiņu dzimtā ķestera amats ticis mantots līdz Otrajam pasaules karam. Mūsdienās Eltišķu dievnams darbojas, taču tas jau ir vairāk saistīts ar lietuviešu luterāņiem.

Līdz Tautas frontes kongresa delegātei

Rasma Balklava ir cēlusies no uzņēmīgiem un tādēļ arī turīgiem zemniekiem. Viņas vectēvs Edvards Krūmiņš 1872. gadā izpirka zemi ap 30 hektāru platībā, savukārt tēvs Augusts dzimtas saimniecībā papildus vēl uzbūvēja motordzirnavas un kokzāģētavu. Padomju okupācijas laikā pēc Otrā pasaules kara Rasma Balklava šo savu neproletārisko izcelsmi noklusēja. Tas palīdzēja sekmīgi studēt VEF tehnikumā un pēc tam Rīgas Politehniskajā institūtā (tagad Rīgas Tehniskā universitāte), strādāt sakaru jomā, kas tajos laikos bija diezgan militarizēta. Rasmas kundze stāsta, ka 90. gadu sākumā pēc Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas Lietuvā atšķirībā no Latvijas tiem, kuri nedzīvoja Lietuvā, okupācijas laikā atņemtos zemes īpašumus neatdeva (Rasmas Balklavas vecākiem pēc izsūtījuma Sibīrijā Eltišķos dzīvot liedza, un viņi pārcēlās uz Jelgavu). Par zaudēto zemi Lietuvas valsts samaksāja kompensāciju, bet zeme tālāk nonāca pie jauniem īpašniekiem. Tādēļ mūsdienās Rasmu Balklavu ar dzimto vietu saista vienīgi atmiņas, vecā aka, baznīca un kapsēta, kur atdusas senči. Bet tā ir liela bagātība, kas turklāt ir materializējusies grāmatā.

Unikāls ir grāmatā ietvertais Rasmas kundzes stāsts par Eltišķu nodedzināšanu Otrā pasaules kara beigās 1944. gada 8. oktobrī, kā arī Krūmiņu ģimenes došanos bēgļu gaitās uz Vāciju. Jāpaskaidro, ka tā saucamajā vācu laikā Rasma gāja skolā Latvijā, Vītiņos, kas atrodas pie Auces. 1944. gada vasaras beigās padomju karaspēks straujā triecienā ieņēma Šauļus, Jelgavu un tika apturēts tikai pie Tukuma. Karadarbība notika arī pie Eltišķiem. Tajā laikā ģimene izšķīrās ar Rasmas vecāko brāli Jāni, kas mācījās Apguldes Lauksaimniecības skolā un no vasaras prakses neatgriezās. Zināms, ka 1946. gadā Jānis sameklēja tuvus radus Vācijā. Pēc tam viņš devās uz Angliju, taču, kur un kā dzīvojis pēc kara, informācijas nav. Zināms vienīgi tas, ka tagad Jānis Krūmiņš ir aizsaulē.

Rakstot par bēgļu gaitām Vācijā un Eltišķu atstāšanu, autore atzīst, ka viņai pietrūkst vārdu, lai izteiktu tos pārdzīvojumus, kādi bija vecākiem brīdī, kad viņi pameta dzimtas mājas un saimniecību. No Liepājas ar kuģi Krūmiņu ģimene nokļuva Vācijā, Grabovas pilsētā, kas atrodas apmēram 35 kilometrus no Elbas labā krasta. Grabovu no Vācijas armijas atbrīvoja amerikāņi, bet pēc trim dienām tā tika nodota krieviem. Tā kara bēgļiem nācās atgriezties okupētajā Lietuvā. Pēc kara vecie Eltišķi netika atjaunoti. Turpat netālu lietuvieši uzcēla jaunu ciematu. Latvieši, jo sevišķi pēc 1949. gada izsūtīšanām, pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Eltišķos, savā agrākajā dzīvesvietā, tiem atgriezties bija liegts.

Interesants ir arī atmodas notikumu apraksts. Rasma Balklava ir Latvijas Tautas frontes 1. kongresa delegāte. Taču visu grāmatas 368 lappusēs aprakstīto vienā avīzes rakstā neizstāstīsi. Tikai vēl jāpiebilst, ka kopā ar savu mūža mīlestību Arturu viņa izveidoja ģimeni, ieguva inženieres izglītību un strādāja visos laikos atbildīgu darbu. Ģimenē izaudzināti un augsti izglītoti trīs bērni. Dzimta turpinās.

• ELTIŠĶU LATVIEŠU PAMATSKOLA 1940. gada pavasarī. Tālāko izglītību Eltišķu jaunieši bieži vien ieguva aiz robežas – Latvijā. Rasma Balklava apkopojusi ziņas, ka Baltijas valstu neatkarības laikā latviešu pamatskolas Lietuvā bija arī Skodā, Žagarē, Žeimē, Bilūnišķē, Vismonos, Daunorišķē (Dundumuižā) un citviet. Latviešiem Lietuvā bija un arī mūsdienās pastāv dažādas biedrības, savukārt tām bija bibliotēkas. Eltiškos darbojās pretalkohola biedrība “Gaisma”, ko vadīja Rasmas Balklavas tēvs Augusts Krūmiņš. Jelgavai tuvākā Latviešu biedrība vēl aizvien ir Jonišķos.

• ELTIŠĶU LUTERĀŅU BAZNĪCA glabā unikālus dokumentus. Šajā baznīcā 1950. gadā tika iesvētīts arī agrākais LBTU rektors, tautsaimnieks un zinātnieks Voldemārs Strīķis.

KOMENTĀRS

Voldemārs Strīķis,

agrākais LBTU rektors, tautsaimnieks, politiķis, zinātnieks

Rasma Balklava izdarījusi ļoti lielu darbu. Ap viņu ir izveidojusies tāda kā ar Eltišķiem saistītu personu brālība. Esmu Lietuvā dzimis, tādēļ īpaši priecājos par šīs grāmatas iznākšanu. Lasot Rasmas Balklavas dzīvesstāstu, atklāju, ka Latvijas Zinātņu akadēmijā esmu bijis pazīstams ar Rasmas vīru Arturu Balklavu.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.  #SIF_MAF2023