Par 2022.gada koku izraudzīta parastā egle

Par 2022.gada koku Latvijā izvēlēta parastā egle (Picea abies), aģentūru LETA informēja Latvijas Dendrologu biedrība.

Kā norāda dendrologs Andrejs Svilāns, Latvijas savvaļas florā sastopamas četras skujkoku sugas – parastā priede (Pinus sylvestris), parastā egle (Picea abies), parastais kadiķis jeb paeglis (Juniperus communis) un parastā īve (Taxus baccata).

Līdzās priedei un bērzam parastā egle ir arī viena no nozīmīgākajām kultūrām mežsaimniecībā.

Vienlaikus parastā egle ir viena no Latvijas jutīgākajām koku sugām. Eglei parasti ir salīdzinoši sekla sakņu sistēma un tā mīl mitras augsnes. Tas padara šo koku viegli ievainojamu gan ilgstošos sausuma periodos, gan spēcīgās vētrās.

Pēdējos gados ilgstoši karsti laika posmi bez nokrišņiem ir atkārtojušies vairākkārt. Arī vētras mūsu reģionu piemeklējušas pavisam nesenā pagātnē. Sausums var izraisīt sīko sakņu atmiršanu. Vētras kokus izšūpo un aprausta saknes. Abos gadījumos novājinātie koki var kļūt par upuri astoņzobu mizgrauzim, kura masveida savairošanās regulāri nodara ievērojamus zaudējumus mežsaimniecībā. Līdz ar to parastās egles liktenis klimata pārmaiņu kontekstā iegūst jau pavisam plašāku nozīmi gan ar savu ietekmi uz mežsaimniecību, gan izmaiņām ar egļu audzēm saistītajām augu un dzīvnieku sugām pasaulē, gan izmaiņām Latvijas ainavā, brīdina Svilāns.

Rietumeiropā vietām parasto egli mežsaimniecībā aizstāj ar izturīgāko un ražīgāko Ziemeļamerikas duglāziju (Pseudotsuga menziesii), kas vietām izrāda arī vēlmi pāriet savvaļā. Tātad egles liktenis Latvijā arī var raisīt diskusijas par citzemju aizstājējsugām un to ietekmi uz Latvijas dabu.

Dendrologs atgādina, ka 2013.gadā egle, precīzāk, viena no egles formām – čūskegle – par godu Čūskas gadam jau pabijusi gada koka lomā.

“Lai arī daudziem no mums var šķist, ka no parastās un visiem zināmās egles neko īpašu nevar sagaidīt, patiesībā šī suga ir pārsteidzoši daudzveidīga, un ir izdalīti vairāki desmiti morfoloģisko formu ar atšķirīgu zarojumu, mizas formu, negatavo čiekuru krāsu un čiekurzvīņu formu, kuras var būt gan noapaļotas vai smailas, gan atliektas, gan ar divām virsotnēm,” skaidro Svilāns.

Viņš piebilst, ka ļoti bagātīgs ir arī dekoratīvo zemo formu klāsts. To vainaga forma var līdzināties gan milzīgai 40-50 centimetru augstai dāmu platmalei, gan zemai ieapaļai adatainai bumbai, gan lielai ligzdai, gan slaidai kolonai vai konusam ar lejup vērstiem un stumbram pieglaustiem sānzariem. Zināmas arī dekoratīvās formas ar ļoti īsām vai dzeltenīgām skujām.

Lielākā daļa no dekoratīvajām formām tiek iegūtas veģetatīvi pavairojot vējslotas jeb raganu slotas, ko dabā var atpazīt kā mutagēnas izcelsmes zaru sabiezējumus koku vainagos.

Retāk jaunas šķirnes iegūst no mutagēniem sējeņiem. Lielu ieguldījumu Latvijas vietējo mutanto formu genofonda saglabāšanā savulaik deva Mežu pētīšanas stacija “Kalsnava”, šo darbu turpināja Nacionālais botāniskais dārzs sadarbībā ar Kalsnavas arboretumu. Tur meklējamas ar lielākās Latvijas izcelsmes egles formu kolekcijas, kam pēdējos gadu desmitos pievienojušās arī vairākas ievērojamas privātas kokaugu kolekcijas, norāda dendrologs.

Dabas retumu krātuves aktīvisti tiek aicināti – ja zināma diža egle, kuras apkārtmērs šaurākajā vietā līdz 1,3 metru augstumam no zemes sasniedz vismaz 3 metru apkārtmēru, tad nepieciešams ziņot “Dabasdatos”.

Pērn gada koka tituls bija divirbuļu vilkābelei.

Foto: pixabay.com