Eiropas Savienība (ES) ir definējusi zaļo kursu un virzību uz klimatneitrālu kontinentu. Viena no būtiskām šī ceļa sastāvdaļām ir aprites ekonomika un tostarp arvien lielāka atkritumu pārstrāde, dodot tiem otru dzīvi. Vienlaikus atkritumu apjomi gadu no gada aug. ES tās dalībvalstīm noteikusi mērķus atkritumu samazināšanai, tostarp līdz 2035. gadam panākt, ka pārstrādāti tiek 65% no kopējā atkritumu apjoma, savukārt poligonos drīkstēs noglabāt tikai 10% no kopējā atkritumu daudzuma. Vienlaikus pašreizējā ģeopolitiskā situācija spiež starptautiskā līmenī vērtēt jaunus risinājumus enerģijas ražošanai, lai samazinātu fosilo resursu īpatsvaru.

Pēc ES statistikas aģentūras “Eurostat” datiem, Eiropas iedzīvotāji gadā rada aptuveni 220 miljonus tonnu sadzīves atkritumu (gandrīz 500 kg uz vienu iedzīvotāju). Vairāk nekā pusi no šī daudzuma – 116 miljonus tonnu – veido nepārstrādājami atkritumi. Eiropas Revīzijas palātas ziņojumā, kas nāca klajā pērn, teikts: “2020. gada mērķrādītāji ir sasniegti, bet maz pazīmju, ka darbības, kas vērstas uz 2030. gada mērķrādītāju sasniegšanu, būs pietiekamas. (..) Mēs konstatējām, ka ES patiešām ir sasniegusi savus 2020. gada mērķrādītājus. Tomēr šo sasniegumu ir veicinājuši arī ārējie faktori. Komisija nav novērtējusi, cik lielā mērā šo progresu ir nodrošinājusi politika, nevis ārējie faktori, piemēram, 2009. gada finanšu krīze, un kāda tieši bija “Covid-19” pandēmijas ietekme 2020. gadā.”

Iemesli nav skaidri

ES ir spēkā tiesiskais regulējums, kas reglamentē klimata un enerģētikas mērķrādītājus. Dalībvalstīm bija jāiesniedz nacionālie enerģētikas un klimata plāni 2021.–2030. gada periodam. Šajos plānos tās izklāstīja rīcībpolitikas minēto mērķrādītāju sasniegšanai. Eiropas Komisija (EK) un dalībvalstis uzrauga progresu mērķrādītāju sasniegšanā un ziņo par to.

ES 2019. gadā pieņēma paketi “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā”, ko veidoja astoņi tiesību akti un trīs nenormatīvas iniciatīvas. To mērķis bija panākt ES enerģētikas sistēmas turpmāku dekarbonizāciju un ieviest pasākumus, lai ES varētu sasniegt tās 2030. gada mērķrādītājus. Viens no galvenajiem jauninājumiem saistībā ar klimata un enerģētikas mērķrādītājiem bija jaunā regula par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību. Ar regulu tika ieviesta prasība dalībvalstīm pieņemt integrētus 10 gadu nacionālos enerģētikas un klimata plānus, kuros izklāstīta klimata un enerģētikas mērķrādītāju sasniegšanas rīcībpolitika 2021.–2030. gadam.

2021. gadā ES pieņēma Eiropas Klimata aktu, nosakot saistošu ES mērķrādītāju līdz 2050. gadam panākt siltumnīcefekta gāzu neto nulles emisijas. Tajā arī noteikts starpposma mērķrādītājs līdz 2030. gadam samazināt neto emisijas par 55% (salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni). Lai atbalstītu šo mērķi, EK 2021. gada jūlijā ierosināja vairākus tiesību aktu priekšlikumus paketē “Gatavi mērķrādītājam 55%”, tostarp noteica vērienīgākus ES mērķrādītājus atjaunīgās enerģijas un energoefektivitātes jomā. Informācija par minētajā paketē iekļauto 20 tiesību aktu priekšlikumu pašreizējo statusu ir pieejama Eiropas Parlamenta mājaslapā.

Eiropas Padome pērn oktobrī pieņēma jauno Atjaunīgās enerģijas direktīvu nolūkā līdz 2030. gadam atjaunīgās enerģijas īpatsvaru ES kopējā enerģijas patēriņā palielināt līdz 42,5%, paredzot vēl 2,5% indikatīvu papildinājumu, kas ļautu sasniegt 45%. Katra dalībvalsts sniegs ieguldījumu šā kopīgā mērķrādītāja sasniegšanā. Paketi “Gatavi mērķrādītājam 55%” EK iesniedza 2021. gada 14. jūlijā. Šīs paketes nolūks ir ES klimata un enerģētikas tiesisko regulējumu saskaņot ar tās 2050. gada klimatneitralitātes mērķi un tās mērķi līdz 2030. gadam panākt siltumnīcefekta gāzu neto emisiju samazinājumu vismaz par 55% salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni.

ES ir sasniegusi savus 2020. gada klimata un enerģētikas mērķrādītājus, bet dažas dalībvalstis nav devušas gaidīto ieguldījumu šo mērķrādītāju sasniegšanā. EK vēl nav izvērtējusi, vai ES savus mērķrādītājus ir sasniegusi, tikai īstenojot tās rīcībpolitikas, vai arī to ir ietekmējuši ārējie faktori, tādi kā 2009.

gada finanšu krīze un “Covid-19” pandēmija. ES 2020. un 2030. gada siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītājos nav iekļautas emisijas, kas iegultas importētās precēs, vai starptautiskās aviācijas un kuģniecības radītās emisijas. Ir pieejami ierobežoti dati par izmaksām ES budžetā, dalībvalstu budžetos un privātajā sektorā, kuras radušās saistībā ar ES mērķrādītāju sasniegšanu. Nacionālajos enerģētikas un klimata plānos trūkst datu par ieguldījumu vajadzībām un finansējuma avotiem, lai novērtētu, vai šādi plāni ir stabils pamats 2030. gada mērķrādītāju sasniegšanai.

Plastmasas vietā – papīrs

2022. gadā atkritumu apsaimniekotāji pārstrādei “Getliņi EKO” piegādāja mazliet vairāk nekā 11 tūkstošus tonnu dalīti vāktu bioloģisko atkritumu, kas, salīdzinot ar kopējo bioloģiski noārdāmu atkritumu pārstrādes kompleksā ienākošo atkritumu plūsmu, veido tikai 15%, saka “Getliņi EKO” Vides pārvaldības daļas vadītāja Lilija Dukaļska.

Attiecībā uz šo mērķrādītāju deviņas dalībvalstis – Austrija, Beļģija, Čehija, Dānija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Slovēnija un Vācija – ir ceļā uz abu rādītāju sasniegšanu, bet astoņām dalībvalstīm – Francijai, Igaunijai, Īrijai, Latvijai, Portugālei, Somijai, Spānijai un Zviedrijai – pastāv risks, ka netiks sasniegts tikai sadzīves atkritumu mērķrādītājs, bet nav riska attiecībā uz visa izlietotā iepakojuma mērķrādītāju, uzskaitīts ziņojumā. Tāpat ziņojumā uzsvērts, ka desmit dalībvalstīm – Bulgārijai, Grieķijai, Horvātijai, Kiprai, Lietuvai, Maltai, Polijai, Rumānijai, Slovākijai un Ungārijai – pastāv risks, ka netiks sasniegti ne sadzīves atkritumu, ne visa iepakojuma atkritumu mērķrādītāji 2025. gadam.

“Aprites ekonomiku konceptu iespējams iedalīt vairākos posmos – katrs no tiem piedāvā daļu no kopējā risinājuma resursu ieekonomēšanai. Ļoti iespējams, ka daudziem aprites ekonomika asociējas tikai ar atkritumu šķirošanu, savākšanu un pārstrādi. Tomēr tā ir tikai daļa no lielās bildes. Piemēram, produktu dizaina posmā, veicot izsvērtas izvēles par to, no kādiem materiāliem un kāpēc produkts tiek izgatavots, ir iespējams gan ietaupīt resursus, gan samazināt ietekmi uz apkārtējo vidi. Pavisam vienkāršs piemērs tam ir plastmasas maisiņu aizstāšana ar papīra alternatīvu, kuru iespējams tālāk pārstrādāt vai arī, tiem nonākot dabā, netiek nodarīts tik liels vides kaitējums,” saka Latvijas Bankas ekonomists Klāvs Zutis.

Līdz 2025. gadam 25% plastmasas pudeļu ražošanā izmantotā materiāla jāiegūst no pārstrādātas plastmasas, bet līdz 2030. gadam šim rādītājam jāpieaug līdz 30%. Šīs pašas normas par pudeļu materiālu ir iestrādātas arī Latvijas Plastmasu saturošu izstrādājumu likumā.

“Ir ļoti svarīgi, lai ieinteresētās personas kliedētu šīs bažas un izmantotu ilgtspējīgas prakses sniegtās iespējas. Izvirzot atbilstošus mērķus un pārraugot to īstenošanu, ieguldot zaļajās tehnoloģijās un pārvarot šķēršļus, piemēram, saistībā ar enerģijas izmaksām un kvalificēta darbaspēka trūkumu, Latvijas uzņēmumi var bruģēt ceļu uz noturīgāku un labklājīgāku nākotni. Mēs bankā esam gatavi to atbalstīt,” saka Eiropas Investīciju bankas priekšsēdētāja vietnieks Tomass Estross.

Eiropas Revīzijas palāta EK iesaka: nodrošināt labāku pārredzamību attiecībā uz ES un tās dalībvalstu sniegumu klimatrīcības un enerģētikas jomā, uzskaitīt visas ES radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas, tostarp emisijas, ko radījusi tirdzniecība, starptautiskā aviācija un kuģniecība, un atbalstīt dalībvalstu apņemšanos sasniegt 2030. gada mērķrādītājus.

— Kristīne Harmsena

VIEDOKLIS

Inese Vaidere,

Eiropas Parlamenta deputāte no Latvijas, strādā EP Vides komitejā

Ik gadu pasaulē un arī Latvijā tiek radīti lieli atkritumu kalni, turklāt tiem ir tendence ik gadu pieaugt. Vidēji katrs latvietis gadā rada aptuveni 140 kilogramus iepakojuma atkritumu, bet elektronikā, kas ir visstraujāk augošais atkritumu avots, otrreiz pārstrādāti tiek mazāk nekā puse. Tādēļ Eiropas Parlamentā strādāju pie aprites ekonomikas ieviešanas. Tas nozīmē – stimulēt tādu ražošanu un patēriņu, kas veicina lietu un resursu pārstrādi un atkārtotu izmantošanu, tādējādi samazinot piesārņojumu. Gandarījums, ka ir izdevies panākt reālus rezultātus – pavisam drīz mēs EP gala balsojumā apstiprināsim virkni jaunu noteikumu, pie kuriem strādāju EP Vides komitejā. Tie paredz gan lietu remontu veicināšanu, gan iepakojumu atkārtotu izmantošanu un pārstrādi, kā arī mazina tekstila izstrādājumu un pārtikas nonākšanu atkritumos.

UZZIŅAI

Aprites ekonomika ir ražošanas un patēriņa modelis, kas paredz esošo materiālu un produktu koplietošanu, iznomāšanu, atkārtotu izmantošanu, remontu, atjaunošanu un pārstrādi pēc iespējas ilgākā laika periodā. Tādējādi tiek pagarināts produktu aprites cikls. Praksē tas nozīmē līdz minimumam samazināt atkritumu apjomu. Kad pienāk kāda produkta lietošanas laika beigas, tā materiālus pēc iespējas cenšas atgriezt ekonomikā. Tos var lietderīgi izmantot atkal un atkal, tādējādi radot papildu vērtību.

Materiāls tapis sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā