Pirmais lielā futbola mačs klātienē

Jau ilgus gadus bija sapnis aizdoties uz kādu futbola lielvalsti, lai apmeklētu maču klātienē. Izvēle krita uz futbola dzimteni Angliju, precīzāk – Apvienotās Karalistes galvaspilsētu Londonu.

Ar draugu, kuram arī bija milzīga vēlme baudīt futbolu, izlēmām, ka dosimies decembrī, jo īpaši tajā mēnesī Londona ir viens no tūristu galamērķiem, jo tur var sajust īstenu Ziemassvētku noskaņu. Arī Londona kā ceļojuma galamērķis mūs interesēja jau labu laiku. Ja to var apvienot ar sporta pasākuma apmeklējumu, tad tas ir pavisam ideāli. Vispirms izpētījām, kādas spēles un cenas ir Anglijas premjerlīgas mačos, bet tad pamanījām, ka tieši decembra vidū mums ērtā dienā un laikā ir mājas spēle Eiropas līgā otram apmeklētākajam Anglijas klubam “West Ham United” (uzreiz aiz Mančesteras “United”) un biļešu cenas ir stipri lētākas (mums katra biļete maksāja 45 eiro) nekā uz valsts līgas mačiem. Turklāt ir iespēja uzreiz redzēt divu futbolu lielvalstu klubus, jo angļu klubam duelis ir pret Vācijas bundeslīgas komandu “Freiburg”. Abas vienības savu valstu čempionātos atrodas apmēram tabulas vidū (“West Ham” astotā vieta no 20 komandām), “Freiburg” astotā vieta no 18 komandām), tādējādi varētu kaut kādā ziņā novērtēt, kura līga ir spēcīgāka.

Mačs notika ceturtdienā pulksten 20 pēc vietējā laika Londonas olimpiskajā stadionā, kurš tika uzbūvēts 2011. gada pavasarī, lai tajā nākamajā gadā varētu aizvadīt olimpiskās spēles. Stadions atrodas Karalienes Elizabetes Olimpiskajā parkā, kas ir sporta komplekss un publisks parks. Mums naktsmītnes bija Stratfordā, pusotras jūdzes attālumā no stadiona (apmēram 2,4 kilometri). Jā, Apvienotajā Karalistē attālumu mēra jūdzēs, visa kustība gan transportlīdzekļiem, gan cilvēkiem notiek pa pretējo pusi. Sākumā bija ļoti sarežģīti aprast ar to, sanāca uzskriet virsū cilvēkiem, kā arī, šķērsojot ielu, nevarēja saprast, uz kuru pusi jāpaskatās, vai nebrauc automašīnas. Protams, ir vēl vairākas atšķirības no standarta Eiropas. Piemēram, interesanti, ka kontaktligzdās ir trīs caurumi, nevis divi kā pie mums. Tāpēc nācās pirkt pārveidotāju, kas, iespējams, noderēs arī nākotnē. Ja ne, tad paliks kā suvenīrs.

Pirms futbola izstaigājām milzīgo parku, apskatījām arī BMX trasi, kura ir ļoti zīmīga Latvijas leģendārajam sportistam Mārim Štronbergam, jo viņš tur 2012. gadā kļuva par divkārtēju olimpisko čempionu. Uz stadionu sākām virzīties nepilnu stundu pirms mača sākuma. Tā apkārtnē manījām lielas cilvēku straumes, taču ieiešana stadionā, kā par brīnumu, notika ļoti ātri. Vispirms bija jāiet cauri drošības pārbaudei, kur apsargi pārmeklēja apģērbu. Mugursomas nedrīkstēja ienest. Rinda virzījās uz priekšu strauji. Tālāk jau ieeja pašā stadionā, kurā varēja iekļūt pa vairākām šaurām vietām, kur paredzēts iet pa vienam. Jānoskenē iegādātās biļetes kods, vārtiņi atveras, un esi iekšā. Viss process ir automatizēts, bez cilvēkiem. Ērti, vienkārši un ātri. No ārpuses stadions nemaz tik ļoti milzīgs nešķita, bet ienākot uzreiz bija cita aina. Viss tik plašs! Uz vietas tirgoja ēdienus, dzērienus, bet ne suvenīrus, kā mēs būtu vēlējušies. Cerējām, ka pēc mača varēsim tos vismaz iegādāties no “West Ham” faniem, kas tos tirgoja netālu no stadiona.

Gājām uz savām vietām tribīnēs, kas uz augšu virzījās ļoti lēzeni atšķirībā no vairums stadioniem pasaulē, un tad beidzot ieraudzījām pašu laukumu. Kas par skatu! Vienkārši iespaidīgi un vareni! Pirms spēles sākuma svilpes visi kopīgi nodziedājām “West Ham” himnu “I am forever blowing bubbles”, kuras vārdus mums iemācīties bija kā mājas darbs. Kopīgi dziedot himnu, kā arī skatoties uguns šovu un ķerot gaisā palaistos burbuļus, ķermenim izskrēja cauri skudriņas, un lielais futbols varēja sākties. Šis mačs bija nozīmīgs abām komandām, jo tās cīnījās par pirmo vietu grupā, kas nozīmētu iekļūšanu 1/8 finālā. Abi vārti šajā spēlē tika gūti pirmajā puslaikā, to paveicot mājiniekiem pēc skaistām izspēlēm. Gavilējām kopā ar angļiem. Vispirms izcēlās Ganas izlases spēlētājs Muhameds Kudus, bet tad meksikānis Edsons Alvarezs. Piebilstams, ka “West Ham” starta vienpadsmitniekā devās tikai divi Anglijas spēlētāji, pārējie deviņi bija leģionāri no astoņām dažādām valstīm. Savukārt “Freiburg” rindās spēlēja pieci vācieši.

Tā kā stadionā, protams, nevarēja ienest dzērienus un mums slāpa, pārtraukumā devāmies notestēt Anglijā ražotu sidru. Jāteic, ka tas maksāja tikai nedaudz dārgāk kā Latvijā “Arēnā Rīga” hokeja vai basketbola spēlē. Lēnā garā to baudījām un īsi pirms dueļa atsākšanās devāmies uz tribīnēm, taču mūs neielaida, jo izrādās, ka ar alkoholu tribīnēs ienākt ir aizliegts – atšķirībā, kā tas ir mūsu valstī un, visticamāk, arī citur.

Šī noteikuma dēļ nokavējām pāris minūtes no otrā puslaika. Tajā Vācijas klubs centās atspēlēties, taču tas neizdevās. Otrais puslaiks, tāpat kā viss mačs, paskrēja vienā elpas vilcienā. Nav salīdzināms ar futbola skatīšanos pie TV ekrāna, kad spēle šķiet tik ilga. Kopumā jāsaka, ka cilvēki tribīnēs uzvedās ļoti solīdi, uzmanīgi vērojot notikumus laukumā un baudot spēli. Arī iziešana no tribīnēm un stadiona notika ļoti raiti. Izdevās arī atrast suvenīru tirgotājus un iegādāties tieši šim mačam radītu šalli ar turnīra nosaukumu, datumu un abu klubu logo. Par laimi, varēja norēķināties ar bankas karti, jo skaidrā nauda (Lielbritānijas mārciņas) mums nebija līdzi.

Vēlāk internetā uzzinājām, ka spēli apmeklēja 48 876 cilvēki, kas teju precīzi atbilda arī mūsu prognozēm un izpētītajām tendencēm. “West Ham” Eiropas līgas 1/8 finālu aizvadīs tikai aptuveni pēc diviem mēnešiem. Pretinieks vēl nav zināms, jo vispirms notiks 1/16 fināla cīņas. Noteikti pasekošu šīs komandas sekmēm līdzi arī turpmāk. Šajā spēlē guvu lieliskas emocijas un iespaidus un droši varu teikt, ka šis nebija mans pirmais un pēdējais futbola mačs klātienē.

Futbola spēles apmeklējums bija galvenais mērķis, dodoties uz Londonu, bet, protams, ne vienīgais. Ceturtajā dārgākajā pilsētā pasaulē pavadījām trīs pilnas dienas, vidēji dienā nostaigājot ap 30 kilometriem. Redzējām visus tūristu iecienītākos objektus – Bigbenu, Londonas aci, Tauera tiltu, Svētā Pāvila katedrāli, Bekingemas pili un tās sardzes maiņu, sarkano telefonu būdiņu un vēl daudzus citus. Sapratām, ka kopumā Londonā no mums un citām Eiropas valstīm ir ļoti atšķirīga arhitektūra. Izbraucām arī ar tur ļoti raksturīgo divstāvu autobusu, gājām pa tuneli zem Temzas upes. Apmeklējām četrus populārākos muzejus un modernās mākslas galeriju, kas, starp citu, ir bezmaksas. Tā kā bērnībā skatījāmies Harija Potera filmas un Misteru Bīnu, tad devāmies uz populāro Kingskrosas stacijas platformu 9¾ un Leičesteras skvēru, lai nobildētos ar Mistera Bīna statuju. Ar liftu uzbraucām 35 stāvus augstajā debesskrāpī “Sky Garden”, kur pavērās fantastisks skats uz visu pilsētu, kas, tuvojoties Ziemassvētkiem, ir īpaši izgaismota un izdekorēta. Par Ziemassvētku svinēšanu šeit tiek ļoti piedomāts. Izstaigājām arī vairākus parkus, tai skaitā Grīnvičas parku, kur katru gadu aprīļa beigās startē Londonas maratons. Nodomājām – iespējams, nākotnē tieši šeit vēl atgriezīsimies.

Kā ceļojuma laikā novērojām, Londonā uzturas visdažādāko tautību cilvēki, kas ir izteikti laipni un jūtami apmierināti ar dzīvi. Viņi māk atvainoties un pateikt paldies pat brīžos, kad tas nemaz tik ļoti nav nepieciešams. Cits citu ļoti ciena, un tādā vidē mums tiešām bija ļoti patīkami uzturēties.

FOTO: TOMASS NEUSS-LUCS

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas” #SIF_MAF2023