Par spīti 83 gadu vecumam, vēl aizvien Viktors Valainis barikāžu laiku atceras kā īpašo tautas brīvprātīgo kārtības sargu vienības dalībnieks. Atmodas laikā astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā Viktors Valainis strādāja par pasniedzēju Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ražošanas apmācības katedrā. Viņš atceras, ka tolaik katrs augstskolas students ieguva vismaz B kategorijas autovadītāja tiesības, bet inženieri apguva arī smago lauksaimniecības tehniku. Līdztekus Viktors Valainis kā biatlonists nodarbojās ar studentu šaušanas apmācību. Šautuve bija iekārtota Jelgavs pils bēniņos, un studenti šāva teicami. “Augstskolai bija vairāki desmiti mazkalibra šauteņu, bet studentiem – prasme rīkoties ar ieročiem,” teic Viktors.
Bez ieročiem, ar gara spēku
Īpašās tautas kārtību sargu vienības bija izveidotas, lai apsargātu Latvijas Tautas frontes pasākumus. Piemēram, tautas manifestācijas, kas notika Rīgā, Daugavmalā. “Neatminos, ka kādā Latvijas Tautas frontes pasākumā uzdarbotos provokatori vai kāds būtu mēģinājis traucēt patriotiski noskaņotajiem tautfrontiešiem.”
1991. gada janvārī īpašā tautas brīvprātīgo kārtības sargu vienība apsargāja valdības māju Rīgā, Brīvības ielā, pie Ļeņina pieminekļa, kas tolaik vēl nebija demontēts. “Īpašās brīvprātīgo kārtības sargu vienības nebija apbruņotas. Taču kārtības sargi it kā palīdzēja miličiem, kas bija bruņoti ar pistolēm un triecienšautenēm. Toreiz katrā valdības mājas kabinetā uz nakti tika izvietoti pa diviem īpašajiem kārtības sargiem, kas bija kā dzīvais vairogs vēl pēc PSRS likumiem izveidotajai Latvijas valsts varai. Viktors Valainis atceras, ka viņa pienākumos bija pārbaudīt dokumentus īpašajiem kārtības sargiem, kas ieradās uz dežūru no laukiem un mazpilsētām. “Daudz to bija arī no Jelgavas un Jelgavas novada, bet vārdus un uzvārdus es diemžēl neatceros. Šo cilvēku saraksti tika iznīcināti, lai tos zaudējuma gadījumā neatrod Latvijas valsts ienaidnieki,” stāsta Viktors.
Viņam palikusi atmiņā epizode, kad uz dežūru valdības mājā ieradās miliči no latviskajiem Talsiem. Talsenieku rīcībā nav bijusi neviena triecienšautene, taču viņi atveduši snaiperšauteni ar optisko tēmekli. “Kāds teica, ka man ar šo snaiperšauteni vajadzētu uztaisīt slēpni pareizticīgo katedrāles tornī, novērot apkārtni un vajadzības gadījumā šaut. Taču ar nepazīstamu, nepiešautu ieroci tas nebūtu bijis prāta darbs. Ierocis ir jāpiešauj,” stāsta Viktors Valainis. Viņaprāt, tas nebija nopietni.
No atjaunotās Latvijas Republikas valdības vīriem barikāžu laikā saticis premjeru Ivaru Godmani, ārlietu ministru Jāni Jurkānu, aizsardzības ministru Tālavu Jundzi. Turpat bijis arī Ģirts Kristovskis, kas bija 1991. gada augustā dibinātās Zemessardzes pirmais komandieris. Īpašos tautas kārtības sargus komandējis kapteinis Juris Vectirāns, kas vēlāk saņēma ģenerāļa pakāpi. “Viņi bija diezgan piezemēti. Ne jau tādi, ka uz “tu”, bet savējie,” atminas jelgavnieks.
Barikāžu laikā Rīgā pret Latvijas valsti darbojās milicijas speciālo uzdevumu vienība “Omon” jeb “melnās beretes”. Tā paziņoja, ka pakļaujas PSRS likumiem. 1991. gada 15. janvārī “melnās beretes” Vecmīlgrāvī nošāva Latvijas valdības Satiksmes ministrijas šoferi Robertu Mūrnieku, bet 20. janvārī četri cilvēki tika nošauti, kad šī vienība uz pāris stundām ieņēma Iekšlietu ministrijas ēku Raiņa bulvārī. “20. janvārī es biju pēc dežūras mājās Jelgavā,” teic Viktors Valainis.
Domājot par mūsdienām, viņš ir nobažījies par rašisma draudu Baltijas valstīm. “Atmodas laikā lielākā daļa sveštautiešu arī Latvijā iestājās par pārmaiņām un cerēja, ka viņu dzīve strauji uzlabosies. Taču daudzi atmodā vīlās un tagad, iespējams, ir pieslējušies rašistiem, kas ir pie varas Krievijā un Baltkrievijā,” spriež jelgavnieks.
Viņa paša politiskie uzskati ir veidojušies brīvību mīlošā ģimenē Latgalē pie Aglonas. “Mans vectēvs klausījās “Amerikas balsi” un cerēja uz labām pārmaiņām. Vecā paaudze atcerējās ulmaņlaikus, kad daudz nācās strādāt, bet dzīve bija pārtikusi,” teic Viktors. Viņš ir Līvānu 1. vidusskolas absolvents. Arī nebrīves laikā skolā augstā līmenī bija tautas dejas, koris un sports. Rosība un kustīgums palīdz Viktoram saglabāt možu garu arī šobaltdien.
Saruna ar Viktoru Valaini notika “Zemgales Ziņu” redakcijā, kur viņš bija iegriezies pa ceļam no automašīnas tehniskās apskates. Pirms nedēļas Viktors bija atbraucis no slēpošanas Zviedrijā, kur ik ziemu dodas kopā ar vairākiem līdzgaitniekiem – biatlona veterāniem.
PMK-13 turēja Zaķusalas atslēgas
Agrākais Ozolnieku meliorācijas uzņēmuma PMK-13 priekšnieks Jānis Melders atminas, ka viņš barikāžu laikā nav jutis sev apdraudējumu. Visapkārt patriotiski noskaņoti cilvēki. “Vēl jau līdz 13. janvārim nezinājām, ka taisīsim barikādes.” Ideja par barikādēm radās tikai pēc lielā mītiņa Rīgā, Daugavas malā, kad jau bija ziņas, ka Viļņā, aizstāvot televīzijas torni, nogalināti 13 cilvēki. “PMK-13 par traktoristu strādāja Leons Lecis. Viņš bija “fiksais puika”. 1991. gada 13. janvāra vakarā Leons teica, ka ar savu kāpurķēžu traktoru brauks gar šosejas malu uz Rīgu un taranēs krievu bruņumašīnas, ja tādas būs Zaķusalā pie Latvijas Televīzijas. Tad sarunājām ar treileristu Juri Babčuku, ka labāk būs, ja viņš Leča buldozeru uzliks uz treilera un tad brauks uz Zaķusalu. Viņi tad arī Rīgā uz Salu tilta pār Daugavu nosprostoja nobrauktuvi uz Zaķusalu – televīzijas ēku,” atceras Jānis Melders. Turpat blakus Leona Leča traktoram un Jura Babčuka treileram nostājās PMK-13 smagie auto, kas bija piekrauti ar smiltīm. “No tā laika man ir saglabājusies viena bilde ar mūsu šoferiem Rīgā uz Salu tilta pie nobrauktuves uz Zaķusalu. Diemžēl toreizējie barikāžu dalībnieki Jānis Strauts, Zigurds Pablaks, Alberts Želvis un Viesturs Rozentāls ir viņā saulē. Fotografējoties nenostājos viņiem blakus, jo es taču Zaķusalā nedežurēju un kopā ar viņiem nesalu,” kautrīgi teic Jānis Melders. Taču saistībā ar 1991. gada barikādēm augstu tika novērtēts PMK-13 priekšnieka organizatoriskais darbs un arī Jānim Melderam ir piešķirts valsts apbalvojums “1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme”.
Visi PMK-13 darbinieki, kas piedalījās barikādēs, par tur nodežurētajām stundām saņēma vidējo algu. Visvairāk stundu (168) no 13. līdz 27. janvārim ir uzskaitītas PMK-13 darbiniekam, tagad Jelgavā pazīstamajam vīnzinim un bāra “Noliktava Nr.2” īpašniekam Einaram Zalcmanim.
Jautāts, vai Ozolniekos bija arī cilvēki, kas neatzina tautas nevardarbīgās pretošanās garu 1991. gada janvāra barikādēs, Jānis Melders teic, ka tādus neatceras. Viņa atmiņā bija tādi, kas “raustījās braukt” uz barikādēm. Taču aģitācija “pret” nekur Ozolniekos netika manīta. Tiesa, Jāņa Meldera saglabātajos dokuments ir PMK-13 autotransporta garāžu galvenā mehāniķa, barikāžu koordinatora Jāņa Melņa liecība, ka PMK-13 civilās aizsardzības grupas priekšnieks Grigorijs Misjuks no tiem, kuri devās uz barikādēm, noslēpa gāzmaskas. Misjuks bijis atvaļināts padomju armijas virsnieks, iespējams, saistīts ar VDK.
Saistībā ar 1991. gada janvāra barikāžu 35. gadadienu Jānis Melders organizē bezmaksas transportu un ielūgumus uz koncertu Rīgā, Ķīpsalas izstāžu centrā, kur uzstāsies Zemessardzes orķestris, rokgrupa “Pērkons”, kamerkoris “Ave sol”. Viņš vēl aizvien ir aktīvs un, kā pats saka, ikdienā darbojas no 7 rītā līdz 23 vakarā.
Bija sajūta, ka ir jābrauc uz Rīgu
Barikāžu koordinatora palīgs Zaķusalā, bet nu jau vienpadsmit gadus veikala un bāra “Noliktava Nr.2” saimnieks Einars Zalcmanis teic, ka, laikam ejot, saistībā ar jaunībā barikādēs piedzīvoto ir kļuvis rezervētāks. “Pirms kādiem desmit gadiem mani pasauca runāt par barikādēm ar Valsts ģimnāzijas audzēkņiem. Sēž skolas zālē jaunieši, puse – telefonos. Ko viņiem stāstīt?! Neviļus no bērnības atceries Otrā pasaules kara, tā sauktā Lielā Tēvijas kara, veterānus, kas nāca uz skolu un skolēniem dzina tādu sviestu,” domīgi stāstu iesāk Einars. Ar gadiem viņam šķiet, ka barikādes to dalībniekiem bija liels dzīves piedzīvojums, izraušanās no parastās ikdienas. Notikums, kas viņam pašam dzīves ikdienu ir mainījis. No brīvību mīloša, Ozolniekos auguša jaunekļa, kas vēlas kļūt par aktieri, bet izmācās par zemes ierīkotāju, strādā vecāku darbavietā, viņš ir kļuvis par mazas kafejnīcas saimnieku, kas “bagāts nekļūs nekad, bet bieži vien būs interesantu cilvēku sabiedrībā”.
Par to, ko jutis 1991. gada 13. janvārī, Einars teic: “Bija sajūta, ka ir jābrauc uz Rīgu.” Toreiz dzirdējis Latvijas Tautas frontes līdera Daiņa Īvāna runu. Plus vēl aizstāvēt tikko atjaunoto Latvijas valsti televīzijā aicinājis kāds pazīstams students. 13. janvāra pievakares tumsiņā Einars Ozolniekos “nobalsojis” satiksmes autobusu un aizbraucis līdz Zaķusalai. Tur vēl nebija ne traktoru, ne smago automašīnu, ar ko ieradās barikāžu dalībnieki 14. janvāra pēcpusdienā. Tik daži simti aizstāvju, tostarp īpašie brīvprātīgie kārtības sargi.
Zaķusalā vājāk apsargātā vieta Einaram likās Zaķusalas televīzijas tornis. Te, darbojoties kā pašpasludinātais koordinators, viņš pavadīja 168 darba stundas. Einars stāsta, ka viņa iniciatīva bijusi novietot pie torņa autobusu – mobilo televīzijas studiju (tas arī tika izdarīts). Tādējādi Latvijas Televīzijas pārraides, iespējams, varētu turpināties arī tad, ja piepeši Televīzijas centrs Zaķusalas lejasdaļā, netālu no dzelzceļa tilta, būtu ieņemts.
Domājot par 1991. gadā piedzīvoto, Einars Zalcmanis teic, ka viņam ir laba sajūta tādā ziņā, ka viņš ir bijis vēsturiska notikuma dalībnieks, nevis vērotājs no malas televizorā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu aktualitātes 2025”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.
