FOTO no Zanes Ojas personīgā albuma un Laumas Kalniņas foto
Jelgavas konditorejas studijas “Tarte” saimniece Zane Oja uzņēmējdarbībai pievērsās pirms aptuveni desmit gadiem. Šķiet gandrīz vai neticami, taču viņai šis ceļš sācies ne tik daudz apzinātas izvēles, drīzāk gan daudzu nejaušību sakritības dēļ.
Nenovērtējamā spēja uzdrošināties
Katra nejaušība cilvēkam paver jaunas iespējas, taču katra paša ziņā ir, vai šīm iespējām sekot vai arī tās ignorēt. Zane Oja izvēlējās pirmo variantu. Iepriekš viņas darbavieta bija birojs, kur Zane rakstīja Eiropas projektus, taču vēl senākā pagātnē kādu laiku strādājusi arī “Zemgales Ziņās”. “Pēc savas būtības esmu rakstītājs, absolūts “papīra cilvēks”. Taču tad uzdrošinājos savā dzīvē ko mainīt. Liku soli pie soļa, pareizajā laikā satiku īstos cilvēkus, tādējādi mans hobijs no brīvā laika nodarbes izauga par uzņēmumu un nodrošināja darbavietas vēl vairākiem cilvēkiem. Tā arī nokļuvu uzņēmējdarbībā,” pasmejas Zane. Pirmie soļi šajā jomā tika sperti divatā, taču pēc kāda laika darbabiedru kļuva vairāk, tad atkal mazāk. “Uzņēmējdarbība ir dzīvs organisms, tāpēc pārmaiņas notiek nepārtraukti,” ir pārliecināta konditorejas “Tarte” īpašniece. Viņas sākotnējais plāns bija strādāt pēc pasūtījuma, taču telpu apjoms atļāva tajās ierīkot kafejnīcu. “Plānojām vienu, notika cits. Atlika vien sekot notikumu attīstībai, līdz izaugām ļoti lieli un kļuvām ļoti slaveni,” smejas uzņēmēja.
Vienas no smagākajām grūtībām radās pandēmijas laikā. Vajadzēja izturēt pirmo “Covid-19” vilni, pēc tam otro, turklāt saglabājot visu darbinieku komandu, taču pēc tā cerētā miera perioda vietā sākās Ukrainas karš. “Tad sapratu, ka esmu izdegusi. Bija nepieciešama atelpa. Šobrīd strādājam trijatā.”
Interesē meklēt jaunas garšas
Pirms uzņēmējdarbības Zane Oja nav mācējusi izcept neko saldu. Vēl vairāk – saldumi viņai pat īsti nav gājuši pie sirds. “Tāpēc ir tik smieklīgi, ka dzīve mani ir atvedusi vietā, kur pašlaik atrodos. Tas, ka man saldumi īpaši negaršo, nav mainījies, taču interesē meklēt jaunas garšas,” viņa atklāj, piebilstot, ka esot no tiem cilvēkiem, kuriem parasti nepadodoties lietas ar pirmo reizi. Jau atkal – arī šeit ir izvēles iespēja: mēģināt vēlreiz vai mest plinti krūmos. Zane mēģināja vēlreiz un pēc tam vēlreiz, līdz izdevās tā, ka patika gan pašai, gan citiem. Pirmais mēģinājums viņai bija izcept makarūnus, kas vienubrīd pat bija modes lieta. “Man reāli nesanāca, tāpēc ar to cīnījos gadu! Esmu pedante, tāpēc citādi nevaru. Lai “atkostu”, kā cepami makarūni, pat apmeklēju vairākus kursus. To laikā sapratu, ka konditoreja ir ne tikai vecais priekšstats par sviesta rozēm uz kūkām, tajā ir kaut kas cits. Līdz ar makarūnu cepšanas apgūšanu pievērsos franču konditorejai.” Tā Zanei kļuva interesanta tieši koncepta dēļ. Pirms desmit gadiem cilvēki Latvijā zināja vien makarūnus un eklērus, taču citi franču konditorejas meistarstiķi nebija zināmi. “Konditoreju varu salīdzināt ar juveliera darbu, tieši tā es to uztveru,” pauž uzņēmēja. Turklāt, atverot pašai savu konditorejas studiju, viņu pat pārņēmušas bailes, ka cilvēki šos saldumus nesteigsies pirkt tādēļ vien, ka tos nezina.”
Ja nesanāk, mēģini vēlreiz
Uzņēmuma pastāvēšanas sākumposmā galvenokārt tika ceptas kūkas un paralēli tam eksperimentēts ar šokolādi, kas ir ļoti kaprīzs produkts. Gatavojot šokolādi, svarīgs ir mitrums, temperatūra, darba ātrums. Sākot ar temperēšanu, jādarbojas ir ļoti ātri, lai produktu dabūtu spīdīgu, ar kraukšķīti.
“Par šokolādi, tās gatavošanu neko nesapratu, izņemot virsējo līmeni, ko saprot visi. Taču kaut kas šokolādes gatavošanā man šķita bezgala interesants.” Zanei Ojai ir raksturīgi mēģināt vēlreiz un vēlreiz, līdz beidzot sanāk. Viņa gan smejas, ka savos mēģinājumos gatavot šokolādi nonākusi otrā galējībā – tas bijis vājprātīgi ilgs un līkločains ceļojums, līdz izdevies gaidītais rezultāts. Mēģinājumu bijis simtiem! “Man pat šķita, ka esmu pilnīgi stulba, kurai abas rokas ir kreisās,” viņa smejas. Sākumā no šokolādes veidojusi dekorus, kas paredzēti citu saldumu papildināšanai, lai tie skaistāk izskatītos. “Kad Vairai Vīķei-Freibergai tika gatavota kūka uz viņas astoņdesmit gadu jubileju, es tai veidoju šokolādes dekorus. Darbojos “basic” līmenī, taču visu laiku nelaida vaļā doma, ka vajadzētu pamēģināt vēl un vēl, un vēl. Paralēli gatavoju šokolādes konfektes.” Vien pēdējos trīs gadus Zane Oja uzskata, ka šo lietu ir apguvusi. Beidzot viņa sevi var atļauties nosaukt par šokolādes meistari jeb “chocolatier”. Tas nozīmē arī to, ka pēdējos gadus ar šokolādes gatavošanu uzņēmēja nodarbojas katru dienu, daudz un bieži. Latvijā gan arvien biežāk vērojama pretēja situācija – cilvēks, kurš trīs reizes kaut ko ir pamēģinājis, sevi nez kāpēc sāk dēvēt par meistaru vai arī ekspertu.
“Tagad man brāķu apjoms ir mazs, taču iepriekš tas bija milzīgs. Ārkārtīgi daudz no tā ir gan noziedots, gan atdots draugiem un paziņām,” viņa atzīst. “Šokolādei ir brīnišķīga īpašība, ka to, ja vien neesi sapildījis ar visu ko, vari pārkausēt.”
Torte? Nē – tarte!
Savu konditorejas studiju Zane Oja nosauca par “Tarti”. “Francijā tarte vienmēr ir bijusi viens no pamatkonditorejas izstrādājumiem. Ir kūkas un ir tartes. Tās atšķiras ar to, ka biskvīts nav kārtās; tarte ir groziņš, kas pildīts ar visu ko, piemēram, citronu krēmu un dedzinātu olbaltumu,” skaidro konditorejas īpašniece. Vārdu “tarte” uzņēmuma nosaukumam viņa izvēlējusies tāpēc, ka tas ir īss, skanīgs un starptautiski zināms. Šobrīd viņa nespēj pat iedomāties, ka konditorejai būtu cits nosaukums, taču sākumā cilvēki esot pārjautājuši, proti, vai domāta ir “torte”?
Patlaban “Tarte” piedāvājums ir tik plašs, cik spēj sagatavot divi cilvēki. “Es gatavoju šokolādi, kolēģe Maruta – desertus, kūkas un makarūnus. Gita to visu safasē un apkalpo klientus dienās, kad kafejnīca ir atvērta.” Sākotnēji kafejnīca “Tarte” bijusi atvērta visas dienas, izņemot svētdienas, bet pēdējos trīs gadus klātienes iepirkšanās iespējama piektdienās un sestdienās. “Uzņēmumā bija reorganizācija, jo es tolaik biju absolūti izdegusi un sapratu, ka tā tālāk darboties nespēju. Septiņus gadus man nebija brīvdienu. Pat tad, ja tu it kā esi brīvdienās, tu turpini strādāt. Neviens jau arī nav “apdrošinājis” pret dažādiem neparedzētiem gadījumiem. Kaimiņš neglābs, jābrauc vien pašam un tā bēdu ieleja jāvērš par labu.”
Lai “restartētos”, Zane Oja tolaik devās uz Zviedriju, lai piedalītos meistarklasē pie viena no spējīgākajiem šokolādes meistariem. Viņas uzskats ir, ka meistarklases nepieciešamas, pirmkārt, iedvesmai un tikai, otrkārt, lai apgūtu kādu jaunu knifu. Latvijā vēl aizvien nav iespējams kādam pajautāt vai aiziet pamācīties, kā gatavot šokolādi, jo nav īstu šokolādes meistaru. “Var jau lasīt grāmatas. Arī man ir plaša bibliotēka, taču tas nebūs tas.” Īsto atspēriena punktu tomēr devusi Zviedrijā apmeklētā meistarklase.
Saldumu abonements
No šī gada septembra uzņēmumam “Tarte” sākās trešā sezona saldumu abonementam. Kāds no Zanes paziņām reiz ieminējies, ka Anglijā esot kaut kāds saldumu abonements un ka arī viņai pirmajai Latvijā tādu vajadzētu ieviest.
“Jāsāk ar to, ka kopš pirmās dienas esmu strādājusi bez pārtikas krāsvielām. Tā ir mana principiāla pieeja, jo pārtikas krāsvielas uzskatu par indi. Sliktākā viela manos saldumos ir cukurs. Ļoti daudz izejvielu ņemu no sava dārza, kā, piemēram, visu veidu garšvielas, ko pievienoju desertiem, ābolus, ogas. Šajā ziņā esmu iedvesmojusies no frančiem,” pasmaida uzņēmuma īpašniece. Tā arī sākušies garšu meklējumi un apjausma, ka cilvēki pat īsti nezina, cik plašs ir konditorejas studijas piedāvājums. Vispirms saviem draugiem viņa teikusi, ka aizvedīs viņiem normālus, kvalitatīvus saldumus, ko izbaudīt, nevis plaša patēriņa preci, kas iegādājama pārtikas veikalos un pēc kuras bieži vien paliekot slikta pēcgarša. “Tā radās doma ieviest abonementu “Normāli saldumi”, taču vienlaikus urdīja apziņa, ka cilvēki nesapratīs. Vismaz es pati šādu abonementu gribētu – par spīti tam, ka saldumi man īpaši negaršo. Doma ir tāda, ka katru mēnesi varu izbaudīt jaunas garšas,” skaidro Zane Oja. “Man kā cilvēkam, kuram patīk izgaršot jaunas garšas, būtu vilinoši no Zviedrijas pasūtīt pāris absolūti jaunizveidotas konfektes, par kurām ar visu piegādi samaksātu pie simts eiro. Domāju, ka tāda es neesmu vienīgā, kam gribas pamēģināt, pagaršot kaut ko nezināmu, kaut ko jaunu.”
Kad abonements tika izsludināts, tas jau sākotnēji ieinteresēja gan daudzus pastāvīgos, gan jaunus klientus. “Es tā arī teicu, ka ik mēnesi piedāvāsim jaunu garšu, kaut gan tiem, kuri to garšu veido, tā ir pilnīga pašnāvība, jo ikviens jauninājums ir jānoslīpē. Taču, ja esi pateicis, ka būs – tad vīrs un vārds. Tā man ir lieliska motivācija radīt jaunas garšas.” Abonementa pastāvēšanas laikā Zane Oja ir atklājusi daudz konfekšu garšu. “Mūsu sortiments ir gana plašs, jo man interesē nevis vienu lietu darīt visu laiku, bet gan meklēt un radīt arvien ko jaunu. Šomēnes ir īsti forša saldumu kaste.” Savukārt abonementa iepriekšējā sezonā – konfekte “Latvijas garša”, kurā ir gan iesala karamele, gan brūkleņu gēliņš.
Sarunas noslēgumā konditorejas studijas “Tarte” saimniece piebilst, ka laikam jau šī izvēle bijusi likumsakarīga, jo viņa pati pasauli uztverot caur garšām un smaržām. “To nezināju līdz pat brīdim, kamēr nebiju sākusi darīt to, ko pašlaik daru. Atrast savu lietu ir svētība, taču viegli tas nav.”
UZZIŅA
Saldumu abonementa kārtība
Klients, kurš vēlas šo abonementu, iepriekšējā mēnesī veic automātisko maksājumu, bet jaunā mēneša sākumā saņem saldumu kasti, kas tiek izsūtīta ar pakomātu.
Gan pieteikties abonementam, gan arī atteikties no tā var jebkurā brīdī. To iespējams izdarīt arī “Tarte” mājaslapā internetā.
Abonements darbojas sezonā – no septembra līdz aprīlim (dažkārt arī maijam). Vasarā tas nestrādā, jo šokolāde ir kūstošs produkts.
Saldumus (tas gan neattiecas uz abonementu) var pasūtīt arī “Tarte” internetveikalā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu aktualitātes 2025”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.
