Liegs izmantot tālruņus visiem pamatskolas klašu audzēkņiem.
Saeima ir lēmusi, ka no 2026. gada 1. jūnija stāsies spēkā liegums pamatskolas skolēniem savā izglītības iestādē izmantot mobilos tālruņus. Vienīgais izņēmums – ja pedagogs tos atļaus lietot saistībā ar mācību procesu. Līdz šim liegums attiecās uz 1.–6. klašu audzēkņiem, taču Izglītības likuma 36. panta grozījumos noteikts, ka no 1. jūnija mobilos tālruņus skolā drīkstēs izmantot vien vidusskolēni – 10. līdz 12. klašu audzēkņi. “Zemgales Ziņas” uzrunāja visas iesaistītās puses – skolotājus, skolēnus un vecākus, lai noskaidrotu viņu domas šajā jautājumā.
Novērš uzmanību no mācībām
Nevienam nav jāskaidro, ka telefonu, līdzīgi kā jebkuras citas lietas, pārmērīga izmantošana rada nopietnus riskus. Pievēršoties viedtālruņa ekrānam, skolēns nekoncentrējas uz mācībām, līdz ar to var apgalvot, ka nav klātesošs mācību stundā un pienācīgi negūst zināšanas, kas tās laikā tiek piedāvātas. Vairāki “Zemgales Ziņu” aptaujātie pedagogi atzina, ka, viņuprāt, viedtālruņa pārmērīga lietošana skolā kaitē gan audzēkņu veselībai, jo ilgstoši tiek sasprindzināta redze, skolēns neizmanto iespēju starpbrīdī kaut vai minimāli izkustēties, gan arī zināšanu iegūšanai, komunikācijas prasmēm, sadarbības attīstīšanai un citām cilvēkam svarīgām dzīves jomām.
Vairāki pedagogi norādīja, ka ne tikai skolas vidē, bet arī mājās daudzi vecāki cenšas cīnīties ar šo problēmu un ierobežot bērniem laiku, ko viņi pavada, lietojot digitālās ierīces: “Patlaban skolā bērni izmanto telefonu katrā brīvajā brīdī, arī tad, kad tas nav atļauts. Līdz ar to viņi daudz mazāk savā starpā sarunājas, tiek traucēta normāla loģiskās domāšanas attīstība un bojāta redze, jo digitālas tāfeles un ekrāni jau tā liek lietoti gandrīz visās stundās.” Vēl pie negatīvajiem aspektiem minams tas, ka bērniem sociālajos tīklos nekontrolēti pieejama nevēlama informācija un viņi mobilos telefonus cenšas negodīgi izmantot pārbaudes darbos.
Aizliegt var, taču kurš to uzraudzīs?
Ir likumsakarīgi, ka ikviens aizliegums saskaras ar protestu, īpaši, ja tas skar pusaudžus. Aptaujājot vairākas jauniešu centra “Pietura” apmeklētājas, kā arī Jauniešu domes pārstāves Loretu Ivanovu, Leldi Brokāni, Emīliju Zavinsku, noskaidrojām, ka jaunajiem cilvēkiem šī kārtība nav pa prātam. “Mēs piekrītam, ka ir nepieciešami ierobežojumi jauniešu telefonu lietošanā, tomēr tos nedrīkst aizliegt pilnībā. Secinājumus esam izdarījušas, balstoties uz Loretas pieredzi, dzīvojot un mācoties skolā Spānijā, kur bija stingrs aizliegums izmantot telefonus – tos nedrīkstēja pat izņemt no somas. Ja skolēns tika pieķerts, telefons tika konfiscēts līdz dienas beigām, un to varēja izņemt tikai vecāki. Tas veicināja to, ka jaunieši skolā telefonus neizmantoja vispār,” pauda jaunietes, turpinot: “Mēs uzskatām, ka pilnīgs aizliegums varētu radīt negatīvu attieksmi un veicināt pretestību, kā arī vēlmi meklēt veidus, kā noteikumus apiet. Bieži vien tas, kas tiek stingri aizliegts, kļūst vēl pievilcīgāks.”
Jaunietes norāda uz nākamo jautājumu, proti, kāds būs kontroles mehānisms un rīcības plāns gadījumos, kad noteikumi tiks pārkāpti. Tas nodarbina arī vairāku “Zemgales Ziņu” uzrunāto pedagogu prātus. Vai tiešām direktoriem un skolotājiem būs iespējams nodrošināt šī aizlieguma ievērošanu par visiem simts procentiem? Ko darīt, ja tas neizdodas? Aicināt policiju? Cik laika prasītu administratīvais darbs – protokolu rakstīšana, sarunas ar vecākiem un skolēniem? Kā pārliecināt un izglītot vecākus sekmēt mazāku telefonu lietošanu bērniem, ja viņi paši ir tikpat kā saauguši ar savu mobilo ierīci, iespējams, pat vairāk nekā komunicē ar savu bērnu? Pagaidām atbilžu uz šiem jautājumiem nav.
Ko piedāvāsim vietā?
“Pirms kaut ko aizliegt, jo īpaši pusaudžiem, būtu nopietni jāparūpējas, lai skolās būtu pieejamas citas izklaidējoši attīstošas iespējas īsiem brīžiem, piemēram, magnētiskie šaha, dambretes un citu spēļu galdiņi pie sienām, uz grīdām koplietošanas telpās, mākslas sienas, kur varētu izpausties ar krāsām, flomāsteriem, krītiņiem, atjautības spēles un trenažieri, paklāji vai zīmējumi uz grīdas uzdevumu veikšanai, vienkāršs sporta aprīkojums un nojumes, lai varētu iziet pagalmā un tur aktīvi sacensties, izklaidēties un komunicēt, mūzikas instrumenti. Varbūt arī vajadzīgi īpaši klusie stūrīši, lai visai šai atpūtas organizēšanai būtu iespējams nodrošināt pārraudzību un atbalstu – instruktoru vai kādu cita amata pieaugušo,” pauž Dobeles Valsts ģimnāzijas direktore Inese Didže. “Iespējams, noderētu intensīva, plaša ideju un pieredzes apmaiņa skolēnu vidū, kā arī visdažādāko institūciju starpā, ieskaitot vecākus, mediķus, psihologus, pedagoģijas zinātniekus, veselīga dzīvesveida speciālistus, izglītības iestāžu dibinātājus. Tā mērķis būtu līdz 1. septembrim pilnveidot vidi skolās.”
Šeit saskaramies ar nākamo problēmu – ikvienas jaunas iniciatīvas realizēšana prasa līdzekļus. “Vajadzētu attiecīgi nodrošināt kādu finansējumu iestādēm, kuras apņemas pilnveidot bērnu brīvā laika iespējas izglītības iestādē. Jautājums ir, kas būtu šāda finansējuma avots. Varbūt Eiropas Savienības fondi?” min direktore I. Didže.
Lielā daļā Latvijas, tostarp Zemgales, skolu jau tagad ir diezgan daudz tehnoloģiju, ieskaitot planšetes, taču visas klašu telpas ar tām joprojām nav nodrošinātas.
Nākamā problēma, kas varētu atklāties saistībā ar jauno tehnoloģiju lietošanu mācību procesā, – ne visu pedagogu prasmes pārvaldīt tehnoloģijas jēgpilna darba nodrošināšanai būs pietiekamas, citiem vārdiem, tās būtu nepieciešams pilnveidot.
Tāpat pastāv risks, ka piedāvātajām jaunajām izklaides iespējām bērni varētu neatsaukties, jo interesanti ir tā, kā ir šobrīd, tāpēc pēc aizlieguma stāšanās spēkā viņi turpinātu izmantot telefonus starpbrīžos un paslepus arī stundās. Vai arī situācija, kad, piemēram, mācību stundā jāveic balsojums telefonos, kas gluži loģiski jaunos cilvēkus provocēs savus tālruņus tālu prom nenolikt, bet gan turpināt tajos ieskatīties, kad to darīt būs aizliegts.
Ierosina ierobežot, bet ne pavisam aizliegt
Jauniešu centra “Pietura” apmeklētājas un Jauniešu domes pārstāves uzsver, ka jaunā kārtība nebūtu vispiemērotākā. “Mēs uzskatām, ka mācību stundās telefonus vajadzētu aizliegt, lai veicinātu disciplīnu, koncentrēšanos un cieņu pret skolotāju, taču starpbrīžos jābūt iespējai tos izmantot. Tas ir svarīgi, jo var rasties dažādas ārkārtas situācijas, piemēram, saziņa ar ģimeni,” pauž jaunietes. Viņas piedāvā savu risinājumu: “Ienākot klasē, varētu ieviest sistēmu, ka katram skolēnam ir paredzēta vieta, piemēram, kastīte, kurā jānovieto telefons, un, izejot no klases, tas tiek atdots atpakaļ. Šāda pieeja nodrošinātu kārtību mācību laikā, bet vienlaikus saglabātu iespēju skolēniem nepieciešamības gadījumā izmantot telefonu.
Aiz stūra, kur neredz, drīkstēs
Līdzīgu viedokli pauda divu bērnu, Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolas skolēnu, mamma, kura lūdza saglabāt anonimitāti. “Mani mulsina, ka arī pēc stundām bērni nevarēs lietot telefonu skolā un tās teritorijā. Ir situācijas, kad starp stundām un pulciņiem ir logi vai arī bērniem jāgaida vecāki. Viss būtu labi, ja viņiem būtu ko darīt. Manā laikā, kad pati mācījos skolā, mēs stundām ilgi dirnējām, gaidījām, un nekas mums nenotika, bet mūsdienu bērniem tas ir grūtāk, tāpēc priecātos, ja viņiem būtu saturīga laika pavadīšanas iespējas gan iekštelpās, gan ārā, jo vieta jau atļauj. Ārā ir sporta laukums, bet tur notiek sporta stundas, tātad nedrīkst traucēt. Ir rotaļu laukumiņš, bet 3. klases skolēns tur nevar iet, jo tas paredzēts 1. klases audzēkņiem, kuri apmeklē pagarināto grupu. Pagarinātā grupa ir tikai 1. klasei, taču ko darīt 2. vai 3. klases skolēnam, ja stundas beidzas pulksten 13, bet dambretes pulciņš sākas 16? Skraidīt pa skolas gaiteņiem? Loģiski, ka tas nav atļauts. Iet ārā? Bet ko tur darīt, turklāt vēl, ja ir auksts vai lietains laiks? Braukt uz mājām un tad vēlreiz atpakaļ? Arī tas visos gadījumos nav iespējams. Doties uz skolas bibliotēku? Būsim godīgi – vai bērns lasīs grāmatu trīs stundas? Izmācīties uz rītdienu? Laba doma, bet ar to skolēns tiek galā viens divi. Un ko pēc tam? Te vēlreiz vietā ir atgādinājums, ka telefonu izmantot nedrīkst. Īstenībā jau var, tikai aiz skolas žoga, kur ceļa malā nav pat kur apsēsties. Bērni iet ar telefonu tur. Savukārt metru tālāk, skolas teritorijā, kur ir soliņš, – tur nedrīkst. Savādi gan. Kaut kā tas viss atgādina pīpēšanu manā skolas laikā. Pīpētāji gāja aiz stūra, kur neviens neredz.”
Ko par jauno kārtību aizliegt skolās tālruņus saka Zemgales pedagogi?
“Es noteikti atbalstu telefonu lietošanas aizliegumu, bet tādā gadījumā ir jābūt kādām alternatīvām “izklaidēm” jauniešiem starpbrīžos. Par to jau esam domājuši un runājuši, tās varētu būt galda spēles gaiteņos vai mācību kabinetos. Garlaicība veicina radošumu, protams, tas nav skolotāju uzdevums izklaidēt visu laiku, kamēr skolēni ir skolā, bet tas varētu būt viens no risinājumiem. Domāju, Skolēnu domei būtu lielisks uzdevums – apzināt jauniešus par šo tēmu un kopīgi meklēt risinājumu.”
“Piekrītu, ka nevajadzētu stundu laikā telefonus lietot, bet neredzu, kā to iespējams izkontrolēt. Nedrīkst pieņemt tik radikālus lēmumus, ja mēs paši nevaram simtprocentīgi nodrošināt to izpildi.”
“Piekrītu, ka vajadzētu ierobežot mobilo tālruņu lietošanu skolā arī 7.–9. klašu posmā. Tas varētu labvēlīgi ietekmēt skolēnu saziņas prasmes, motivēt mācīties patstāvīgi. Tomēr ir jāpadomā, kā jaunieši piepildīs laiku, piemēram, garajā starpbrīdī, lai tas būtu viņiem interesanti. Tāpat ir nepieciešams izstrādāt skaidrus noteikumus par tālruņa izmantošanu, ja vajadzētu sazināties ar vecākiem.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu aktualitātes 2025”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.
