Foto no Beates Gargurnes personīgā albuma
Atrašanās skolas vidē ir enerģiju apmaiņa, tāpēc pedagogam uz darbu vajadzētu doties ar prieku un entuziasmu. Par to ir pārliecināta Ozolnieku vidusskolas skolotāja, uzņēmuma “DABE izaugsmes centrs” vadītāja un zemessardze Beate Gargurne. Radošums ir viena no lietām, kas šo prieku palīdz atrast. “Zemgales Ziņas” uzņēmīgo sievieti aicināja uz sarunu, lai saprastu, kā iespējams darboties tik dažādās jomās, ar kurām ir saistīta Beate.
– Jūs esat sieviete – līdere, uzņēmēja, zemessardze, skolotāja. Droši vien kāda no jomām te nav pat nosaukta. Kā jūs raksturotu pati sevi? Kura no šīm pozīcijām jums ir vissvarīgākā?
Šis jautājums pēdējo nedēļu laikā man kļuvis īpaši aktuāls, proti, kā es pati sevi definēju. Ir tāds Latvijas Zonta e-klubs, kas pirms vairākām dienām izdeva eseju grāmatu. Tajā ir iekļautas dažādu sieviešu, kuras savā dzīvē daudz ko sasniegušas, esejas par sevi. Lai šādu eseju uzrakstītu, vispirms jānoformulē sev pašai, kas tad tu īsti esi. Ilgi sēdēju un domāju, kas tad es īsti esmu. Eseju uzrakstīju ar domu, kas mēs katra esam šajā realitātē, piemēram, skolotāja, uzņēmuma īpašniece, zemessardze, māksliniece, māsa, meita un tā joprojām. Taču otrs – kas mēs esam savā būtībā jeb kodolā. Un šis ir ļoti grūts jautājums.
– Un kā jūs uz to atbildētu?
Es nāku no Cēsīm. Ļoti agrā jaunībā, sešpadsmit gadu vecumā, pārcēlos uz galvaspilsētu, lai mācītos Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā. Tajā laikā man sākās pavisam cita dzīve, jo vajadzēja izkāpt no savas ģimenes komforta zonas un ieiet pieaugušo dzīvē.
– Kas tad notika?
Kopš tā laika esmu pratusi saskatīt dzīvē tādus foršus pagriezienus, kur pati esmu jutusi – o, jā, šis ir pareizi, es eju pareizajā virzienā. Viens no pagriezieniem bija pārcelšanās uz Rīgu, nākamais – sākt strādāt Latvijas Nacionālajā operā un baletā. Tas patiešām bija milzu pavērsiens, kas manā dzīvē daudz ko mainīja. Īpaši manī kā cilvēkā, jo, satiekot radošos cilvēkus un divas sezonas darbojoties tādā vidē, tu nevari palikt uz vietas. Un tad sekoja nākamais pagrieziens – iestāšanās organizācijā “Iespējamā misija”. Tā ir programma, kas divu gadu laikā sagatavo skolotājus. Tajā brīdī man arī atklājās līderības spējas, jo programma ir balstīta ne tikai uz skolotāju sagatavošanu, bet arī uz līderības attīstīšanu. Citiem vārdiem, tiek sagatavoti pedagogi, kuri var strādāt skolā un varbūt kaut ko tur arī mainīt. Daudziem tas patiesi ir izdevies, jo šīs programmas beidzēji strādā gan par direktoriem, gan ierēdņiem Izglītības un zinātnes ministrijā. Šim manas dzīves pagriezienam sekoja nākamais. Tā ir visa mana Jelgavas dzīve.
– Lūdzu, pastāstiet par to sīkāk!
Jelgavas periods, kas sākās pirms sešiem gadiem, man devis ļoti, ļoti daudz. Pirms sešiem gadiem šeit nodibināju savu uzņēmumu, paralēli esmu strādājusi nu jau divās skolās, paspējusi izdegt un aiziet prom no Jelgavas tehnikuma, tad atkal atgriezusies pedagoga darbā Ozolnieku vidusskolā. Tagad es saprotu, kā tas ir – radoši izdegt.
Jā, un arī tas bija pagrieziens manā dzīvē. Vajadzēja atpakaļ emocijas, kuras izdegot biju pazaudējusi, un tam ļoti palīdzēja Santjago ceļa iziešana. Ejot satiku daudz dažādu cilvēku. Tu ej, un tev šķiet, ka esi viens, bet īstenībā tu neej viens. Tur ir tik daudz nepazīstamu cilvēku, kurus ik pa laikam satiec un ar kuriem veidojas sarunas. Tad šķiet – ā, tas ir tik īpaši! Nevar būt, ka šis notiek tāpat vien. Tu tos cilvēkus satiec ar kaut kādu mērķi. Citreiz ir tā, ka viņi tev pasaka kādu teikumu, par kuru pēc tam ir daudz jādomā. Pēc tam atgriezos atpakaļ un sāku strādāt Ozolnieku vidusskolā, nodibināju savu uzņēmumu un iestājos Zemessardzē.
– Kā radās ideja nodibināt uzņēmumu “DABE izaugsmes centrs”?
Uzņēmumu nodibinājām divatā ar Dagni Ausekli, kura arī ir no “Iespējamās misijas”. Mēs satikāmies programmas laikā. Sākumā sarunas bija virspusējas, taču ar laiku sapratām, ka mums ir līdzīgs redzējums, kā vēlamies darboties, taču nekas tālāk nesekoja. Es vēl strādāju tehnikumā, bet Dagne pēc dekrēta apsvēra, atgriezties skolā vai tomēr ne. Pirms četriem gadiem pavasarī viņai radās ideja pamēģināt noorganizēt vasaras nometni. Viņa mani uzrunāja, jo vajagot palīdzi. Sākumā šķita, ka Dagnei nepieciešama vienkārša palīdzība, taču vēlāk, sākot darboties, kad nokļuvām līdz logo un citām saimnieciskām lietām, es sapratu, ka viņa nevēlas tikai nometni, bet gan kopā ar mani dibināt uzņēmumu. Tad nu mēs vasarā Ozolnieku vidusskolas telpās atvērām pirmo nometni, lai saprastu, kā tas būs un kā sastrādāsimies. Taču vēl pirms nometnes mums bija bērniem paredzēts triju nedēļu cikls “Mežs un mēs”, kura laikā rīkojām izglītojošus pārgājienus, ko papildinājām ar radošām nodarbēm pēc tam telpās. Savukārt pēc nometnes sapratām, ka šī ir ļoti forša lieta, kas mums abām labi sanāk. Vienai spēcīgāka ir radošā puse, otrai – komunikācija ar bērnu vecākiem, kā arī dokumentu sakārtošana. Tā no mums sanāca labs komplektiņš. Vienu dienu apsēdāmies un sākām domāt, ko mēs varam ar to uzņēmumu darīt, jo nometnes jau notiek tikai vasarā. Tā nonācām līdz ekskursiju organizēšanai mežā rudenī, pavasarī, arī ziemā. Mums abām kopēja vērtība ir daba, tāpēc sākām vest bērnus dabā un mācīt par dabu. Ir bijuši gadījumi, kad atbrauc bērniņi no pilsētas un domā, ka katrs kukainītis ir ērce. Viņiem ir bail no zāles. Tu saproti, cik tālu šis bērns ir no dabas, līdz ar to sāc apzināties savu misiju – šos jaunos cilvēkus aizvest dabā, kur viņiem tik ļoti patīk, kur viņi atbrīvojas un kļūst pavisam citādi. Ir bijis, kad skolotājs saka: “Šis ir ļoti kluss bērns.” Mūsu ekskursijās šis klusētājs sāk izrādīt līderību! Viņš ir citā vidē, ārā; viņam nav skolas uzdevumu, taču ir jādarbojas komandā, kur ir jāpēta un jāveic citi darbiņi. Bērns ļoti izmainās, un tas ir tik forši!
– Jūs piedāvājat ekskursijas?
Jā, mums ir dažādas ekskursiju programmas. Ejam pārgājienos, kuru laikā veicam klases saliedēšanas uzdevumus, jo katra ekskursija ir saistīta ar kaut ko radošu. Piemēram, uz ugunskura batikojam T kreklus vai ekobatikā auduma somas. Ziemas periodā pie ugunskura lejam sojas vaska svecītes. Katrs ar savu svecīti var aizbraukt mājās. Šogad ieviesām jauninājumu – katrs dabā var liet arī ziepītes. Jā, radošais mums ir ļoti svarīgs, ne tikai izglītošana un ālēšanās.
– Jūsu uzņēmums rīko arī radošās darbnīcas.
Tās piedāvājam gan bērniem, gan pieaugušajiem. Tāpat arī meistarklases. Šogad noorganizējām pirmo meistarklasi pieaugušajiem – tā bija kokteiļu sveču liešana dāmām Valentīna dienā. Viss izvērtās nenormāli sirsnīgi. Sapratām, ka tas darbojas un cilvēkiem ir nepieciešams. Ir brīži, kad vajag to, ko tu jau dari, izmēģināt mazliet citā rakursā, izdomāt kaut ko nedaudz citu.
– Bet kā jūs nonācāt līdz idejai stāties Zemessardzē? Kā sieviete jūtas Zemessardzē?
Zemessardzē sieviete jūtas ļoti sievišķīgi. Protams, tā ir vīrišķīga vide, taču tad, kad tu tur nonāc, vīrieši pret tevi izturas sirsnīgi, jauki, vienmēr palīdz, līdz ar to tu šajā vidē sāc justies daudz sievišķīgāk nekā ikdienas dzīvē. (Smejas.) Vīrieši redz, ka soma ir smaga, ierocis ir smags, uzkabe ir smaga, tāpēc vajag palīdzēt. No saviem biedriem esmu saņēmusi rūpes.
Pats par sevi būt zemessargam nav viegli. Sākumā bija grūti, jo esmu ļoti radošs cilvēks. Kad pirmoreiz uzvilku savu formu, man šķita – ak Dievs, ko es esmu izdarījusi! (Smejas.) Tur mēs visi formās bijām pilnīgi vienādi, kā zīmodziņi. Taču, kad sākām darboties, sapratu, cik forši ir dabūt to vienotības izjūtu, ka visiem ir viens mērķis. Iepriekš man kā radošam cilvēkam bija šķitis, ka militārās lietas ir kaut kas šausmīgs, jo tur klausa pavēlēm, pašam tev sava viedokļa nevar būt. Nokļūstot šajā vidē, saproti, kāpēc ir nepieciešama subordinācija. Ja katrs sāks darīt to, kas viņam ienāk prātā, tur viss būs slikti. Zemessardze tomēr nav tas pats, kas gleznot ar otu. Tur ir darbs ar ieročiem. Tu ej un dari pat tad, ja ir grūti.
Vasarā izgāju pamatapmācību, ko pabeidzu rudenī. Piektdien braukšu uz mācībām mežā. Skatoties to, kas notiek Ukrainā, mācības tiek pielāgotas – tās mainās. Man tās nedēļas, kamēr notika pamatapmācība, bija ļoti foršas, jo vajadzēja atslēgt prātu. Tajā brīdī spēj domāt tikai par to, kur tu esi. Prātot par ikdienas lietām fiziski nav laika. Tas savukārt palīdz iegūt citu perspektīvu ikdienai. Taču, ja kaut kas notiks, tu vismaz zināsi, kā parūpēties par savu ģimeni un palīdzēt citiem cilvēkiem, kas tajā brīdī būs tuvumā.
– Bija vēl kāds iemesls, kāpēc izlēmāt iestāties Zemessardzē. Zinu, ka jums par to ir humorīgs stāstiņš.
Jā. Ar draudzenēm atgriezāmies no pārgājiena “Pretspēks” un smējāmies par to, kur vienai no draudzenēm atrast vīru, bet tādu, kuram patiktu iet dabā un darīt citas foršas lietas. Es ieminējos par Zemessardzi. Viņa noreaģēja: “Eu, laba doma!” Tā mēs izsmējāmies, bet viņa pēc nedēļas pateica, ka ir aizpildījusi pieteikumu, un ieteica man darīt to pašu. Nu, labi! Jā, tas bija liels joks, taču arī pirmā reize, kad sākām runāt par Zemessardzi. Kad jāpilda anketa, tu sāc domāt nopietni, kāpēc to vēlies.
– Pāriesim pie citas nopietnās tēmas. Jūs esat piedzīvojusi izdegšanu, tāpēc vēlos pajautāt, kā tas ir un kā tam tikt pāri.
Divus gadus mācījos “Iespējamajā misijā” un paralēli strādāju tehnikumā. Tas jaunam cilvēkam, kas iepriekš savā dzīvē darījis ko pavisam citu, ir liels izaicinājums. Jāsaprot, ka tehnikums nav parasta skola. Tur ir dažādi kursi, dažādi virzieni, turklāt es uzreiz sāku pasniegt aptuveni astoņus mācību priekšmetus, kas ir daudz, kā arī man bija audzināmā klase. Lai varētu mācīt šos priekšmetus, tas paņēma milzu daudz laika sagatavojoties. Gatavojos naktīs. Lai arī tie visi ir saistīti ar mākslu, taču specifika katram ir sava. Pirmajā gadā daudz laika paņēma arī tas, lai saprastu, kā to visu izdarīt jēgpilni, lai skolēni sajustu šo priekšmetu atšķirības. Paralēli bija jāgatavojas “Iespējamajai misijai”, kas pieprasa lielu refleksiju. Ik pēc divām nedēļām jāiesniedz izvērtējums, kur tu visu laiku sev izvirzi jaunus mērķus un arī strādā uz tiem. Tas bija ļoti vērtīgi, taču, kad “Iespējamā misija” beidzas, tu paliec viens. Sāku saprast, ka kaut kas ir palaists garām manās emocijās. Savā galvā biju izdomājusi, ka tehnikumā palikšu līdz audzināmās klases izlaidumam. Pēdējā gadā bija tā, ka negribēju celties augšā no gultas. Kad pirmo reizi to piefiksēju, sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, jo normālos apstākļos es mīlu dzīvi un man patīk celties. Nespēju sevi piespiest izkāpt no gultas, lai izdarītu mazās darbības, lai tiktu līdz darbam. Domāju arī, ka lielu sliktumu nodarīja pandēmija, jo pirmā gada otrajā semestrī vajadzēja strādāt attālināti. Laiks pie datora arī bija par garu. Sākās pašpārmetumi. Neesmu unikāla, tolaik izdega tiešām daudz skolotāju. Pēdējais gads tehnikumā bija ļoti grūts.
– Pedagoga darbam ar roku atmetusi neesat.
To, ka pedagoģijā, visticamāk, atgriezīšos, aizejot no tehnikuma, zināju. Taču, kad tev vairs nav ko dot, tu skolā strādāt nevari. Manā gadījumā šis posms beidzās. Sāku strādāt Ozolnieku vidusskolā, 10. un 11. klasei pasniedzu priekšmetus “Kultūras pamati” un “Kultūra un māksla”.
– Sarunu noslēdzot, vēlos jautāt, kā jūs atpūšaties.
Man ļoti patīk atpūsties. No savām kļūdām ar izdegšanu esmu sapratusi, ka par sevi ir jārūpējas un sevi ir jālutina. Ikdienā man ļoti svarīga ir garšīga kafija. Patiešām laba kafija man ir svarīga pat Zemessardzes mācībās. (Smejas.) Sirdij tuva ir zīmēšana un gleznošana. Daudz eju dabā, ikdienā sportoju – skrienu, eju uz trenažieru zāli, lai stiprinātu muguras muskuļus. Ar ģimeni un draugiem dodamies garos, citreiz izaicinošos pārgājienos, ko noslēdzam ar pikniku. Ikdienā uz pāris stundām atslēgt prātu iesaku ikvienam.
Vizītkarte
Beate Gargurne
■ Pēc izglītības – grafiskā dizainere, taču šajā profesijā nestrādā. Šīs prasmes lieti noder, darbojoties savā uzņēmumā.
■ Programmas “Iespējamā misija” absolvente un Ozolnieku vidusskolas skolotāja.
■ Četrus mācību gadus nostrādājusi Jelgavas tehnikumā, kur pasniegusi mācību priekšmetu: “Telpu dizains un floristika”, “Speciālā zīmēšana”, “Kompozīcija un koloristika”, “Mēbeļu dizains”, “Interjers” u. c.
■ Strādājusi privātajā pamatskolā “Pats” un bērnudārzā, kur pasniegusi pulciņu “Radošie eksperimenti.”
■ Šogad maijā uzņēmumam “DABE izaugsmes centrs” apritēs ceturtais gads.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu aktualitātes 2025”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.
