Radoši un patstāvīgi

Modernās mākslas pulciņš Dobeles Valsts ģimnāzijā ir skolotājas Signes Kukares jaunākais “izauklētais bērns”. Tā ir viena no viņas jaunākajām idejām, kas radusies pēc novērojumiem pagājušajā mācību gadā, kā arī apzinoties nepieciešamību ģimnāzijas talantīgākos un radošākos jauniešus apvienot vienkopus. Gan skolotājai, gan pulciņa dalībniekiem galvenais ir spēt radoši izpausties modernajās mākslas tehnikās. Tas pats sakāms arī par skolotājas Kukares vadītajām stundām mācību priekšmetos “Dizains un tehnoloģija” un “Vizuālā māksla”. Tāpēc vispirms ir jāizzina visjaunākās tendences pasaulē un no visa klāsta jāatlasa atbilstošākās. Rezultātā gan viņai, gan skolēniem rodas pašiem savi mākslas darbi.

Modernās mākslas pulciņš kā acuraugs
“Ar lielu gandarījumu divreiz nedēļā izbaudu kopābūšanu ar saviem pulciņa jauniešiem. Zinu, ka tas ir abpusēji. Pa visiem kopā meklējam un izmēģinām to, kas pasaulē atrodas mākslas spicītē,” pauž skolotāja Signe Kukare, kurai šogad apritēs divdesmit gadu, kopš viņa strādā pedagoģijā. Signes vadītā pulciņa audzēkņu uzdevumos ietilpst gan ģimnāzijas telpu dekorēšana, gan piedalīšanās dažādās izstādēs un citas aktivitātes. Kaut arī darbs ar pulciņu pieprasa daudz skolotājas domu, enerģijas un laika, viņa ir lepna, ka audzēkņi darbojas jaudīgi, turklāt ir sasnieguši atzīstamu līmeni. Signe Kukare labi apzinās, ka viņai gan kā dizaina un vizuālās mākslas skolotājai, gan arī kā māksliniecei jāseko līdzi jaunākajām tendencēm pasaulē. Tam vienkārši ir jāatlicina laiks pēc četrām nostrādātām darba dienām Dobeles Valsts ģimnāzijā un vienas dienas Šķibes pamatskolā un Jelgavas novada Mūzikas un mākslas skolā.

“Es pati esmu tā, kura visu laiku meklē kaut ko jaunu, ne tikai veidojot polimērmāla rotas, bet arī strādājot skolā. Katras manas dienas noslēgums ir paskatīties, kas notiek pasaulē, – kāds stils šobrīd ir modē Amerikā, Vācijā, Japānā, Ķīnā un citviet pasaulē,” atklāj skolotāja. “Patīk arī pašai izdomāt ko jaunu un paeksperimentēt ar tām zināšanām, kas man jau ir. Kaut arī man ir izglītība vizuālās mākslas un mākslas vēstures pedagoģijā, pēc savas būtības esmu autodidakts.” Jaunās tehnikas viņa labprāt apgūst pašmācības ceļā. “Vispirms kaut ko jaunu pamanu, tad meklēju, “roku”, daru un apgūstu.” Paralēli skolotājas pienākumiem un darbam ar polimērmāla rotu veidošanu Signe Kukare arī glezno un strādā ar dabīgo mālu. “Šobrīd zinu, ka vēlos veidot māla traukus. Man mājās ir 50 kilogrami māla. Tagad kādu laiku pastrādāšu ar šo, bet pavasarī pāriešu pie polimērmāla, atkal veidošu rotas.”

Reklāmas dizains vai vizuālā māksla?
Signe Kukare smej, ka skolotāja viņa esot oficiāli, tas ir, pēc izglītības, savukārt māksliniece – pēc aicinājuma un nu jau arī pēc gūtās pieredzes, jo šajā jomā darbojas kopš 2008. gada. “Minētais gads ir pieturas punkts, kaut gan patiesībā ar mākslu nodarbojos, kopš pati sevi apzinos. Tā ir bijusi mana lieta jau kopš bērnības. Kad pēc vidusskolas bija jāizvēlas profesija, kopā ar mammu, kura saskatīja, ka māksla ir mans lauciņš, domājām, ka varbūt būtu jāmācās Rīgas Kultūras koledžā reklāmas dizains, taču tā ir pirmā līmeņa augstākā izglītība,” atceras Signe. Tāpēc viņa izvēlējās studijas Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, kur ieguva kvalifikāciju studiju programmā “Vizuālās mākslas un mākslas vēstures skolotājs”. “Ja pavisam atklāti, es uzskatu, ka augstskolai katru gadu nebūtu jāizlaiž šīs jomas pedagogi, jo Latvijā nav iespējams visiem nodrošināt slodzi. Vizuālā māksla nav matemātika, kur skolotāju trūkums ir ļoti jūtams. Pēc augstskolas beigšanas cilvēkam ar šādu kvalifikāciju ir grūti kaut kur “ierotēt”, taču man paveicās, jo pieņēma darbā Krimūnu pamatskola.” Paralēli tam viņa strādājusi arī Rīgā, veikusi dažādus ar savu profesiju nesaistītus darbus, taču tie nav devuši gandarījumu. Ilgtermiņā strādāt vienīgi naudas dēļ nav iespējams. Vismaz Signei noteikti ne.

Pēc universitātes absolvēšanas pagāja piecpadsmit gadu, un Signi liktenis vienalga aizveda pie dizaina. “Esmu ieguvusi arī dizaina skolotāja kvalifikāciju. Jā, ir iegūta izglītība abās man tik svarīgajās jomās.”

“Dizaina uzdevums ir ieraudzīt problēmu un rast tai risinājumu. Pirmais solis ir apzināties, ka konkrētā situācija vispār ir problēma,” pauž mācību priekšmeta “Dizains un tehnoloģijas” skolotāja Signe Kukare. Attiecībā uz vides dizainu svarīgi būtu nepieņemt sev neērto, kam ir jāpielāgojas, bet gan meklēt risinājumus.

Jauns priekšmets, kur neviens nezina, kā mācīt
Kad sākās projekts “Skola 2030”, Signe Kukare tika uzaicināta pasniegt dizainu un tehnoloģijas Dobeles Valsts ģimnāzijā – vidusskolas posmā. Viņa bija tikko kā atgriezusies no bērna kopšanas atvaļinājuma. Tajā brīdī nebija pietiekami daudz kvalificētu pedagogu, kas spētu mācīt šo mācību priekšmetu, tāpēc tika piesaistīti radniecīgo jomu skolotāji. Tas bija iemesls, kāpēc Signe Kukare tika uzaicināta strādāt Dobeles Valsts ģimnāzijā. Vien pēc kāda laika arī pati ieguvusi dizaina un tehnoloģiju skolotāja kvalifikāciju. “Sākotnēji vidusskolas posmā šī mācību priekšmeta ieviešana bija izaicinājums, jo tam nebija iepriekšējas pieredzes un vienotas mācīšanas prakses. Šāds secinājums man radās, piedaloties kursos un neskaitāmās “Zoom” tiešsaistēs. Tā sauktā mājturības daļa mūsdienās ir apvienota priekšmetā “Dizains un tehnoloģijas”. Vidusskolā šis mācību priekšmets ir loģisks turpinājums pamatskolā apgūtajam, taču tā saturs un pieeja būtiski atšķiras,” skaidro skolotāja. Kaut arī stundu skaits nedēļā ir mazāks, vidusskolas posmā minētais priekšmets fokusējas tieši uz dizainu, iekļaujot interjera dizainu, modes dizainu, produktu dizainu un pakalpojumu dizainu. “To mēs nopietni arī apgūstam.”

Problēmas šī priekšmeta skolotājiem sagādā tas, kur ņemt materiālus, kas palīdzētu sagatavoties kārtējai mācību stundai, un tas atbilstu programmai. “Lai gan mācību satura pamatnostādnes ir noteiktas, to detalizācija nav pietiekama, tāpēc skolotājam ir jāstrādā radoši un patstāvīgi, veidojot gan mācību materiālus, gan piemērotākās pieejas konkrētajām skolēnu grupām. Šajā priekšmetā nav mācību grāmatas, kuru skolotāja varētu atvērt un pēc tās vadīt stundu. “Kaut arī šo priekšmetu pasniedzu jau četrus gadus, sagatavošanās katrai stundai joprojām ir aktīvs un radošs process, kas prasa jaunu materiālu meklēšanu un pieeju pilnveidi. Šis ir mācību priekšmets, kurā nepārtraukti notiek izvērtēšana un pilnīgošana, lai sasniegtu iespējami augstāku kvalitāti. Un fenomens ir tāds – jo ilgāk šo priekšmetu mācu, jo precīzāk spēju saskatīt, kuri aspekti ir pilnveidojami un kādas izmaiņas nepieciešamas, lai mācību process būtu efektīvāks,” norāda Signe Kukare. Piemēram, ģimnāzijas 12. klasei, ar kuru skolotāja strādā šogad, nederot metodes, ko viņa izmantojusi pagājušā gada 12. klasei. Tāpēc daudz kas plānojams un izstrādājams no jauna. “Es cenšos pielāgot mācību procesu tieši šiem skolēniem, vienlaikus ievērojot programmā noteiktos mērķus, lai sasniegtu jēgpilnu un kvalitatīvu rezultātu.”

Skolēniem dizainā un tehnoloģijās, kā arī citos līdzīgos mācību priekšmetos grūtības rada tas, ka trūkst radošuma. “Ir daļa skolēnu, kuri labprātāk koncentrētos uz praktisko daļu, atstājot teorētisko daļu otrajā plānā. Skolēni labprāt darbojas praktiski, tomēr kvalitatīvs rezultāts nav iespējams bez teorētiska pamatojuma. Ar praktisku darbību vien nepietiek, tāpēc mācību procesā būtiska loma ir izpētei un sagatavošanās posmam. Ir skolēni, kuri šo pieeju ātri pieņem un izmanto, savukārt citiem tas prasa ilgāku laiku un mērķtiecīgu atbalstu.”

“Cilvēkiem patīk tas, ko es radu!”
Īpašs ir stāsts par to, cik svarīgs dizains un tehnoloģijas kļuvušas pašas Signes dzīvē. 2008. gada vasarā, skrienot cauri Vērmanes dārzam, kurā tobrīd bija tirdziņš, pamanījusi kādu meiteni – pārdevēju, kura tirgojusi kaut ko ļoti košu, krāsainu, bet mazu. “Tas uzreiz piesaistīja manu uzmanību. Piegāju pie viņas stenda un pajautāju, kas tie ir un no kā veidoti. Tolaik Latvijā polimērmāls bija tikko parādījies. Meitene tirgoja mazas, košas polimērmāla brošiņas un auskarus mīlīgu dzīvnieku un kukaiņu formās, piemēram, bizbizmārītes un lapsiņas. Tajā brīdī man radās īsta mīlestība pret šo materiālu – jau no pirmās minūtes,” stāsta Signe Kukare. Viņa uzreiz sapratusi, ka nebūs miera, iekams pati neizpētīs, kas tas tāds ir. Tolaik meistarklašu saistībā ar polimērmālu, tā veidošanu Latvijā nebija vispār, savukārt materiālu varēja iegādāties vien Valda Ošiņa rakstāmlietu veikalā Rīgā.

Vispirms Signe nodarbojusies ar izpēti: atradusi materiālu un pati sākusi mēģināt ko izveidot. “Šī aizrautība mani pavada līdz pat šai dienai! Sākumā savas rotas veidoju millefiori tehnikā – tā ir tehnika, kas plaši pazīstama arī stikla apstrādē, veidojot ornamentālus rakstus,” viņa atklāj. No millefiori māksliniece pievērsusies kaleidoskopa tehnikai. “Ar polimērmāla rotu darināšanu nodarbojos joprojām. Visvairāk šajā procesā mani aizrauj radošais pārsteiguma moments – tas, kāds rezultāts atklājas pašās beigās. Tieši šī neparedzamība un iespēja katru reizi radīt ko jaunu uztur manu interesi un rosina turpināt eksperimentēt ar formu, krāsu un tehniku.”

Lai arī citiem būtu prieks
2009. gadā skolotāja ar pašas veidotajām rotām pirmoreiz piedalījās Dobeles pilsētas svētku tirdziņā. “Biju radījusi tik daudz darbu, ka vairs nebija, kur tos likt, tāpēc izlēmu pamēģināt pārdot. Dobeles tirdziņā mana tirdzniecības vieta bija vienkāršs datorgalds, kuru nācās skrūvēt uz vietas. Tagad par to smaidu – tolaik man nebija pat telts, jo vasara bija saulaina un tā vienkārši nebija vajadzīga,” viņa stāsta. “To daru vēl joprojām, taču pēc atgriešanās no bērna kopšanas atvaļinājuma, kad bija pagājuši aptuveni seši gadi, bija ļoti jūtamas izmaiņas – tirgus vide Latvijā pa šo laiku bija būtiski mainījusies. Līdz ar to arī man pašai nācās augt un pielāgoties.”

Signi iepriecinājusi un iedrošinājusi cilvēku atsaucība – viņas darinātās rotas tika labprāt pirktas. “Tas man bija ļoti svarīgs apliecinājums – cilvēkiem patīk tas, ko es radu. Pēc tam, iesaistot māsu vai mammu, kuras man palīdzēja, piedalījāmies pilsētas svētku tirdziņos Dobelē, Ventspilī, Rīgā un citviet.” Lai varētu savas rotas pārdot galvaspilsētā, vajadzīgs apstiprinājums, jo tur nevar tirgoties kurš katrs. Vispirms jāiztur konkurss – jāved darbi un sevi jāprezentē, lai gūtu apstiprinājumu. “Atļauja tirgoties Rīgā man deva pārliecību, ka tas, ko daru, ir cilvēkiem saistošs un novērtēts.”

Tirdziņu aktīvā sezona ir vasara. Signe Kukare šo nodarbi uzskata par savu hobiju, kas vienlaikus ļauj arī ko nopelnīt. “Man patīk pats radīšanas process, taču ļoti svarīga ir arī atgriezeniskā saite no cilvēkiem – brīdis, kad dzirdu, ka darbs viņiem patīk. Tas dod iedvesmu turpināt.”

Salīdzinot tirgu 2008. gadā ar mūsdienām, rotu tirgotāju skaits ir būtiski pieaudzis. “Konkurence šobrīd ir ļoti liela, taču, par spīti tam, aizvadītā vasara man bija veiksmīga,” pauž Signe Kukare. Viņas jaunums rotu veidošanā ir gredzeni, ar kuriem viņa šobrīd aktīvi strādā un kurus cītīgi testē. “Īpaši svarīgi ir pārbaudīt furnitūru – gredzena daļu, kas tiek nēsāta uz pirksta,” saka Signe.

UZZIŅA
Pieturzīmes Signes Kukares dzīvē un karjerā

• Absolvējusi Krimūnu pamatskolu un Dobeles Valsts ģimnāziju.
• 2008. gadā absolvējusi Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāti programmā “Vizuālās mākslas un mākslas vēstures skolotājs”.
• Studējot 2. kursā, paralēli sāka strādāt par vizuālās mākslas skolotāju.
• Strādājusi par skolotāju Krimūnu pamatskolā, patlaban strādā Dobeles Valsts ģimnāzijā, Šķibes pamatskolā un Jelgavas novada Mūzikas un mākslas skolā.
• Kultūras jomas koordinatore Dobeles novadā.
• Kopā ar dzīvesbiedru vada savu uzņēmumu IK “SKArt”.
• Divu bērnu māmiņa. Vecākajam – septiņi gadi, jaunākajam tūlīt būs trīs.

UZZIŅA
Polimērmāls ir sintētisks modelēšanas materiāls, kas radies Vācijā 20. gadsimta vidū. Tā pirmsākumi saistīti ar leļļu meistari Kēti Krūzi, kura izstrādāja īpašu modelēšanas masu, lai veidotu izturīgas un plastiskas leļļu galvas.
Vēlāk šis materiāls tika pilnveidots un komercializēts, un 1964. gadā Vācijas uzņēmums to sāka ražot ar nosaukumu “FIMO”, kas mūsdienās ir viens no pazīstamākajiem polimērmāla zīmoliem pasaulē.
Darbā ar polimērmālu materiālu vispirms veido vēlamajā formā, pēc tam sacietē, cepot krāsnī noteiktā temperatūrā. Noslēgumā darbu var slīpēt, pulēt vai lakot, atkarībā no iecerētā rezultāta.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu aktualitātes 2025”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.