Foto: Gaitis Grūtups
Piezīmes no humānās palīdzības brauciena uz Ukrainu.
Domājot par 221. tviterkonvoju uz Ukrainu, šķiet, ka beidzamajos četros gados, kopš tur notiek karš, nekas manāmi nav mainījies. Tie paši labie ceļi Latvijā (izbūvēts Ķekavas apvedceļš), Lietuvā un Polijā (pabeigts ilgais Varšavas–Kauņas autostrādes remonts Suvalku koridorā). Tādas pašas smago automašīnu rindas uz Polijas–Ukrainas robežas. Tagad tām gan pievienojusies arī īsāka vieglo automašīnu rinda, kam prioritārais tviterkonvojs brauca garām. Izskatās, ka satiksmes intensitāte starp Ukrainu un Poliju palielinās. Lepni varu paziņot, ka 221. tviterkonvojs nogādāja Ukrainā 36 automašīnas, kas adresētas karaspēka vienībām, dažādām valsts un pašvaldības organizācijām.
“Man ir avīze!”
Ukrainas robežpilsētiņā Rava-Ruskā, kas ir Jelgavas novada pašvaldības sadarbības partnere, diemžēl ir mainījusies Varoņu aleja. Karā kritušo varoņu portretu rinda ir par dažiem cilvēkiem garāka. Ukrainas rietumos, tostarp Rava-Ruskā, karu neredz. Taču daudzi cilvēki, kas cīnās Ukrainas austrumos ir no Ukrainas rietumiem.
Rava-Ruskas centrā piecstāvu arodskolas kopmītnē, kur mīt ne tikai audzēkņi, bet arī kara bēgļi no valsts austrumiem, dežurantei Marijai pajautāju, vai viņai te ir kāda vietējā avīze. Likās, ka atbildi jau zināju. Proti, tādas vietējās avīzes, pat ne pašvaldības izdevuma, ne Rava-Ruskā, ne visā Ļvivas apgabalā nav. Pašvaldības vadītājs Ivans Ivanusa klāstīja, ka aktuālo informāciju palīdz izplatīt sociālie tīkli. Bet piepeši, šķiet, ne ar ko neievērojama tantiņa, kas uz brīdi bija piesēdusi blakus dežurantei Marijai, teica: “Jā, man ir avīze.” Mundriem solīšiem viņa aizgāja uz savu istabiņu tai pakaļ. Tad ievēroju, ka arī kopmītnes kaķim domātā barība ir nolikta uz avīzes. Laipnā sieviete atnesa trīs savas avīzes. Tie izrādījās A3 formāta astoņu lapu bezmaksas izdevumi “Shid NOW” (“Austrumi šodien”). Pārskatot man dāvinātos numurus, saprotu, ka tie ir mēneša izdevumi, ko gatavo Mariupoles žurnālisti. Šo avīžu izdošanu finansē Vācijas Ārlietu ministrija. Avīzēs publicētie raksti stāstīja par to, kā no Doņeckas apgabala uz Ukrainas rietumiem cilvēki cenšas būt laimīgi, lai tur vai kas. Rakstu varoņi ir karavīri, daudzbērnu mātes, uzņēmēji, kas nenolaiž rokas. Viena starptautiskā labdarības fonda “Atgriezies dzīvs” reklāma. Neviena skandāla, neviena žurnālistiskās pētniecības raksta. Avīze gara pacelšanai un lasītgribēšanas saglabāšanai.
Sapnis par mazo traktoriņu savai zemītei
Rava-Ruskas degvielas uzpildes stacijā mani gaidīja Mihails Ivanovičs Kučma. Viņš bija gatavs palīdzēt un pat nomainīt mani pie stūres līdz tviterkonvoja finišam Ļvivā. Mihails stāstīja, ka 2024. gada decembrī Jelgavas novada pašvaldības dāvinātais autobuss kalpo labi. Esot pārmetināta virsbūve. “Jums tur ķīmijas daudz un jūt jūras tuvumu,” tā Mihails skaidroja busiņa rūsēšanu. Divas reizes ar šo busiņu viņš braucis uz Ukrainas austrumiem, Donbasu, lai vestu cilvēkus, kas strādā fortifikācijas būvēs, un humāno palīdzību.
Uz jautājumu, kā iet, Mihails atbildēja: “Grūti, un nezinu, kad būs vieglāk, jo ir karš.” Dzīvo viņš divatā ar sievu. Pensija pēc 42 gadu darba stāža esot vien 110 ASV dolāru (4600 grivnu). Tiesa, Ukrainā Mihails ir pensionārs 61 gada vecumā, tas ir četrus gadus agrāk nekā Latvijā. Veselības stāvoklis un vecums tāds, ka strādāt negribas, bet jāstrādā ir, lai varētu iztikt. Mihails domā, ka privātīpašnieki aptiekās cenas paceļ pārāk augstu un nav, kas to kontrolē. Ja iznāk nokļūt slimnīcā, tad tas ģimenei ir ļoti problemātiski. Rava-Ruskas pašvaldībā astoņos ciemos esot slēgtas skolas – trūkst bērnu. Znots Mihailam braucot par šoferi uz Poliju, dziļāk Eiropā ne. Pelnot labākajā gadījumā ap tūkstoti ASV dolāru mēnesī. Mihaila bērni dzīvo netālu no vecākiem.
Agrāk Mihails vadījis starppilsētu autobusus. Braucis no Ļvivas uz Aizkarpatiem pie Rumānijas robežas. Tur saticis kādu ungāru, kas jautājis, vai viņš zinot kādu labu maskali. Tad pats arī atbildējis, ka labs varot būt tikai tāds maskalis, kas ir beigts.
Mihails gribētu iegādāties mazu traktoriņu, ar kuru varētu apstrādāt savus desmit hektārus zemes Poteliču ciemā, kas atrodas ap desmit kilometru no Rava-Ruskas, kur 2001. gadā dzīvoja 815 cilvēki un kopš seniem laikiem ir vairākas baznīcas. Mihails pukojas, ka Polijā vai Baltijas valstīs tādu mazo traktoru, kas maksā 10 tūkstošus dolāru, neesot. Tikai lielie. Neesot arī Mihailam, kur ņemt tos desmit tūkstošus dolāru.
Rava-Ruskas centrā tirgus strādāja līdz vēlai pēcpusdienai. Par pieciem eiro nopirku pusotru kilogramu cūku pupu. Vīrs banknoti rādīja kaimiņienei un jautāja, vai esot īsta. Interesanti, ka līdzās kartupeļiem, kas maksāja 25 centus kilogramā jeb 13 grivnas, bija nolikts ar etnogrāfisku jostu rotāts smalki uzpīts groziņš, kura cena bija rakstīta ar pieciem cipariem.
Pievakarē vairāk uz ielas manīja jaunus cilvēkus, tostarp jaunas ģimenes, kas savos auto brauca iepirkties lielveikalā, kas strādāja visu diennakti.
Tādi man sanāca dažu stundu iespaidi Ukrainā. Pēc divu trīs stundu ņemšanās uz Polijas–Ukrainas robežas tūkstoš kilometru mājupceļš, kuru īsinot ienāca prātā “Labvēlīgā tipa” dziesmiņa “Tu man virsū negāzies”. 2010. gadā tā tika rakstīta un dziedāta par koriem, kas autobusā no laukiem dodas uz dziesmu svētkiem un koru kariem Rīgā. Izrādās, tā atbilst arī tiem, kuri noguruši brauc mājās no Ukrainas, kur nodota palīdzība nežēlīgai cīņai pret iebrucēju. Tviterkonvoja čatā ir ap 900 ļoti dažādu cilvēku, bet Ukraina tagad ir ļoti vienojoša.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu aktualitātes 2025”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.
