Vecais zvans uzdod jautājumus par Jelgavas vēsturi (2)

2024. gadā Jelgavas centrā Svētās Trīsvienības baznīcas priekšā klusi un daudziem jelgavniekiem pat nemanāmi tika novietots baznīcas zvana fragments. Pirms tam ceturtdaļgadsimtu tas bija ceļojis pa Jelgavas pils iekšējo pagalmu. Līdzās zvana fragmentam tika novietots stends, kas stāsta gan par dievnamu, gan par zvana fragmentu. Vēl aizvien sabiedriski aktīvais atmodas laika darbinieks Paulis Rēvelis rosina šo zvanu, kas simbolizē Otrajā pasaules karā sagrauto Jelgavu, novietot iespaidīgākā veidā. Stendā publicētā informācija liecina, ka zvanu atrada studenti, iespējams, 1989. gadā. Turpretī būvinženieris Nauris Asarītis apšauba, vai šis zvans tiešām bija Sv. Trīsvienības baznīcai piederošs. Tam pagaidām nav gūti pārliecinoši pierādījumi.

Iecerēta projekta skice
Jelgavniece arhitekte Aija Ziemeļniece atklāj, ka pēc P. Rēveļa ierosmes domā izveidot skici zvana cienīgākai novietošanai. “Mums abiem ar Pauli Rēveli ir līdzīgi uzskati kultūras mantojuma saglabāšanā, kopā esam darbojušies Jelgavas Latviešu biedrībā, ko ilgus gadus viņš vadīja,” piezīmē arhitekte. A. Ziemeļniece teic, ka vispirms šī skice būs jāatzīst par labu pašvaldības būvvaldē, kā arī būs saskaņojama ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi. Viņasprāt, tas viss varētu notikt pavasarī, kad zeme ir atkususi un var pilnvērtīgi sākties būvdarbi.

Jelgavas Latviešu biedrības vadītājs Gunārs Kurlovičs, runājot par Sv. Trīsvienības zvana cienīgāku novietošanu, teic, ka tā nav biedrības prioritāte. Taču diskusiju par šo tematu, viņaprāt, vajag izvērst. Arī G. Kurlovičs domā, ka īsti labi pašlaik zvana fragments neizskatās. Pēc biedrības valdes domām, labākais veids, kā atgādināt par zaudētajām vecās Jelgavas arhitektūras pērlēm, ir stendi, kuros redzami vecie pilsētas nami. Pērn pēc Latviešu biedrības ierosmes ar privātu ziedotāju līdzekļiem Katoļu ielā tika izveidots stends 1909. gadā uzbūvētajam un Otrajā pasaules karā izdegušajam Jelgavas Latviešu biedrības namam, ko pēc kara okupācijas vara neatjaunoja. “Šogad plānā ir stends ar pilsētas rātsnamu,” piebilst biedrības vadītājs.

Metāla izstrādājumu pētnieks Anteins bija pedants
Gintas Linītes vadītā Jelgavas pils muzeja krājumos atrodas laikrakstā “Zemgales Avīze” 1996. gada 2. aprīlī publicētais raksts “Lielākais zvans”. Tā autore vēsturniece Ina Lastovecka nešaubās, ka viņas aprakstītais tiešām ir Sv. Trīsvienības baznīcas (nevis kāda cita dievnama) zvana fragments. To viņa secinājusi pēc metalurģijas vēstures speciālista Alekša Anteina (1915–2002) pētījuma “Bronza Latvijā”, kas tika izdots 1988. gadā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas apstiprinājumu apgādā “Zinātne”. “No 80. gadiem atceros Aleksi Anteinu kā pedantisku, rūpīgu pētnieku, kas interesējās par kapsētu metāla žogiem un arī baznīcu zvaniem. Par Sv. Trīsvienības baznīcas zvanu viņš bija izpētījis, ka to izgatavoja Rīgas pilsētas lietuves lējējs Gerhards Meijers 1696. gadā. Zvana diametrs apakšdaļā ir viens metrs un 39 centimetri,” stāsta Lastovecka. “Zvana liešanai par izejmateriālu ņemts vecs zvans. Nevajadzēja šo veco zvanu vest uz Rīgu, lai tur kausētu un pēc tam gatavo jauno zvanu vestu atkal uz Jelgavu. Otrā pasaules kara laikā zvana tornis sabruka, un iespējams, ka šis zvans atrodas zem drupām,” rakstīja A. Anteins. Tas bija atmodas laiks, kad strauji attīstījās sabiedriski politiskie notikumi, Latvijas valsts atguva brīvību, un nav zināms, vai A. Anteins kaut ko būtu uzzinājis un publicējis informāciju par faktu, ka 1989. gadā Sv. Trīsvienības baznīcas zvans dievnama drupās būtu atrasts. “Kas tur vienas baznīcas zvans!” teic Jelgavas pils muzeja vadītāja G. Linīte. Viņa nav atradusi publikācijas par šo tematu arī tolaik iznākošajā augstskolas avīzē “Plēsums”.

Akadēmiķis izpētīja uzrakstus uz zvana
2011. gadā ar Jelgavas pašvaldības finansiālu atbalstu izdotā akadēmiķa Ojāra Spārīša pētījumā “Versija par Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcu” ir atsevišķa nodaļa par dievnama zvaniem. Akadēmiķis ir smalki izpētījis uzrakstus, kādus 1696. gadā bija izlējis meistars G. Meijers uz Sv. Trīsvienības baznīcas zvana. Publicēts arī šī zvana 1929. gada foto (autors P. Kampe). O. Spārītis pētījumā piemin arī 1989. gadā studentu atrasto zvanu. “Tornim degot, pusizkusušais zvans bija iekritis gruvešos un zem zemes nonācis baznīcas drupu novākšanas laikā. Līdzinot baznīcas teritoriju, kopā ar ķieģeļiem un citām lauskām zvans tika iegrūsts pusaizbērtajā dievnama pagrabā,” vēstīts 2011. gadā izdotajā grāmatā. Tālāk O. Spārītis raksta, ka, iespējams, ar laiku šī relikvija var tikt novietota tuvāk tornim un kļūt par emocionālu laikmeta dokumentu – tikpat izteiksmīgu kā atjaunotais tornis.

Studentiem trūka, kur dzīvot
Aptaujājot tā laika notikumu dalībniekus – Jelgavas pils muzeja vadītāju 1989. gadā vēsturnieku Didzi Lībieti, LLU rektoru no 1992. līdz 2002. gadam Voldemāru Strīķi, agrāko Jelgavas pils ekspluatācijas inženieri Valdi Āboliņu, LBTU profesori Inu Alsiņu –, sanāk, ka Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas torņa atjaunošana aizsākās un arī apsīka vēl īsi pirms atmodas – tajā laikā vēl Latvijas Lauksaimniecības akadēmija atradās Maskavas pakļautībā.

LBTU profesore I. Alsiņa, LLU rektora Imanta Gronska (1932–2001) meita, atceras, ka tēvs augstskolu vadījis pārmaiņu laikā no 1987. līdz 1992. gadam. Tolaik Lauksaimniecības universitātē studentu bija trīs četras reizes vairāk, nekā tas ir tagad. “Tēvs bija uzlicis aci padomju armijas kazarmām Dambja ielā. Viņš domāja, ka tur pēc padomju armijas izvešanas no Latvijas varētu izveidot studentu kopmītnes. Viņam bija arī doma, ka Trīsvienības baznīcas tornī var ierīkot LLU bibliotēku. “Šķiet, viņš bija dabūjis no Maskavas līdzekļus, un tas varēja sākties. Taču nauda beidzās, turpinājās valsts atjaunošana, un torņa atjaunošana apsīka,” atceras I. Alsiņa. Viņa teic, ka atšķirībā no nākamā rektora Voldemāra Strīķa viņas tēvs mazāk apsvēra reālās saimnieciskās iespējas, kā uzturēt augstskolas īpašumus, viņš centies augstskolu izvērst plašumā. I. Alsiņa atceras, ka tēva rektora darbības laikā tornis tika daļēji nokrāsots un izskatījās divkrāsains. Profesore ir skeptiska, ka par zvana atrašanu tolaik būtu ziņojuši mediji. Tajā laikā sabiedrības uzmanība bija pievērsta lielām lietām. Ko tur tāds zvana fragments! Viņa pieļauj, ka baznīcas torņa drupu novākšanā tolaik sabiedriskā kārtā varēja piedalīties studenti un kādi no viņiem tad arī bija zvana fragmenta atradēji.

Savukārt P. Rēvelis atceras, ka viņš atmodas laikā runājis ar rektoru Gronski par Sv. Trīsvienības baznīcas torņa atjaunošanu. “Par zvanu mēs toreiz nerunājām, cik atceros, mana saruna ar rektoru Gronski notika pirms Jelgavas Lāč­plēša pieminekļa atrašanas. Tātad 1987. gadā,” teic P. Rēvelis.

Zvanu atrada, kad rektors bija Gronskis
Augstskolas vadība viņam iekrita ļoti grūtā pārmaiņu laikā. Gaisā virmoja neatkarības vēsmas. Sākās PSRS sabrukums, tam līdzi arī neskaidrības par augstskolu. Viņš pārdzīvoja to, ja grāmatvedība nevarēja kolēģiem savlaicīgi izmaksāt jau tā mazās aldziņas. Pieauga arī ārzemnieku interese par Latviju. Viņš bija izcils orators, brīvi varēji izteikties gan krieviski, gan vāciski, gan spāniski, saprata arī angliski. Diezin vai vēl kāds būtu varējis skaistāk, sirsnīgāk un diplomātiskāk stāstīt par savu zemi, tās cilvēkiem un dabu.
1986. gada rudenī Imants Gronskis bija pirmais kolēģu ievēlētais rektors, ņemot kopā visas bijušās PSRS lauksaimniecības augstskolas. Kolēģi viņu ievēlēja, bet apstiprinājums bija jāgaida no Maskavas. Tolaik atmoda tikai sākās.
(no Jelgavas bibliotēkas mājaslapas)

Mīkla vēl jāatmin
Paliek mīkla, kā 1989. gadā baznīcas drupās atrastais zvana fragments nonāca Jelgavas pils pagalmā. Vēsturnieks D. Lībietis atceras, ka 1989. gadā, kad viņš sāka strādāt par Jelgavas pils muzeja vadītāju, zvana fragments pils pagalmā jau bija. Savukārt agrākais LLU rektors V. Strīķis domā, ka pirms atmodas zvana fragmenta pils pagalmā vēl nebija. Tātad tas varēja tikt atrasts un novietots pils pagalmā tiešām 1989. gadā, un būtībā tā ir gara brīvības izpausme. Visi aptaujātie to gadu notikumu laikabiedri atzīst, ka zvana fragmenta nolikšana pils pagalmā – slēgtā, apsargātā teritorijā – novērsa to, ka zvanu varētu nozagt un nodot metāllūžņos. Metāllūžņu bizness tolaik bija mežonīgs, daudzviet tika nozagti pat kapu pieminekļi. Var piebilst, ka zvana fragments nav diez cik smags. Gadu gaitā tas ceļojis arī pa pils pagalmu. 90. gadu sākumā “Zemgales Avīzē” publicētajā Jāņa Uzara fotogrāfijā tas atrodas uzbrauktuves pakājē pie pils galvenās ieejas, 1999. gadā uzņemtajā Jāņa Āboliņa fotogrāfijā – pie pils austrumu sienas, bet 2009. gadā Ivara Veiliņa publicētajā fotogrāfijā – pie pils rietumu sienas. Uzņēmējs J. Uzars atceras, ka 90. gadu sākumā, būdams Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātes students, divus gadus piestrādāja “Zemgales Avīzē” un studentu avīzē “Plēsums”.

Būvniecības nozares lietpratējs Nauris Asarītis, kas Lauksaimniecības universitātē strādāja 90. gados, apskatot pie Sv. Trīsvienības novietoto zvana fragmentu, secina, ka šis zvans ir zvanījis. Par to, viņaprāt, liecina ar zvana mēli nodauzītā zvana iekšpuse. Viņš ir pamanījis arī burtus uz zvana virsmas. Viņaprāt, tie varētu sniegt pierādījumu, ka tas tiešām ir meistara G. Meijera 1696. gadā lietais Sv. Trīsvienības baznīcas zvans. N. Asarītis domā, ka vajadzētu būt kaut kādām atmiņām un liecībām, kā 1989. gadā zvana fragments tika atrasts. “Kuri tad bija tie studenti, kas vērīgi pamanīja, ka starp baznīcas drupām pagrabā ir iestumts arī vērtīgais zvana fragments? Tādas lietas stāsta bērnu bērniem, un patiesībai vajadzētu atklāties,” spriež būvinženieris. Viņš piebilst, ka zvana fragments ir diezgan smags un tā nogādāšana no Sv. Trīsvienības dievnama drupām līdz pils pagalmam nevarēja būt gluži vienkārša. N. Asarītis domā, ka akadēmiķa Spārīša grāmatā publicētā 1696. gadā lietā zvana 1929. gada fotogrāfija īsti neizskatās pēc tā zvana fragmenta, kas tika atrasts 1989. gadā.

Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Zemgales reģionālās nodaļas vadītājs Atis Artmanis raksta, ka 2024. gadā stends ar zvanu tika novietots pie Sv. Trīsvienības baznīcas pēc mutiskām konsultācijām ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi. “Ņemot vērā, ka zvana fragments nav iekļauts pieminekļu sarakstā un tā atrašanās pie baznīcas torņa neietekmē tās saglabātības stāvokli vai ainavu, īpaša pārvaldes atļauja nebija vajadzīga,” raksta A. Artmanis. Turpat viņš piebilst, ka zvana fragments neapšaubāmi ir vērtīgs un sens – teju vienīgais, kas no Sv. Trīsvienības baznīcas iekārtas ir saglabājies. “Kultūras pieminekļu sarakstā gan mums neviena zvana fragmenta nav, tikai veseli zvani. Tas būtu ekspertu komisijas lēmums,” secina A. Artmanis.

Paldies Jelgavas pils muzeja vadītājai Gintai Linītei par palīdzību raksta tapšanā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu aktualitātes 2025”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.