Jelgavas frizieri Simonu Bīskapu zina daudzi, jo viņa visu savu apzināto darba mūžu strādājusi vienā vienīgā profesijā – griezusi, krāsojusi, ieveidojusi klientu matus. Protams, arī likusi ilgviļņus, jo, kā atklājās, liela daļa frizieru, kuri savu profesionālo izglītību ieguvuši mūsdienās, to nemaz neprot. Turklāt jau vairākus gadus cirtainus matus, ko var iegūt ar ilgviļņu palīdzību, izvēloties jauni puiši.
Frizētava nav fabrika
“Mūsdienās jaunas meitenes sapņo kļūt par modelēm vai influencerēm, manā jaunībā topā bija aktrises profesija. Par aktrisi nekļuvu, taču kā māksliniece esmu jutusies visu mūžu. Mana ikdiena paiet, veidojot mākslas darbus no cilvēka matiem. Frizētava nav fabrika, tāpēc jāstrādā radoši,” savu stāstu sāk Simona Bīskapa. Viņa jau mūsu sarunas sākumā piebilst, ka frizieres profesijai bijusi uzticīga visu mūžu un nekad nav bijis domas to mainīt. “Tādu virsrakstu arī lieciet – visu mūžu uzticīga vienai profesijai,” meistare no sirds iesmejas. Savus aktrises talantus Simona Bīskapa dažus gadus ir slīpējusi Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra trupā.
Stabilām lietām ir liela vērtība. Citiem vārdiem, ja ir kāda nozare, kas tev sniegusi gandarījumu un turpina priecēt, kāpēc lai tu to mainītu? Tāpēc jau arī friziere aiziet no savas profesijas nav vēlējusies, taču dzīvē pieticis citu lietu, kas laika gaitā mainītas. Piemēram, uzvārds. “Apmēram pirms desmit gadiem izlēmu pāriet savas vecāsmātes Alises pirmslaulību uzvārdā, kļuvu par Simonu Bīskapu. Redzēju viņas pasi brūnos vāciņos, kas bija izdota Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Cik skaisti tajā bija iedrukāti burti “A” un “B”. Kā mākslas darbi. Kad vecāmamma apprecējās ar vectēvu, viņas uzvārds bija Puķe. Protams, arī es kādu laiku biju šī uzvārda īpašniece.”
Friziere pasmejas, ka gandrīz visās jomās jūtoties kā sava ceļa gājēja, tāpēc izvēlējusies vecāsmammas Alises pirmslaulību uzvārdu, kas viņai īsti pa prātam, jo mūsdienās ir ļoti rets.
Foto Simonas Bīskapas personīgā albuma
Formastērps ar baltu apkaklīti
Absolvējot Jelgavas 4. vidusskolas 8. klasi, Simonai nav bijis domu turpināt mācīties vidusskolā. Radās vēlme apgūt profesiju un sākt strādāt. Netālu no Juglas ezera atradās Rīgas pilsētas 34. profesionāli tehniskā skola, kuras absolventi – sieviešu un vīriešu frizieri, pulksteņmeistari, kurpnieki, fotogrāfi un citu praktisku profesiju pratēji – galvenokārt devās strādāt uz dažādu Latvijas pilsētu sadzīves pakalpojumu kombinātiem, kas viņus uz šo izglītības iestādi bija nosūtījuši mācīties. Mūsdienās šāda sistēma šķiet nesaprotama, bet pagājušā gadsimta 80. gados, kad Simona iestājās 34. profesionāli tehniskajā skolā, tas nevienu neizbrīnīja.
“Tā bija vienīgā vieta Latvijā, kur varēja apgūt friziera profesiju. Jelgavas sadzīves pakalpojumu kombināts man deva nosūtījumu, taču, lai iestātos, vēl bija jāiztur arī liels konkurss,” atceras friziere. “Vajadzēja ierasties kopā ar vecākiem. Mēs aizbraucām ar mammu, jo tēva man nebija. Pēc mūsdienu izpratnes pašu iestājkonkursu var uzskatīt par ņirgāšanos. Man tika jautāts, vai neesmu čigāniete, jo tolaik man bija tumši, gari mati. Arī acis bija tumšas.”
Konkursā veicies labi, Simonu skolā uzņēma 1985. gadā, taču no tā brīža sākās viņas skrējiens. “No dzīvošanas kopmītnēs atteicos, tāpēc katru rītu bija agri jāceļas, jābrauc ar vilcienu no Jelgavas uz Rīgu, tad vēl 45 minūtes ar autobusu līdz skolai,” viņa stāsta. Izglītības iestādē vajadzēja nesāt formas tērpu ar baltu apkaklīti, meitenēm nedrīkstēja būt rotaslietu, kā arī, kas ir pats neloģiskākais, viņas, nākamās frizieres, nedrīkstēja sev veidot frizūras, eksperimentēt ar matiem. “Gan 1. maijā, gan 7. novembrī mums kā zaldātiem lika soļot gar krastmalu, taču jau pēc gada sākās panku laiki,” atceras meistare.
Mācību iestādi Simona Bīskapa absolvēja 1988. gadā, taču bija vēl kāds kluss, sens sapnis, kuru viņa vēlējās īstenot. Tas deva motivāciju iestāties Rīgas Kultūras darbinieku tehnikumā programmā “Masu pasākumu režisors”. “Pēc pāris gadiem ieguvu arī šo izglītību. Tad jau biju precēta kundze ar pusotru gadu vecu bērnu. Taisnības labad jāsaka – savu sapni īstenoju, taču profesijā nenostrādāju nevienu dienu. Es režisēju mājās savu ģimeni – bērnus un tagad arī mazbērnus,” smejas friziere. Bērnu Simonai Bīskapai ir trīs, turklāt katram pa vienai atvasītei, tātad arī mazbērnu ir trīs – Bruno, Rūta, Alise.
Pensionāru un jaunu puišu friziere
Vēl nedaudz pakavēsimies pagājušā gadsimta 80. gadu beigās. Prakses laiks nākamajai frizierei iegadījās Jelgavas “Lauktehnikas” sieviešu zālē, kur viņa iemācījās likt ilgviļņus.
Pēc Rīgas 34. profesionāli tehniskās skolas beigšanas 1988. gadā jaunā friziere, protams, savas darba gaitas sāka dzimtajā Jelgavā, jo pēc sadales komisijas lēmuma tika nosūtīta uz sadzīves pakalpojumu kombinātu. Tas viņu norīkoja darbā kādā frizētavā Jelgavas nomalē, taču vīriešu zālē. “Sākumā uz darbu devos raudādama un drebošām rokām, jo nekad iepriekš vīriešus nebiju frizējusi. Onkulīšiem matus nebiju griezusi, vien jauniem puišiem. Tolaik viņiem modē bija gari mati mugurpusē un augšas spurainas vai lokās. Citiem vārdiem – kārtīgi ērkuļi.” Šo frizētavu vadīja meistare Edīte Krūmiņa. “Edīti uztvēru kā savu otro mammu jeb, kā šodien teiktu, mentori. Man pat raksturā kaut kas ticis no viņas un, protams, arī no manas pašas mammas,” pasmejas friziere.
1992. gadā Edīte Krūmiņa izveidoja pirmo privāto frizētavu Jelgavā “Edīte”. “Es tur sāku strādāt 1994. gadā. Abas kopā piedalījāmies pat dažādos pasākumos un šovos, taisot frizūras un tās arī demonstrējot.”
Frizētavā “Edīte” Simona Bīskapa nostrādāja vairāk nekā desmit gadu, pēc tam atvēra pati savu frizētavu, kur arī darbojos tikpat ilgu laiku. “Jau devīto gadu īrēju telpas un strādāju viena pati. Kad ir pieraksts, eju uz darbu, bet, kad neviens nav pieteicies, nesēžu un negaidu. Esmu pensionāru un jaunu puišu friziere. Jaunu puišu tāpēc, ka jau vairākus gadus stiprajam dzimumam ir modē ilgviļņi. Ja redzat jaunieti ar sprogainiem matiem, visbiežāk tie būs ilgviļņi. No desmit puišiem vienam patiešām varētu būt dabas doti lokaini mati, taču pārējiem deviņiem – ilgviļņi,” skaidro meistare. Šāda modes tendence sākusies jau pirms pandēmijas, taču pēdējā laikā tā ir ļoti izteikta.
Jautāta, vai frizierei kādreiz ir gadījies iegriezt klientam ausī, viņa godīgi atbild, ka jaunības gados, strādājot vīriešu zālē, pāris reižu tā sanācis gan. “Man bija bail klientam pieskarties, tāpēc gadījās iešņāpt ausī. Sliktums ir tas, ka ļoti asiņo. Tagad esmu gudrāka un drošāka – ja jāapgriež mati pie auss, es to noloku, kā man vajag, lai visur tiktu klāt.”
Zili, zaļi, rozā, dzelteni, oranži, violeti
Friziere ievērojusi, ka daļai klientu veselus divdesmit vai trīsdesmit gadus ir viena un tā pati frizūra un matu krāsa, savukārt citi ir atvērtāki pārmaiņām. “Ir cilvēki, kuri gadu desmitiem ilgi man lūdz, lai matus apgriežu “uz pakāpi” un nekā citādi. Ir dāmas, kam visu mūžu ir blondi mati. Ja klients tā jūtas labi un neko mainīt negrib, viss ir kārtībā. Taču ir arī klienti, kuri vēlas pārmaiņas. Ar tiem ir interesantāk strādāt. Sievietēm ir tā – ja kaut kas dzīvē neveicas vai vienkārši ir slikts garastāvoklis, viņas izvēlas kaut ko kardināli mainīt. Lētākais būtu uztaisīt jaunu frizūru, turklāt to redz gan viņa pati, gan apkārtējie,” stāsta Simona Bīskapa. Viņa savus garos matus nogriezusi trīsdesmit gadu vecumā. “Pēc tam tos krāsoju, kā vien ienāca prātā. Man mati bija visādās krāsās – zili, zaļi, rozā, dzelteni, oranži, violeti, sarkani, melni, balti,” meistare pasmejas. Kāpēc lai neeksperimentētu – dzīvojam tikai vienu reizi!
Friziere ir novērojusi vēl kādu interesantu lietu. Lai arī cik sparīgi liela daļa cilvēku to censtos noliegt, daudziem svarīgs ir apkārtējo vērtējums. Citiem vārdiem, kā viņus saredz un vērtē sabiedrība. “Piemēram, klientei uztaisu jaunu frizūru vai nokrāsoju matus. Pēc tam viņa kāpņutelpā satiek savu kaimiņieni, kura saka: “Tev nepiestāv!” Visticamāk, tas cilvēks ir domājis nevis to, ka nepiestāv, bet izskatās neierasti. Un ko kliente? Nāk atpakaļ, lūdzot, lai pārkrāsoju matus tonī, kāds bijis pirms tam. Kāpēc? Un kā tu pati jūties? Tev pašai jaunais tonis patīk?” Simona jaunu frizūru salīdzina ar jaunu tērpu – kā vienu, tā otru ir jāprot nest. “Frizūra ir apģērbs galvai. Arī skaista kleita nepiestāvēs, ja nepratīsi tajā graciozi kustēties, bet slāsi kā lācis.”
Gadsimtiem sena “slimība”
“Zemgales Ziņas” nespēja atturēties, frizierei nepajautājot par galvas utīm. Vai mūsdienās tādas vispār kādam vēl ir sastopamas? “Protams, ka ir! Utis cilvēkiem bijušas visos laikos, un tas nav nekas šausmīgs, nav jau AIDS. Arī ar netīrību to nevar saistīt. Ja nedēļu nenomazgāsies, vai tāpēc uzreiz būs utis? Nebūs!” pauž Simona Bīskapa. “Manuprāt, utīm vairāk patīk novājināti organismi, slimi cilvēki. Tās viegli iespējams dabūt poliklīnikās, slimnīcās, sanatorijās. Arī skolas bērniem utis nav retums. Visbiežāk ir tā – ja vienam klasē ir utis, tās nokļūst arī pie pārējiem.”
Agrākos laikos, cīnoties pret šiem parazītiskajiem kukaiņiem, izmantoja čemeriņu ūdeni, mūsdienās ir speciāli šampūni. “Mazliet ir jāiespringst, lai izlasītu no matiem gnīdas, bet utis patiešām nav nekas pārdabisks.”
Kājas laimētas loterijā
Sarunas noslēgumā “Zemgales Ziņas” vēlējās noskaidrot, kādas ir biežākās slimības, ar kurām jāsaskaras frizieriem. Vai tās būtu problēmas ar kāju vēnām, jo meistari daudz laika pavada, stāvot kājās. “Varikoze – paplašinātas kāju vēnas – ir visbiežākā frizieru arodslimība, taču man, par laimi, kājas ir laimētas loterijā. Ar tām problēmu nav. Daudziem kolēģiem ir klapatas ar karpālajiem kanāliem, kad tirpst un sāp rokas, taču arī ar tiem man problēmu nav. Man “dienaskārtībā” ir aritmija un problēmas ar roku pirkstiem no ilgstošas šķēru turēšanas,” atklāj Simona Bīskapa. “Lai justos labāk, reizi nedēļā apmeklēju masieri, taču uz vingrošanu neeju, jo tam trūkst laika. Ir jārūpējas par mammu un jāpieskata mazdēls, kamēr viņa mamma ir devusies kārtējā koncertturnejā.”
Jautāta, vai meistarei ir kāda vēlēšanās, Simona atbild: “Vienkārši gribas mierīgi dzīvot. Man nekas vairs nav jāpierāda.” To “Zemgales Ziņas” viņai arī novēl.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu aktualitātes 2025”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.
