Foto: Juris Zēbergs un no Ilzes Punkas un Anrija Tamisāra personīgā albuma
Sākoties siltajam laikam, daļai cilvēku kļūst par vienu pienākumu vairāk. Tie ir dārzu un mazdārziņu saimnieki. Daudziem dobēs jau zaļo dārzeņi un puķes, savukārt citi nopļauj vien zālīti un dārzu izmanto tīkamai atpūtai.
Sapnis par savu dārzu
Jelgavas novada Viesturciemā atrodas masiera un pirtnieka Anrija Tamisāra ģimenes dārzs. “Sapnis par dārzu vai mazu lauku īpašumu man bija sen, bet visu laiku pietrūka motivācijas saņemties un to iegādāties. Pagājušā gada martā piezagās kārtējā pavasara izdegšana; bija skaidrs, ka vasara dzīvoklī vairs nebūs izturama. Vienā trešdienas vakarā ģimenē nolēmām, ka vajag dārzu, kur dziedināt nervus un atpūtināt dvēseli. Tajā pašā vakarā ieskatījos interneta portālā ss.com – tur mūsu dārzs jau bija priekšā! Izrādījās, ka naudu var aizņemties ne tikai bankā; omei šādam gadījumam ir iekrājumi, tāpēc jau pirmdienā pie notāra noslēdzām darījumu.”
Anrijs Tamisārs uzsver, ka viņa dārzs paredzēts tikai un vienīgi atpūtai. “Ir dobes un siltumnīca, taču tā rušināšanās jau arī ir atpūta un terapija vienlaikus.” Dobēs aug puķes, zemenes, pupas, zirņi, garšaugi, kabacis un pat pāris kartupeļu grilēšanai uz vietas. Siltumnīcā, kā jau tas ir klasiski, gatavojas tomāti un gurķi, būšot arī trīs arbūzi. “Tā kā esmu pirtnieks, tad, protams, dārzā sastādījām dažādas piparmētras, vērmeli, dievkociņu, kumelītes, samtenes, plānos ir vēl daži citi pirts augi. Pagājušajā gadā iestādījām upenes, cidonijas un krūmmellenes, kā arī dažādus smukos krūmus,” atklāj pirtnieks.
Anrija Tamisāra ģimenei neesot vienas konkrētas lietas, ko vislabāk patīkot darīt dārzā. “Ir kaifs gan rakt zemi, gan būvēt šķūni, gan pēc tam grilēt vistiņas, bet vislielāko gandarījumu man sniedz zāles pļaušana. Tas ir meditatīvs process ar pastaigas elementiem, kad neviens netraucē un nedzird. Jāpiebilst, ka šo nodarbi man dēls pa laikam noceļ, tāpat kā dažreiz arī grilēšanu, kas nu jau ir dēla darbs un hobijs.”
Saistībā ar dārzu Anrija Tamisāra ģimenei ir lielāki plāni. Pagaidām viss lēnu garu attīstās, taču ikviena jauna darbība prasa ne tikai laiku, bet arī līdzekļus, kas diemžēl ir ierobežotā daudzumā. “Pagājušajā gadā uzbūvējām pagaidu terasi, nākamgad ir plāns uztaisīt kārtīgāku. Kad to paveiksim, šī savukārt kļūs par grīdu, sākot realizēt lielāku ieceri – vasaras pirtiņu. Vispār jau mums tāds plāns bija šogad, bet augšā tika izlemts citādi. Pa ziemu sniegs salauza siltumnīcu, un tā nu tikām pie jaunas un skaistas, taču tajā aizgāja visi pavasara resursi. Kaimiņi to nosauca par “Gaismas pili”. Esmu lepns, ka ar dēla un draugu palīdzību esam tikuši pie jaunas siltumnīcas, pie tam loģiskākā vietā.” Dārza saimnieks atklāj, ka līdz pensijai viņam vēl esot plāns uzbūvēt kādu būdiņu, lai pa vasarām visu laiku varētu dzīvot uz vietas.
pietiks vien pāris ēdienreizēm,” pauž Ilze Punka.
Jūtas kā celmlauze
Jelgavas pilsētas slimnīcas Dzemdību nodaļas ārstei neonatoloģei Ilze Punkai, kā smejas viņa pati, dzīvesvietas pieraksts esot Ozolniekos, taču realitātē viņa dzīvo un savu dārzu ir iekopusi Dobelē. “Dārzs, par kuru esmu uzņēmusies pilnu atbildību, ir mana piemājas teritorija. Īpašumu iegādājāmies 2006. gada augustā un decembrī arī ievācāmies. Nupat piefiksēju, ka dārziņam būs 20 gadu jubileja, jo 2006. gada rudenī iestādīju pirmās zemenītes, lai man pavasarī būtu ogas.” Nākamā gada pavasarī daktere dārza darbiem sāka pievērsties jau daudz nopietnāk, jo pirmais uzdevums bijis sakārtot šo teritoriju, kas iepriekš ilgi stāvējusi novārtā. “Daudzus gadus te neviens nebija saimniekojis. Visos stūros samesti atkritumi, tāpēc vairākus gadus, lai attīrītu teritoriju, to “miskasti” pārvietoju maisos un izvedu. Es te sākumā biju liela celmlauze,” pasmejas Ilze Punka. Taču, par spīti nesakoptībai, daktere jau bija atradusi un atbrīvojusi vietiņu, kur iestādīt zemenītes.
Ārstes bērnībā dārziņš bijis viņas vecākiem, kur meita palīdzējusi saimniekot, tā apgūdama dārza darbus. “Maniem vecvecākiem bija lauki. Arī tur vajadzēja palīdzēt. Līdz ar to pieredze man bija uzkrāta.”
Tagad dakterei Punkai dārzā aug burkāni, kas patlaban izdīguši, arī zirnīši, sīpoli, sviesta pupiņas, kas viņai ļoti garšojot, un, protams, dilles, oregano jeb raudene, pētersīļi un citi garšaugi. “Visas dobītes ir mazas, tur izaudzētā pietiks vien pāris ēdienreizēm,” pasmejas mediķe. Kā tas īstā dārzā pieklājas, ir arī siltumnīca – šogad pavisam jauna. Tajā sastādīti tomāti, ir arī viens gurķītis un paprika.
Dārzā aug arī daudzgadīgās puķes un krūmiņi – upenes, ērkšķogas, avenes, viens melleņu krūmiņš. “Man ļoti patīk, kad atbraucu mājās un varu pa kādai ogai apēst tieši no krūma.”
Dārzā ar savu ziedēšanu priecē daudzu šķirņu kultūraugi. Pavasarī – tulpes un narcises, arī hiacintes, kuru sīpoliņi sasprausti dažādos dārza stūros. Rudenī – asteres un pa kādai gladiolai. “Visskaistākais laiks dārzā droši vien ir jūlijs un augusts.”
Dillēm un lokiem jābūt obligāti
Pārlielupes bibliotēkas bibliotekāre Maija Zēberga smaida, ka tik ilgi, cik vien dzīvo Jelgavā, viņai ir dārziņš. “Iepriekš dzīvoju laukos – Garozā. Kad apprecējos, pārcēlos uz Jelgavu, kur manam vīram bija privātmāja ar lielu dārzu. Vīra vecāmāte vienu tā daļu kopā ar siltumnīcu atvēlēja mums. Man tolaik bija 20 gadu, un es piekritu.” No tā laika Maijai Kalnciema ceļā ir dārzs. “Kā ar to tieku galā, nezinu. Man jau šķiet, ka netieku,” viņa nopūšas. “Vakar saskaitīju, ka man ir 22 dobes – dažāda garuma – un divas siltumnīcas. Augi ir visādi, taču man visiecienītākās ir dilles.” Maija pasmejas, ka pat, ja viņai nebūtu dārza, vajadzētu atrast vietiņu, kur tās audzēt, piemēram, kādā podā vai kastē.
Otrs bibliotekāres iecienītākais kultūraugs ir lociņi, kas viņai, puķu kastēs sastādīti, augot gandrīz visu gadu. “Dilles, loki man ir topā, taču bez tiem ir pietiekami daudz citu augu – redīsi, pākšu pupiņas, cūku pupas.” Vienīgā problēma ir tā, ka dārzs atrodas pārmitrā vietā. Saimniece nopūšas: “Pēdējos trīs gadus dārzs ir zem ūdens. Skatos skeptiski, vai nepāriet uz rīsiem vai ko citu, jo manis audzētais ir noslīcis.” Tas, protams, ir joks, taču brīdī, kad kultūraugi ir noslīkuši, bibliotekārei piezagušās domas, ka vairs neaudzēšot neko. Šī iemesla dēļ pagājušajā gadā viņa sapirkusi daudz lielu podu, kas tagad ir rezervē, lai būtu, kur audzēt gurķus. Arī pērn izauguši tikai tie, kas bija podos.
Darbs vai atpūta?
Ņemot vērā, ka gan Ilzei Punkai, gan Maijai Zēbergai dārzā aug daudz dažādu kultūraugu, “Zemgales Ziņas” vēlējās noskaidrot, vai viņas to uztver vairāk kā atpūtu vai darbu.
“Katra lieta, kas mums pieder, prasa kaut kādu atbildību, taču pastāv izvēle – cik lielu atbildību mēs esam gatavi uzņemties, cik lielā mērā varam šajā lietā sevi ieguldīt. Šķiet, ka attiecībā uz savu dārzu esmu izvēlējusies vieglāko ceļu. Krūmi nav jākopj, tie aug paši, protams, ar niansēm. Regulāri ir jānopļauj zālīte, tas man paņem visvairāk laika. Kaut ko iesēt – tas ir darbs reizi gadā. Kaut ko izravēt – reizi mēnesī vai varbūt pāris nedēļās. Tā sauktais melnais dārziņš un puķes man vairāk prieka sagādā un tik daudz laika nepaņem,” atzīst Ilze Punka. Dakterei ir ļoti svarīgi iziet ārā svaigā gaisā, papriecāties par to, kas uzziedējis. “Nespēju iedomāties, ka dzīvoju dzīvoklī un varu iziet tikai pastaigāties vai pasēdēt uz soliņa. Priecājos, ka varu iziet laukā, kaut ko padarīt vai arī nedarīt. Dažkārt, kaut ko darot vai nedarot, beigās sanāk, ka ir izdarīts diezgan daudz,” viņa smejas, piebilstot, ka ir iecienījusi vakaros dārzā padzert tēju. Rīta cēlienā vairāk jādomā par citām lietām.
Maija Zēberga vairākkārt pauž, ka ne vienmēr ar visu varot tikt galā, taču būt dārzā viņai ļoti gribas. “Tas ir brīdis, kad varu būt viena un ir miers un klusums. Iepriecina arī, kad atbrauc kāds no maniem pieciem mazbērniem; viņiem vajag lociņus, dillītes, un mēs tiem ejam pakaļ. Viens no mazbērniem, pārbraucis mājās, jautājis: “Kā tas ir, ka mums nav dobju, nav dillīšu un lociņu?” Tad vajadzēja dobes.” Bibliotekāre atzīst, ka dārzs viņai pašai vairāk ir vajadzīgs. “Ja raža ir bagātīgāka, es visiem izdāļāju, taču, ja nav, nepārdzīvoju. Process ir svarīgāks par rezultātu.”
Arī tad, kad grūti, Maija dārzam nav pagriezusi muguru. “Pirms diviem gadiem man rokai bija operācija, tāpēc neko prātīgu izdarīt nevarēju, bet dārzs man bija tik un tā. Ar veselo roku kaut ko mazliet apdarīju.” Savukārt visperfektāk izravētais dārzs viņai bijis vienreiz mūžā – pandēmijas laikā. “Pārējos gados bijis tā, ka dārzā ieskrienu no rīta uz brīdi, bet pārsvarā gan vakaros pēc darba.”
Gaidīšanas prieks
Ilze Punka atklāj, ka visvairāk viņai attiecībā uz dārzu patīkot gaidīšanas prieks, proti, kad dīgst, kā aug, kā izskatās. Līdz ar to rudens, kad ir ražas novākšana, šķiet skumjš periods, jo viss ir beidzies, taču pavasarī vēl tikai sāksies, notiks un būs.
Dārzs ir vieta, kur visu laiku jāplāno kas jauns. Dakterei ir īpašs jaunizveidots stūrītis, kur iepriekš auga ceriņš un jasmīns, taču tagad tur apkārt krūmiem, izmantojot mulču, iestādītas vairākas kultūras. “Dārzā ir vēl viens stūrītis, kur domāju iestādīt daudzgadīgās vasaras puķes pamīšus ar citām. Gribētos, lai tajā vietā nepārtraukti kaut kas ziedētu, bet pat tad, kad nekas nezied, tur izskatītos skaisti un zaļi. Tas man būtu tāds daudzgadīgais, nepārtrauktais stūrītis, kaut gan skaistu dārzu iekopšanas gudrības apguvusi neesmu.”
Trīs eiro par mazdārziņu gadā
Ik gadu vairāki simti jelgavnieku no pašvaldības iznomā zemi mazdārziņiem. Katru gadu tiek noslēgti aptuveni 270 zemes nomas līgumi. Šogad līdz maija vidum Jelgavas pašvaldība bija saņēmusi 225 iesniegumus un 2026. gada sezonai bija sagatavoti 197 zemes nomas līgumi sakņu dārza uzturēšanai. “Katru gadu ir arī kādi jauni nomnieki, kuri vēlas nomāt zemi dārza ierīkošanai pirmo reizi, bet ir cilvēki, kuri atkārtoti grib nomāt tos pašus gabalus,” pastāsta Jelgavas pašvaldības vadītājs Mārtiņš Daģis.
Pašvaldība nomas līgumus par zemi sakņu dārzu uzturēšanai slēdz katru gadu, un ir vairāki noteikumi, kas nomniekiem jāievēro. Zemes nomas līgumi, protams, tiek slēgti bez apbūves un izpirkuma tiesībām, ar konkrētu mērķi – sakņu dārza uzturēšanai. Nomnieks var izmantot zemes gabalu tikai noteiktajam mērķim, tajā aizliegts būvēt jebkādas būves, veikt jaunu teritorijas iežogošanu. Vēl svarīgs nosacījums – no pašvaldības nomātajā zemē nedrīkst stādīt augļu kokus un ogulājus.
Pašvaldība iznomā zemi mazdārziņu ierīkošanai un uzturēšanai vairākās vietās Jelgavas pilsētas teritorijā, piemēram, 1. līnijas un Ošu ceļa apkaimē, Būriņu ceļā, Staļģenes, Garozas, Romas ielā u. c.
Nomas maksa par sakņu dārza lietošanu tiek aprēķināta par laika periodu no 1. aprīļa līdz 30. septembrim, kad faktiski dārzu ir iespējams izmantot. “Nomas maksa ir ļoti zema. Par 600 kvadrātmetriem, kas ir standarta zemes gabals, tā ir 3,27 eiro,” norāda M. Daģis.
Mēdz arī gadīties, ka iedzīvotāji patvaļīgi ierīko mazdārziņu. Tad pašvaldība, apsekojot teritoriju un konstatējot šādas darbības, ja tas iespējams, mudina cilvēkus noslēgt līgumu par zemes gabala izmantošu sakņu dārzam.
Informācija par iespēju noslēgt zemes nomas līgumu sakņu dārza uzturēšanai publicēta pašvaldības mājaslapā. Jelgavas pašvaldībā ar mazdārziņu jautājumiem nodarbojas Pašvaldības īpašumu departamenta galvenā speciāliste zemes lietu jautājumos Jolanta Valdovska.
Kāpēc mūsdienās cilvēkiem ir vajadzīgs mazdārziņš?
Latviešiem darbošanās dārzā tiek mantota paaudzēs. Ja mātei bija dārzs, tad jaunie, ja tiem pāri četrdesmit, to turpina. Jo kļūsti vecāks, jo vairāk tevi velk pie zemes. Mūsdienās dārzs daudziem ir kā atpūta – atbrauc uz dārzu relaksēties. Cits arī cenšas izaudzēt kādu dārzeni.
Dārzs ir, lai vasarā būtu, kur atpūsties. Cilvēkam ir svarīgi būt pie dabas. Agrāk svarīgi bija dārzā kaut ko izaudzēt, tagad jau viss ir veikalā. Dārzs vairāk ir kā hobijs.
LBTU finanšu prorektors, profesors
Par augiem, kas izaug savā mazdārziņā, tu zini, ar ko tie mēsloti. Vasarā jebkurā brīdī vari noraut siltumnīcā gurķi vai no dobes izraut burkānu un ēst pilnīgi svaigu. Viss, kas izaug tavā dārzā, ir ekoloģiski tīrāks. Mums pašiem nav ģimenes mazdārziņa, bet sievasmātei ir. Vēl aizpagājušo svētdien tur siltumnīcu sataisīju.
Solvita, laborante LBTU Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģijas fakultātē
Man mazdārziņš ir lieliska vieta, kur gūt prieku par savu darbu. Jauki, ja dārzā ir ziedi, ko ik pa laikam var noplūkt, ienest mājās un ielikt vāzē. Ikdienas dzīvē ir daudz stresa. Dārzs palīdz relaksēties. Ravējot var izravēt savas sliktās domas un sajūtas. Ar augu iespējams arī parunāt, piemēram, pajautāt: Ko tu vēlies? Kā tev trūkst? Kālija? Fosfora? Slāpekļa vai mitruma? Ja cilvēkam trūkst vitamīnu vai, piemēram, magnija, tad viņam ir slikta pašsajūta. Arī augs ar savām lapām un stumbru parāda, kā tam trūkst un kas der. Ja, piemēram, jāņogu vai upeņu krūmiem ir bojātas lapas, tās ir apsēduši kādi kaitēkļi – tas taču ārēji ir redzams.
Pat ziemā, kad nekas nezied, ir patīkami paskatīties uz dārzu. Strādājot dārzā, tu fiziski piekūsti, bet atpūties garīgi. Kur tad vēl dārza pievienotā vērtība – savas dilles, kabači. Manā dārzā nav ļoti daudz kas sastādīts, bet kabači ir katru gadu. Tie jau īpašu uzmanību neprasa, bet augustā pusdienā var uztaisīt lielisku sacepumu. Konservus ar vīru kopā gatavojam – tajos viena no sastāvdaļām ir kabači. Ir situācijas, kad pašgatavotie konservi labi noder kā neliela personiska dāvaniņa. Man pieliekamajā ir arī ievārījumi. Arī tos var kādreiz dāvināt. Bērni un mazbērni mums ir Anglijā. Tur gan mazdārziņu nav. Mauriņā nopļauj zālīti, un viss kārtībā.
Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Zemgales Ziņas” sadarbojas ar laikrakstiem “Dzirkstele”, “Alūksnes un Malienas Ziņas”, “Staburags”, “Ziemeļlatvija”, “Bauskas Dzīve” un “Latvijas Avīze”.
