Re, kur pulksteņu onkulis nāk!

Salgalē starp ābelēm un dārza būdiņām paslēpusies Jura Zborovska “Pulksteņu māja”. Tur interesenti var apskatīt nelielu daļu jelgavnieka daudzpusīgās kolekcijas. Līdz mēneša vidum arī bibliotēkā “Zinītis” vēl skatāmi Jura pulksteņu krājumi.
Salgalē, kā saka pats Juris, viņi esot jauniņie. Zemes gabalu nopirkuši vien pirms pieciem gadiem. “Pulksteņu māja” tapusi pirms gadiem trīs. Pavisam nesen piebiedrojusies arī Retro pļava, kur būs vieta vecajiem spēkratiem.
Jura kolekcija skaitliski un daudzveidības ziņā ir iespaidīga. Nu paskaitiet vien – 600 pulksteņu, simtos kino un foto tehnika, tajā skaitā 250 tā dēvētie ziepju trauki vien. Nu tam piebiedrojas arī padomjlaika braucamie, kodolraķešu vedēja kabīnes ieskaitot. Papildus vēl dažādi tā laika sadzīves priekšmeti no papirosiem līdz cukuram, kas savākti “Pulksteņu mājā” noskaņas veidošanai.
Juris savā laikā izmācījās par mēbeļu galdnieku, tad studēja juristos, taču tas gan ātri apnika. 10 gadus nostrādāja par akvāriju meistaru, tomēr konkurences cīņa ar Ķīnas izstrādājumiem bijusi pārāk sīva. “Ej tu cilvēkam ieskaidro, kāpēc mans akvārijs maksā 500, bet Ķīnas – 50 eiro. Ka manējais ir no pareizā stikla un nebaidās, ka pa to ar alus kausu uzšausi,” stāsta Juris. Tagad viņš nodarbojas ar atkritumu pārstrādi uzņēmumā “PET Baltija”.
– Vai bērnībā arī kaut ko krāji?
Es sāku ar monētām. Mamma man deva piecas kapeikas saldējumam. Es vienmēr esot skatījies gadskaitli. Ja man tāda nebija, metu krājkasītē. Un paliku bez saldējuma. Tas esot bijis, kad man bija seši septiņi gadi. Tā es “saslimu”. Vēl krāju arī banknotes. Tad nāca foto un kino tehnika. Tikai pēc tam pulksteņi. Pēdējais – mašīnas. Un pats pēdējais – pagājušajā nedēļā nopirku mopēdus “Rīga-11” un “Vjatka Elektron”.
Es pat nezinu. No tēva bija palicis fotoaparātiņš “Zenit-E” un maza kinokameriņa “Kvarc”. Nodomāju – jāatstāj par piemiņu. Taisījām remontu, un es teicu sievai, ka jāuzliek mazs, mazs plauktiņš, kur piemiņu no tēva novietot. Man toreiz bija 17, 18 gadi. Tā kā mūsu mājās viesi ir bieži, tie, redzot izstādīto, atcerējās arī par līdzīgiem aparātiem savās mājās – ko tur vieni stāvēs, labāk jānoliek līdzās manējiem. Tā mazais plauktiņš pārtapa par lielu plauktu.
Tad nākamo un nākamo. Nu un tā es esmu līdz šim nonācis, netīšām. (Smejas.)
– Pagājuši nu jau kādi divdesmit gadi. Kur tagad ir tā kameriņa?
Šeit laukos dārgas
kameras neturu. Tikai kinoprojektorus, jo tos jau tīri fiziski dzīvoklī nav iespējams ielikt. Te apskatāms tas, kas nebojājas un ko nevar aizstiept garnadži.
– Kā izdomāji parādīt savas kolekcijas arī plašākai publikai?
Uz pirmo izstādi Alunāna muzejā mani sakūdīja fotogrāfs Ivars Veiliņš. Man ir bijušas deviņas fototehnikas izstādes, bet sapratu, ka tas ir baigi neizdevīgi. Un ne jau tikai finansiāli. Tā tehnika ir smaga, busā ir tik vietas, cik ir. Un vēl tie Latvijas ceļi – kad aizved un redzi, ka manta ir izšķīdusi, tad ir baigi sāpīgi. Tāpēc vairs nevedu.