Cik maksā karš Eiropā unvai varam to atļauties?

Patlaban mediji pasaulē ne tikai apkopo vērtējumus par aizvadītajiem divpadsmit mēnešiem, bet piedāvā arī prognozes par nākamo gadu.

Protams, nākotnes prognozēšana ir riskanta nodarbošanās, tādēļ ir vērts pievērst uzmanību tiem ekspertiem, kuri ar prognozēm ietrāpa salīdzinoši precīzi. Piemēram, ietekmīgā izdevuma “The Economist” aptaujāto speciālistu atbildes 2024. gada nogalē par gaidāmo 2025. gadā izrādījušās pareizas sešos no deviņiem gadījumiem. Domājot par nākamo gadu, “The Economist” apkopotais viedoklis par karu Ukrainā ir šāds: 74% netic, ka tas 2026. gadā beigsies. 15% pieļauj iespēju, ka kaut kāds pamiers sāksies 2026. gada otrajā pusē, un tikai 10% – ka pirmajā pusē . Nevarētu teikt, ka iepriecinoša prognoze, tomēr, manuprāt, racionālāk ir sadalīt situāciju tā, lai šausmināšanās vietā parādītos aprises reālai darbībai.

Ir jautājumi, kuros nedz Latvija, nedz Eiropas Savienība (ES) kopumā palīdzēt Ukrainai tā īsti nevar. Piemēram, mēs nevaram palielināt Ukrainas aizstāvju skaitu frontē. Un ir jautājumi, kuros Ukrainas sabiedroto loma ir liela. Runa ir par finansiālo atbalstu Ukrainai. Novembra vidū Eiropas Komisijas (EK) vadītāja Urzula fon der Leiena nosūtīja ES dalībvalstīm atgādinājumu, ka vēl šogad, 2025. gada decembrī, ir nepieciešams vienoties par finansiālo palīdzību Ukrainai 2026.–2027. gadā. Pēc EK aprēķiniem runa ir par 135 miljardiem eiro. Ir eksperti, kuri uzskata, ka lietderīgāk ir domāt par atbalstu, kas ilgtu līdz 2029. gadam, ietverot sevī arī ieguldījumu Ukrainas atjaunošanā, tomēr šī nianse nemaina kopējo ainu un to, ka summas ļoti lielas.

Lielā mērā tas izskaidrojams ar to, ka mainījusies ir ASV administrācijas izpratne par to, kā šī valsts gatava palīdzēt Ukrainai. Par laimi vairs nav nopietna riska, ka ASV pārtrauktu kādas militāra rakstura piegādes Ukrainai vispār, bet ir skaidrs, ka Donalds Tramps uzskata, ka amerikāņu bruņojums ir jāpārdod, nevis, vienkāršoti izsakoties, jādāvina Ukrainai. Lai lasītājs nojaustu, cik liels “caurums” rezultātā rodas, atgādināšu, ka kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī ES atbalsts ukraiņiem naudas un bruņojuma izteiksmē bijis apmēram 206 miljardi ASV dolāru, savukārt ASV – 133 miljardi. Nav taisnība, ka ASV palīdzējusi vērienīgāk, tomēr nenoliedzami, ka tās ieguldījums ir bijis ļoti nozīmīgs. Tātad ES valstu pilsoņiem būtu jāsaprot, ka EK aicinājums ir saistīts nevis ar to, ka Ukraina ir kā “muca bez dibena”, bet tāpēc, ka amerikāņi ir mainījuši spēles noteikumus.

Kāda šajā situācijā ir politiķu, to skaitā mūsu, Eiropas Parlamenta deputātu, loma? Lai cik liela būtu nepieciešamā summa, tā nav nepaceļama. Galu galā ir Krievijas Rietumos iesaldētie aktīvi, kuru kopējā vērtība ir vēl lielāka. Tos kā vienu no risinājumiem min arī fon der Leiena, tomēr šī komentāra kontekstā tas nav tik būtiski. Svarīgāk ir tas, ka, modelējot dažādus risinājumus, dažas valstis un politiķi izvirza arī specifiskus nosacījumus. Piemēram, ka no ES saņemto naudu Ukraina var izmantot tikai tādu ieroču iegādei, kuri ražoti kādā no ES. Loģika saprotama, tomēr, manuprāt, ar šādiem ierobežojumiem vajadzētu uzmanīties un vairāk uzticēties pašai Ukrainai. Nav tā, ka Kijiva par katru cenu gribētu pirkt amerikāņu ražoto. Piemēram, 2025. gada 22. oktobrī Ukraina vienojās ar Zviedriju par 100–150 “Gripen” kaujas lidmašīnu iegādi, jo tās ir salīdzinoši lētākas un tikpat noderīgas kā ASV produkcija. Tomēr ir pozīcijas, piemēram, amerikāņu “HIMARS” artilērijas raķešu sistēmas, kurām līdzvērtīgas Eiropa pagaidām piedāvāt nevar.

Tāpat Eiropas politiskajās aprindās ir viedoklis, ka ES piešķirtā nauda ir tērējama tikai Ukrainas aizsardzības vajadzībām, bet ne ekonomikas stabilizēšanai (fon der Leienas vēstījumā dalījums ir attiecīgi 83,4 un 52,3 miljardi eiro). Lai cik nepatīkamas būtu ziņas par korupcijas skandāliem Ukrainā, manuprāt, tas nemaina lielo bildi- kara apstākļos jebkura ekonomika pārdzīvo ļoti smagu periodu. Viena no Ukrainas pazīstamākajām investīciju kompānijām “Dragon Capital” rēķina, ka aizsardzības budžets Ukrainā ir apmēram 65 miljardi ASV dolāru, budžeta citas izdevumu pozīcijas – 73 miljardi dolāru. Nodokļos tiek iekasēti 90 miljardi, tātad, grozi kā gribi, veidojas deficīts vairāku desmitu miljardu apmērā. Var populistiski vēlēt, lai Ukraina iekasē vairāk nodokļu un efektīvāk cīnās pret līdzekļu izsaimniekošanu, tomēr tas nemaina skarbo patiesību, ka Ukrainas ekonomikai neklājas viegli jebkurā gadījumā. Jau minētā “Dragon Capital” 2025. gada 29. oktobrī publicēja prognozi 2026. gadam, kurā norādīts, ka arī nākamgad ekonomika Ukrainā faktiski stāvēs uz vietas. Lielā mērā Krievijas aviotriecienu dēļ. Tātad, ja Eiropa nevēlas, lai kara postījumiem klāt nāk Ukrainas kā valsts bankrots (tātad nespēja arī militāri pretoties Krievijai), diskusijas par to, vai Rietumiem ir jāpalīdz Ukrainai arī šīs valsts ekonomikas stabilizēšanā, ir liekas. Te mums, EP deputātiem, ir sava loma, ietekmējot EK un citos Eiropas varas gaiteņos pārrunāto un lemto.

Labā ziņa savukārt ir tā, ka, ar visu to, ka pastāv dažādi viedokļi par palīdzības formu Ukraina, tuvākajos 12 mēnešos faktiski nevienā no ES dalībvalstīm nav gaidāmas tik radikālas politiskas pārmaiņas, lai līdzšinējā ES kopējā politika būtu apdraudēta. Pastāv pat iespēja, ka pēc parlamenta vēlēšanām Ungārijā 2026. gada aprīlī šīs valsts politika kļūst Ukrainai draudzīgāka.

Rakstu apmaksā Eiropas Konservatīvo un reformistu Grupa Eiropas Parlamentā